Dzeguze. Kad pēdējo reizi esam redzējuši mazo putniņu izšaujamies no durtiņām, kas iekārtotas pulkstenī pie sienas? Bet mežā joprojām itin bieži varam dzirdēt dzeguzi pareģojam. Nav brīnums, ka šis putns uz dažādām pārdomām rosinājis itin daudzus mūziķus – sākot jau ar mūsu "Menuetu", kam vienīgā oficiālā padomju laika skaņuplate tā arī saucās – "Dzeguzes balss".

1967. gadā dzeguzi apdziedāja Dženisa Džoplina. Un arī toreiz tas nebija  nekas īpašs – dzeguzei veltīta angļu tautas dziesma, kuras vēsture nav īsti noskaidrota, bet pirmā iespiestā versija parādījās jau 18. gadsimtā. Šodien dažādos variantos to dzied arī Skotijā, Īrijā, Amerikā un Kanādā. Ar prieku šo dziesmu izpilda, piemēram, arī ansamblis Rising Appalachia no Amerikas Savienotajām Valstīm, kura kodolu veido divas māsas – Lī Songa un Hloja Smita. Meitenes nāk no Atlantas Džordžijas štatā, bet īstu rūdījumu un mīlestību uz tautas mūziku ieguva Ņūorleānas franču kvartālā, kur ieradās gadu pēc viesuļvētras "Katrīna" plosīšanās, lai ar savu klātbūtni palīdzētu atdzimt Ņūorleānas kultūrai un tradīcijām. Skan Dženisas Džoplinas dziedātā Coo Coo un Rising Appalachia dziedātā Cuckoo.

Runājot par putniem – grēks būtu nepieminēt dziesmu Blackbird, kas latviešu mēlē būtu "Melnais meža strazds". Ja var ticēt statistikai, tā atrodas starp tām desmit, kuras piedzīvojušas visvairāk kaverversiju. Nav brīnums, jo to pirmo reizi cilvēki izdzirdēja krietni pasen – 1968. gadā "Bītlu" "Baltajā albumā". Autors un izpildītājs gan bija vienpersoniski sers Pols Makartnijs. Tikai balss, akustiskā ģitāra un nedaudz ritma – no Pola kurpju zolēm taktējot pa studijas grīdu. Ja zagt – tad tikai to pašu labāko. Pavadījumu dziesmai Pols aizņēmās no Johana Sebasiāna Baha Burē miminorā. Varen iecienīts skaņdarbs klasisko ģitāristu vidū. Makartnijs vēlāk stāstīja, ka viņi ar Džordžu Harisonu esot iemācījušies to jau daudzus gadus agrāk – Džordžs, protams, veiksmīgāk, tikai neviens nav zinājis ne nosaukumu, ne komponistu. Pols gan dziesmu sarakstīja mažorā un kādus tik tā nav piedzīvojusi pārveidojumus, bet džeza dziedātājas Sāras Vonas ierakstā tā skan krietni līdzīgi iecerētajam oriģinālam.

Starp citu – astoņas taktis no šī paša Johana Sebastiāna Baha skaņdarba gadu vēlāk skaņdarbā ar nosaukumu "Burē" izmantoja vēl kāda britu grupa – progresīvā un arī folkroka apvienība Jethro Tull. Toreiz – 1969. gadā – viņi vēl bija zaļi iesācēji – tikai trešo gadu uz lielās skatuves, bet, atšķirībā no Bītliem, veiksmīgi turpina iesākto: šīgada aprīlī klajā nāca grupas 23. studijas albums. Bet grupas nemainīgais līderis – ekscentriskais Jans Andersons atzīmē, ka, viņaprāt, viena no dziesmām, kas viņiem tiešām izdevusies ir Songs From The Wood no 1977. gada tāda paša nosaukuma albuma.

Turpinot par mežu un putniem. Leģendārā peruāņu dziedātāja Ima Sumaka varēja lepoties ar teju piecu oktāvu vokālo diapazonu, ar kuru rīkojās tiešām meistarīgi – vienā acumirklī rūcošs tīģeris varēja pārtapt par treļļus skandinošu mazputniņu. Muzikālo izglītību viņai neizdevās gūt, viņa stāstīja, ka dziedāt mācījusies mežā, mēģinot atdarināt putnu balsis. Un vēl nebeidza atgādināt, ka viņas raduraksti iesniedzas līdz pat pēdējam inku impērijas valdniekam Atavalpam. Lielākoties parādījās sabiedrībā inku princeses tēlā stilizēti nacionālos kostīmos. 1951. gadā viņa kļuva par pirmo dziedātāju no Latīņamerikas, kas debitēja uz Brodvejas skatuves. Ima Sumaka, protams,  ir pseidonīms, kas kečvu valodā nozīmē – "Cik skaisti". Gadiem ilgi klīda baumas, ka dziedātāja patiesībā ir mājsaimniece no Bruklinas, kuras īstais vārds bija Amy Camus, ko viņa apgrieza kājām gaisā, lai kļūtu par Imu Sumaku…Viņas izpildījumā klausāmies dziesmiņu Chuncho.

Būtu grūti iedomāties, ka Imas Sumakas repertuārā neatradās vieta dziesmai El Condor Pasa, kas aptuvenā tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "Kondora lidojums". Tieši pirms simt gadiem šo melodiju, balstoties uz Andu reģiona tautas mūziku, sacerēja peruāņu komponists Daniels Robless. Kopš tā laika tā piedzīvojusi vismaz kādus četrus tūkstošus izpildījuma variantu. 1965. gadā Parīzē, uzstājoties uz vienas skatuves ar Andu folkmūzikas grupu Los Incas, šo dziesmu izdzirdēja Pols Saimons. Pols apvaicājās, vai viņš drīkst izmantot šo lielisko melodiju. Mūziķi no Los Incas bija pārliecināti, ka tā ir visīstākā tautas mūzika, un teica – nekādu problēmu! Sacīts – darīts. Saimons izdomāja angļu tekstu un 1970. gadā šī dziesma tika iekļauta hrestomātiskajā Saimona un Garfankela albumā Bridge Over Troubled Water. Gada beigās komponista dēls Armando – uz to brīdi jau ievērojams kinorežisors – nāca klajā ar paziņojumu, ka īsti kārtībā te kaut kas nav. Uzsāktais tiesas process bija tikai tāda formalitāte – abi ar Saimonu šķīrās kā draugi, vienojoties, ka te bijusi tikai tāda neliela kļūdīšanās…

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu pašās beigās Einārs Jaunbrālis zem viena jumta sapulcināja mūziķus, kuri bija palikuši bez pajumtes pēc grupu "Sīpoli" un "Turaidas roze" pastāvēšanas beigām. Tā tapa grupa "Jumis" un ierakstīta tika dziesma "Putnu ceļš" ar Ojāra Vācieša dzeju. Tavs tāls pēc pavasariem ziemas ceļš, / Bet kādam jāaizlido ir pēc pavasara

Kā rakstīts skaidrojošā vārdnīcā – iepriekš pieminētais melnais meža strazds Latvijā reizēm paliek ziemot, reizēm dodas uz siltākām zemēm, ne nu gluži uz Ēģipti, bet uz Eiropas dienvidrietumiem gan. 1926. gadā amerikāņu komponists Rejs Hendersons sarakstīja skaņdarbu Bye, Bye Blackbird, tātad "Atvadas no melnā strazda", kas aši kļuva par standartu ne tikai džeza mūziķiem, bet to savulaik ierakstīja gan Džo Kokers, gan arīdzan Pols Makartnijs. Bet 1966. gadā dzejniece Daiena di Prima jautāja: "Kur mēs šodien būtu amerikāņu kultūrā bez Bye, Bye Blackbird, ko piecdesmitajos iespēlēja Mailss?" Tātad Mailss Deiviss un Džons Koltreins – skan 1956. gada ieraksts, kas nākamajā gadā tika iekļauts albumā Round Midnight.

Vokālā grupa The Manhattan Transfer dziesmā Coo Coo U dziedāja nevis par dzeguzi, kā varētu likties pirmajā tuvinājumā, bet apspēlēja šos vārdus ar domu – tu esi galīgi ku-kū, tātad ar prātiņu vairs īsti nav, kā varētu vēlēties. Parasti tas nāk ar gadiem, bet nupat – 20. oktobrī – klajā nāca kārtējais Rolling Stones studijas albums. Septembra beigās klausītāji jau varēja iepazīties ar iepazīšanās singlu Sweet Sounds Of Heaven. Te nu nav vietas apgalvojumam, ka ar gadiem kāds būtu izkūkojis prātu. Mūzikas apskatnieki vienā balsī apgalvoja, ka šī dziesma stabili ierindojama The Rolling Stones labāko veikumu sarakstā. Miks Džegers vasarā atzīmēja astoņdesmito jubileju, Kīts Ričards to darīs decembrī. Arī Stīvijs Vonders, kurš bija pieaicināts spēlēt taustiņus, nav vairs nekāds puika. Par nevainojamu tika atzīts arī Lēdijas Gagas sniegums ierakstā. Lūk, tā. Nekādu putnu.

Šīgada oktobra vidū trīsceturtdaļgadsimta robežai pārkāpa arī mūsu publikai klātienē itin labi pazīstamais īru dziedātājs Kriss de Burgs. Mūziķis, kurš lepojas ar pamatīgu vecu vīnu kolekciju, kurā sastopami pat simtgadīgi eksemplāri, bet ar prieku pamācīs jebkuru, kā ietaupīt zobu pastu tūbiņā, lai pastieptu to garumā vismaz uz nedēļu. Viņš lepojas, ka nav piemirsis jaunībā apgūtās santehniķa iemaņas, bet valkā tikai pasaulslavenu modes mākslinieku ieplēstus džinsus… Viņa sniegumā klausāmies dziesmu Songbird.

Mazais zvirbulēns jeb Edīte Piafa – ar šādu vārdu pasaule iepazina meiteni vārdā Edīte Džovanna Gasiona – absolūta franču kultūras ikona, kuras vizītkarte bija dziesma La vie en rose – "Dzīve rozā". Vārdus tai sadzejoja pati. Dziesma tika sarakstīta 1945. gadā, tad kādu gadu skanēja tikai no skatuvēm – publikai patika, un 1947. gadā tā tika izlaista skaņuplatē. Un kopš tā laika cilvēkiem visā pasaulē patīk joprojām. Kurš tik to nav iedziedājis, ieskaitot Luisu Armstrongu un Dinu Martinu. Pat Greisai Džounsai 1977. gadā ieraksts kļuva par vērā ņemamu panākumu. Un joprojām top arvien jaunas dziesmas versijas…

Nākamgad astoņdesmitgadnieku pulkam pievienosies arī amerikāņu mūziķis Maikls Frenks. Jaunības dienās viņa elki bija tādi mākslinieki, kā, teiksim, Nets Kings Kouls. Šādu stilu viņš turpināja izkopt un septiņdesmitajos gados kļuva par dziedātāju, kura ierakstus ar prieku atskaņoja visas radiostacijas – mierīga mūzika, nekādu pārmērību. Kas var likties savādi – toreiz visvairāk viņu klausījās nevis vecāka gadagājuma cilvēki, bet koledžu studenti. Arī Maikls joprojām turpina koncertēt. Viņa sniegumā skan Bird Of Paradise.

Kopā ar putniem arī šī stunda aizlidojusi. Noslēgumam lieliski piestāvēs šūpuļdziesma. Lullaby Of Birdland – "Putnu zemes šūpuļdziesma", tikai šajā gadījumā tā nav kāda mistiska zeme, bet džeza klubs Ņujorkā, kas šādi tika nosaukts par godu leģendārajam saksofonistam Čārlijam Pārkeram, kurš tika dēvēts arī par Yardbird vai vienkārši Bird – Putnu. Skaņdarbu 1952. gadā sarakstīja ne mazāk leģendārais britu mūziķis – neredzīgais pianists Džordžs Šīrings un veltīja šo kompozīciju Birdland kluba īpašniekam Morisam Līvajam. Šovakar šī melodija skan vokālās grupas The King’s Singers izpildījumā, pie klavierēm gan pats Džordžs Šīrings.