Augusts tikai pusē, bet reizēm pārņem sajūta, ka rudens jau klāt… Daudzi apgalvo, ka šogad viss notiekot divas nedēļas ātrāk.

Un sākam tieši ar veltījumu augustam – tas ir amerikāņu pianista Vernela Brauna juniora skaņdarbs "Augusts" no viņa debijas albuma, kas iznāca 1990. gadā. Viņam tolaik bija tikai astoņpadsmit gadu, bet spožu nākotni pareģoja visi. Ilgi svārstījās starp visatšķirīgākajiem mūzikas instrumentiem – klavieres sāk apgūt četru gadu vecumā, bungas spēlēja no trīs gadu vecuma līdz pat trīspadsmitajai dzimšanas dienai. Vijolei pievērsās astoņos gados un nepameta to līdz pat vidusskolai. Bet klavieres viņu pavadīja visu šo laiku. Bail pat nosaukt visu to dižgaru vārdus, kuri ņēma dalību viņa debijas albuma ierakstā…

Varbūt tāpēc, ka augusts tiešām ieskandina rudeni, mūzikā, kas veltīta šim mēnesim, ieskanas vairāk minorīgas notis. Kaut vai sera Van Morisona skaņdarbs Cold Wind In August jeb "Aukstais vējš augustā". Dvēselisks blūzroks, vasaras beigas –akurāt Morisona garā: mūzikā iepīt stāstu un emocijas, radot mūžīgas pārdomas par sezonas skaistumu un melanholiju.

Pavisam, pavisam nedaudz optimistiskāka ir dziesma The First Day In August, ko augustam veltījusi Kerola Kinga: tas ir stāsts par pašu mēneša sākumu, kad dabas skaistums vēl ir pilnos ziedos. Jauka dziesma folkpopa balādes stilā no dziedātājas 1972. gada albuma. 

Un tad vēl diezgan pārdomu pilna grupas Jethro Tull dziesma Stuck in the August Rain no 1995. gada albuma. Jana Andersona kā vienmēr izteiksmīgais vokāls, pieklājīgi un tradicionāli sarežģīta instrumentācija un gala rezultātā – atkal vientulības un laika ritējuma apcerīgā atmosfēra un tas viss vēl lietus laikā…

Un turpinājumā – tālais 1951. gads: Žiljeta Greko, Žaks Prevērs un Žozefs Kosmā dziesmā "Esmu tāda, kāda esmu…"

Ko tik visu savā laikā neražoja mūsu "Vefiņš"… Nebūs pārspīlēti teikts, ka no adatas līdz lidmašīnai. Arī leģendārās Hammond elektromehāniskās ērģeles. Licence no Amerikas, dizains – no mūsu pašu leģendas Ādolfa Irbītes. Protams, arī koks no Latvijas. Un pat vismaz trīs apzināti eksemplāri vēl saglabājušies! Un kā šis instruments skan – ne velti to īpaši iecienījuši džeza, blūza un rokmūzikas izpildītāji. Vēl viena leģenda klāt iepriekšminētajam sarakstam ir mūziķis no šo ērģeļu dzimtenes – Džimijs Smits. Ir 1965. gads, un skan paša Džimija kompozīcija Oh, No Babe. Arī viņa paša balss dzirdama ieraksta sākumā – dungot līdzi spēlēšanai vispār viņam bija ierasta lieta…

Šajā pašā 1965. gadā īsi pirms Ziemassvētkiem "Bītliem" iznāca sestais studijas albums Rubber Soul. Daudzi apgalvo, ka tas ir viens no labākajiem, un ne tikai no pašu "Bītlu" albumiem. No albumiem vispār. Arī iznākšanas laiks bija izvēlēts ļoti veiksmīgi – cik daudzi saņēma šo albumu zem eglītes… Skaidra lieta, ka aplam daudz albuma dziesmu ar skubu metās pārstrādāt visdažādāko žanru mākslinieki: materiāls bija ļoti pateicīgs. Vienu interesantu versiju radīja arī ģitārists un dziedātājs Rudijs Rota. Kurš teicis, ka Itālija ir vienīgi opermūzikas vai, piemēram, Sanremo festivāla zeme? Izrādās – viens no spēcīgākajiem mūsdienu Eiropas un ne tikai Eiropas blūza mūziķiem bija piederīgs itāļu kultūrai – Rudijs Rota pasaulē nāca Itālijā, bet uzauga un skolojās Šveicē. Bet tieši Amerikas Savienotajās Valstīs drīz viņu sāka atzīmēt kā vienu no labākajiem… Skan kompozīcija Norwegian Wood.

1965. gada 17. aprīlī Beverlihilzā notika septītā Grammy balvu pasniegšanas ceremonija un "Bītli" tur esot pasludināti par labākajiem jaunajiem māksliniekiem... Toties lielākais balvu lietus nolija pār Astrūdu un Žoao Žilbertu komplektā ar saksofonistu Stenu Gecu, un tas viss par albumu, kurā bija hrestomātiskā "Meitene no Ipanemas" jeb The Girl From Ipanema.

Šajā pašā ceremonijā tika godināts arī Luiss Armstrongs – Hello Dolly tika atzīta par Gada dziesmu numur viens. Deviņdesmito gadu sākumā dziedātāja Terēza Brūere laida klajā piemiņas albumu Armstrongam. Ducis Sačmo standartu. Terēza bija dziedātāja, kurai padevās viss – popmūzika, kantri un arī džezs, kaut gan šajā žanrā viņas balss skanēja kaut kā pārāk mīļi un nevietā, lai kā viņas vīrs, producents Bobs Tīle (tas pats, kurš ir līdzautors What A Wonderful World), centās ierakstos piesaistīt pašus izcilākos stila meistarus. Tā arī šajā albumā – katrā skaņdarbā cits trompetists, sākot ar Klarku Teriju un beidzot ar Vintonu Marsalisu, vienīgi Mailss Deiviss nez kāpēc nebija pieaicināts… Tāds arī iznāca šis albums – ne vēsts no Ņuorleānas klātbūtnes vai kādas atsauces uz Armstronga mantojumu…

Ja Terēzas Brūeres balss, iespējams, neiet kopā ar Armstrongu un džezu vispār, tad Merianas Feitfulas balss Djūka Elingtona balādei Solitude jeb "Vientulība" piestāv tā, ka ne ko pielikt, ne atņemt. Un Meriana taču absolūti nav džeza dziedātāja… Miks Džegers vai pat Kurts Veils – pavisam cita lieta!

2006. gada 6. martā Deivids Gilmors no Pink Floyd pasniedza pats sev un varbūt vēl kādam jauku dāvanu sešdesmitajā dzimšanas dienā, proti – klajā nāca viņa trešais studijas albums On An Island ("Uz salas"). Interesants nosaukums, ņemot vērā, ka lielākā daļa materiāla tika ierakstīta Gilmora privātajā studijā uz viņa peldošās mājas "Astorija". Kādi tik vīri nebija uzaicināti piedalīties – starp tiem arī Deivids Krosbijs, Grems Nešs, Džūls Holends, Gajs Prats, Riks Raits un tā tālāk… Protams, ja tavs vārds ir Deivids Gilmors, neviens neatteiks… Skan albuma tituldziesma – On An Island.

Bet atvadāmies ar Igo dziedāto Raimonda Paula dziesmu "Nepasauc, nepiesauc mani vēl..." ar Annas Rancānes dzeju. Jo ir taču augusts!