Gluži nemanāmi pienācis novembra pēdējais vakars, un netālu no mājīgās "Klasikas" studijas – gan Rātslaukumā, gan Doma laukumā – iemirdzējušās lielās egles; īpašu starojumu ieguvusi Doma baznīcas fasāde un tas viss nozīmē, ka aizsācies skaistākais un brīnumiem piepildītākais laiks gadā – Ziemassvētku gaidīšanas laiks.

Chris Botti – The Christmas Song 

Lai arī skaitās, ka aiz loga esot ziema, tādas īstas kupenas līdz viduklim tā īsti nav pamanāmas. Ielūkojos laika paredzējumos kādu brīdi uz priekšu un izskatās, ka tāda īsta ziema, vismaz decembrī, nav gaidāma. Decembris būs silts, un tieši tā – Warm December – nosaukta kompozīcija, ko sarakstījis Rojs Eldridžs – viens no pasaulslavenās vokālās grupas New York Voices līderis, pie reizes viņš arī dzied solo, komponē, spēlē klavieres, aranžē, ieskaņo un māca citus, piemēram – mūsu grupu Framest, ar kuru kopā viņš vairākas reizes uzstājies Rīgā. Mūzikas apskatnieki viņam veltījuši šādas cildinošas frāzes: "Viņš pieder tai melodiski dzejiskajai tradīcijai, ko pārstāv tādas balsis kā Stīvijs Vonders, Pols Saimons, Džonija Mičela, Van Morisons un grupa Steely Dan; šie dziesminieki rada pielīpošas, skaistas melodijas ar saturiski dziļiem tekstiem, kas ir vienlaikus universāli un personiski". Vai arī vienkārši – "mūžam stilīgais"… Šovakar klausāmies dziesmas ierakstu nevis no Roja Eldridža solo albuma, bet tieši no koncerta Rīgas kongresu namā 2012. gadā, kur viņš dalīja skatuvi ar aizokeāna basistu Metu Aronovu un mūsu pašu mūziķiem – Denisu Paškēviču, Rūdolfu Dankfeldu un vokālo grupu Framest. Skan Warm December.

Zinātniekiem būtu vērts papētīt, vai klavieru spēlēšanā apvienojumā ar mīlestību uz džeza mūziku neslēpjas ilga un darbīga mūža noslēpums. Latvijā varam apbrīnot Raimondu Paulu, itāļiem ir Paolo Konte, kurš ir tikai gadu jaunāks par Maestro. Un vēl kas viņiem kopīgs – abi sākuši ar džeza mūziku, bet vēlāk pievērsušies populārajai dziesmai. Un arī dzimuši janvāra mēnesī. Viena atšķirība tomēr ir – pavisam nesen 69 Paolo Kontes zīmējumi tika izstādīti Ufici galerijā Florencē un pašportretu pēc izstādes slēgšanas mūziķis laipni atvēlēja, lai papildinātu galerijas kolekciju. Par savu aizraušanos Paolo Konte teica šādus vārdus: "Es jau atzinos, ka gleznošanas un zīmēšanas netikums manā dzīvē ir senāks nekā mūzikas un dziesmu netikums, atzīstot arī to, ka muzikālā kompozīcija uz mani iedarbojas uztraucošā veidā, savukārt gleznošana un zīmēšana sniedz mieru un vieglumu." Skan viņa kompozīcija Alle prese con una verde milonga.

Cik dažādas var būt dziesmas ar pilnīgi vienādiem nosaukumiem, piemēram, Nothing Else Matters – viens no grupas Metallica lielākajiem grāvējiem, bez kura kopš deviņdesmito gadu sākuma neiztiek neviens grupas koncerts. Un tad ir tāda paša nosaukuma kompozīcija no ansambļa Santa Esmeralda otrā jeb 1978. gada studijas albuma, kas pie tam vēl galīgi neatbilst šīs grupas vispārējai koncepcijai, jo ievērību tā guva septiņdesmito gadu beigās, pārstrādājot jautros disko + flamenko ritmos tādas populāras dziesmas, kā The House Of The Rising Sun vai Don’t Let Me Be Misunderstood… Toties Nothing Else Matters izdevās kā lieliska, mierīga balāde…

Valda pieņēmums, ka Luiss Armstrongs bija tas, kurš dziedāšanu padarīja par atsevišķu džeza novirzienu, īstenojot dzīvē tēzi, ka ar balsi var improvizēt gluži kā ar jebkuru mūzikas instrumentu. Nedaudz vēlāk par viņu – trīsdesmito gadu sākumā – publika iepazina vēl kādu leģendu. Tā bija Billija Holideja, kura apgalvoja: "Es nejūtos kā dziedātāja, es jūtos tā, it kā spēlētu ragu." Holidejai bija stipri ierobežots balss diapazons – tikai nedaudz vairāk par oktāvu, taču šo (it kā) trūkumu viņa pilnībā kompensēja ar emocionālo izpildījumu un niansēto frāzējumu.

Varbūt reizi gadsimtā dzimst dziedātāja, kura var lepoties ar sešu oktāvu vokālo diapazonu. Tieši tāds dabas brīnums ir izcilā brazīliešu māksliniece Flora Purima. Un ne jau tikai balss diapazons Floru padara izcilu – to vēl jāmāk izmantot… Dziedāt viņa turpina joprojām, kaut nosvinēta jau 83. dzimšanas diena, un arī jaunākais albums iznāca salīdzinoši nesen – 2022. gadā… No tā klausāmies Don’t Say A Word.

Virtuozais amerikāņu kantri ģitārists, producents un skaņu režisors Čets Etkinss skaitījās kā viens no pamatlicējiem tā dēvētajam Nešvilas skanējumam. Producēja ierakstus Perijam Komo, Elvisam, Džimam Rīvzam un vēl rindai tāda pat kaluma zvaigznēm. 1990. gadā dienasgaismu ieraudzīja gaužām ineteresants Etkinsa albums Neck And Neck, ko viņš ierakstīja kopā ar Marku Noflera, kura vārds jau nu arī īpašus komentārus neprasa. Kāds kritiķis atzīmēja – "mērķtiecīgākā un, iespējams, vērtīgākā plate, kādu Etkinss jebkad laidis klajā"… Kompānija Rolls Royce ieklausījās šajā vērtējumā un dziesmu There’ll Be Some Changes Made iekļāva 1996. gada audio sistēmas demonstrācijas diskā…

Pilnīgas aplamības, ja kāds domā, ka Savienoto valstu Teksasas štatā klausās tikai kantri vai vesternu stila mūziku. Šis Amerikas štats vienmēr izcēlies ar daudzām muzikālām inovācijām arī džeza un blūza jomā. Dzimtajai pavalstij godu darīja arī viens no populārākajiem 20. gadsimta tenorsaksofonistiem Illinois Jacquet, kurš pat izveidoja tā saucamo Teksasas tenoristu skolu, pirmais sāka pielietot griezīgu, šņirkstošu spēles manieri, kas nenozīmēja, ka lēnās balādēs viņš nevarētu spēlēt ar samtainu, sulīgu toni… Lūk, kviņa sacerētais Misty.

Gaidot Ziemassvētkus, nebūt nav obligāti jāklausās to repertuārs. Viena no populārākajām leģendārā Šarla Aznavūra dziesmām "Nē, es neko neesmu aizmirsis" (Non, je n'ai rien oublié) ir tieši piemērota šim laikam – nedaudz atmiņu, nedaudz melanholijas, nedaudz nostalģijas…

Herbijs Henkoks, Kītss Džerets, kaut vai Breds Meldau – mūsdienās labi pazīstamas džeza klavierspēles zvaigznes. Bet visi kā viens par savu skolotāju viņi sauca izsmalcināto pianistu Bilu Evansu, kuru daži uzskata pat par 20. gadsimta ievērojamāko džeza pianistu. 1980. gadā Bila Evansa dzīve – tikai 51 gada vecumā – aprāvās. Bet viņa ieguldījums ir nenovērtējams, pat mūsdienu klasiskās mūzikas pianisti smeļ iedvesmu no Evansa idejām, kur nu vēl džeza mūziķi – un ne tikai pianisti, ir pateicīgi par katru noti, kuru pateicis priekšā Bils Evanss. Skan viņa mūzika My Romance.

Stundas sākumā minējām mūsu vokālo grupu Framest. Nupat šie dziedātāji laiduši klajā jaunu dziesmu "Piedzimšana" – īpaši piemērotu šim laikam. "Ar šo dziesmu vēlējāmies atcerēties paši un atgādināt arī saviem klausītājiem tieši par gada nogales brīnumaino sajūtu, kad viss šķiet vismaz nedaudz tīrāks, gaišāks, dvēseliskāks. Šajā laikā allaž ir sajūta, ka tiek dota iespēja sākt no jauna, no tīras lapas," - tā savās pārdomās dalās viens no dziesmas veidotājiem – Jānis Ķirsis.