Atceroties vasaru – ne šo, bet iepriekšējo, kad fon Stricka villas kvartālā Aristīda Briāna ielā risinājās džeza pasākumu sērija Brooklyn Jazz, kurā jaunās Latvijas džeza paaudzes spožākie pārstāvji piedāvāja savu redzējumu par aizokeāna leģendu paveikto. 12 koncerti līdz par septembra beigām. Šie koncerti tika arī ierakstīti un par teicamu skaņas kvalitāti parūpējās izdevniecības Jersika Records galvenais skaņu vīrs Mārtiņš Krastiņš. Vienā no šiem koncertiem, kas notika 12. jūnijā, pianists Toms Mikāls ar savu kvartetu piedāvāja veltījuma programmu ekscentriskajam Teloniusam Monkam. Un pa vidu Monka hrestomātiskajām kompozīcijām vietu atrada arī kāds Toma Mikāla paša sacerējums – "Piedzīvojumu meklētāja dienasgrāmata".

Ne jau tikai Gruzijas kalnos dzīvo vīri sirmām bārdām, kuri sit pie krūtīm un apgalvo, ka atceroties teju cara tētiņa laikus un sludina, ka svaigs gaiss un labs vīns palīdz uzturēt možu garu simt gadu garumā. Nav jau nekāds noslēpums, ka arī laba mūzika ir viens no ilga mūža priekšnosacījumiem. Viens no apliecinājumiem šim pasaules uzskatam noteikti ir arī amerikāņu dziedātāja Kerola Slouna, kura nenodzīvoja gan simt, bet tikai nieka 85 gadus, no kuriem 70 godīgi aizvadīja uz skatuves. Pēdējo albumu laida klajā tikai gadu pirms došanās aizsaulē, pie tam – tas bija koncerta ieraksts. Un šovakar skan Kerolas Slounas veltījums rudenim – Ralfa Bērnsa un Vudija Hermana kompozīcija Early Autumn ar Džonija Mersera vārdiem.

Izrādās – blūzs itin labi un pareizi izklausās arī tad, ja to nespēlē Misisipi upes deltā, bet, piemēram, Austrālijā. Tur kādu brīdi – gadus septiņus – darbojās grupa The Hoochie Coochie Men, kuru dibināja grupas Rainbow un arī Ozija basists Bobs Deizlijs kopā ar ģitāristu un dziedātāju – arī austrālieti – Timu Geizu. Grupa ierakstīja vien trīs albumus, no kuriem viens bija koncertieraksts, kurš tika veikts 2003. gadā un ērģeles šajā koncertā spēlēja neviens cits kā bijušais grupas Deep Purple taustiņu vīrs Džons Lords. Skan kompozīcija Blues With A Feeling.

Mūzika un deja taču iet roku rokā un par dižāko dejotāju populārās mūzikas žanrā līdz pat šodienai tiek uzskatīts Freds Astērs, kurš ne tikai dejoja, bet arī dziedāja, spēlēja, bija lielisks aktieris un horeogrāfs un kas tik vēl nē. No savas dzīves 88 gadiem uz skatuves viņš aizvadīja 76! Viņa sniegumā skan dziesma Cheek To Cheek.

1991. gadā viens no mūsdienu izcilākajiem džeza vijoļspēles meistariem – franču mūziķis Žans Liks Pontī – laida klajā savdabīgu albumu ar nosaukumu Tchokola. Priekšnosacījumi ierakstam likās daudzsološi – Pontī elektriskā vijole ceļo uz Āfriku. Īstenība izrādījās nedaudz savādāka – ierakstā piedalījās no melnā kontinenta emigrējušie mūziķi, kuri nu uz to brīdi dzīvoja Parīzē. Rezultātā tika iegūts izcilas, dinamiskas afrikāņu mūzikas albums, kurā piedalās pasaulē izcilākais džeza vijolnieks. Tā īsti kopā šīs divas garšas, veidojot jaunu – trešo, tā arī nesaplūda, kaut gan daudzi atzīmējuši, ka šis ir interesantākais albums, ko Žans Liks jebkad ierakstījis. Albums bija novatorisks arī tehniskā ziņā – ritma sekcija tika rakstīta labi pārbaudītajā analogajā veidā, bet viss pārējais – ar modē nākušajām ciparu tehnoloģijām… Skan kompozīcija Sakka Sakka.

Šogad 50 pastāvēšanas gadus atzīmē itāļu grupa Matia Bazar. Vēl 1983. gadā Sanremo festivālā mūziķi saņēma īpašu mūzikas kritiķu balvu par vienu no visslavenākajām dziesmām – "Romiešu brīvdienas". Lauvas tiesu panākumu grupai nodrošināja soliste – neparastās, pie tam vēl četru oktāvu diapazona balss īpašniece Antonella Rudžero. Pat grupas nosaukumā tika izmantots Antonellas skatuves vārds – Matia. Un tad – pārsteigums. 1989. gada vasarā, pašā popularitātes virsotnē, pēc 14 gadu veiksmīgas sadarbības, dziedātāja grupu pameta, viņa nebija ne ar vienu sastrīdējusies, vienkārši vēlējās sakārtot ģimenes dzīvi un arī padomāt par turpmāko māksliniecisko karjeru. Antonellas pirmais solo albums iznāca tikai pēc septiņiem gadiem, visu šo laiku viņa bija veltījusi tikai ģimenei, ceļošanai un jaunu muzikālu iespaidu krāšanai. Un tā – solo – Antonella Rudžero turpina dziedāt līdz pat šodienai. Skan dziesma Echi Dinfinito.

1967. gadā brāļi Gibi no ansambļa Bee Gees nāca klajā ar dziesmu To Love Somebody. 2017. gada intervijā Barijs Gibs atzīmēja, ka no visa milzīgā lēruma, ko viņš ir sacerējis, tieši šo dziesmu viņš uzskata par labāko. Dziesma patika ne tikai viņam: daudzi to tūlīt metās iedziedāt pa savam. Te var minēt tādus vārdus kā Maikls Boltons, Nīna Simouna, Džimijs Somervils, Dženisa Džoplina un tā tālāk. 1968. gadā pie šīs dziesmas ķērās arī Ēriks Bardons ar grupu The Animals. Šis variants iekļuva Ērika Bardona labāko dziesmu izlasē. Grupa turpināja to veiksmīgi atskaņot arī vēlākajos gados jau savādākā variantā.

Kopš sešdesmito gadu sākuma Toma Žobima kompozīcija "Meitene no Ipanemas" (The Girl From Ipanema) kļuvusi teju vai par klišeju un piedzīvojusi neskaitāmus izpildījuma variantus. Valda ticējums, ka tā ir otra visvairāk ierakstītā popdziesma tūlīt aiz "Bītlu" Yesterday. Tāpēc interesanti paklausīties, kā tad šo melodiju iztēlojās pats autors un tas dzirdams 1970. gada ierakstā, kur Antonio Karloss Žobims pats spēlē kopā ar orķestri, ko vada vēl viens Brazīliešu mūzikas dižgars – Eiomirs Deodato.

Ja uz skatuves stāv basists ar melniem cimdiem rokās, nav divu domu – tas ir Etjēns Mbapē, vienīgais mūziķis pasaulē, kuram ir reklāmas līgums ar zīda cimdu ražotāju. Un viņš ne tikai virtuozi spēlē, bet arī brīnišķīgi dzied dzimtajā kamerūniešu valodā, kaut gan vispār pārvalda diezgan daudzas valodas. Spēlēt sāka pašmācības ceļā dzimtajā Dualā, kad Ziemassvētkos saņēma dāvanā ģitāru, bet īstu izglītību ieguva Ševiljas konservatorijā Francijā, kur apguva klasiskās ģitāras un kontrabasa spēli. Viņa sniegumā skan dziesma Tele Miso.

Bet stundas izskaņā lai skan Ulda Stabulnieka "Ziņģe"!