Tā kā pie mums goda vietā joprojām celts Austrumu kalendārs, tad izrādās, ka atvadoties no Zaļā koka pūķa gada, mēs ieiesim – gan ne tūlīt, bet februāra sākumā – Zaļās koka čūskas gadā. Nekur tālu jau nebūsim tikuši, jo Ķīnas kultūrā čūska tiek uztverta kā mazs pūķītis, kas pārstāv gudrību.

Labā ziņa ir tā, ka Čūskas gads solās paiet bez būtiskiem satricinājumiem, jo šis simbols rūpīgi gādā, lai tā klātbūtnē apkārt valdītu miers. Un vēl: zaļā krāsa norāda uz harmoniju un mieru, kas uzlabos mierīgo vidi pasaulē. Kaut nu tā būtu... Latviešu tautasdziesmās nav dzirdēts par zaļajām čūskām – pie mums graudus mala melnā, toties frančiem, izrādās, ir skaista dziesmiņa, kuras nosaukums ir tieši "Zaļā čūska"…

Jaunais gads jau nevar sacensties ar Ziemassvētkiem – šķiet, ka lielveikalos White Christmas sāk skanēt tūlīt pēc Jāņiem. Tik traki jau nav – mērogi, protams, nesalīdzināmi, bet arī Jaunajam gadam diezgan daudzi dziesminieki pacentušies ko nebūt veltīt. Piemēram – Van Morisons ar "Ķeltu jauno gadu"…

1961. gadā Amerikāņu komponists Ervins Dreiks sarakstīja dziesmu It Was A Very Good Year. Tas bija pasūtījuma darbs – folkmūzikas grupas The Kingston Trio dziedātājam Bobam Šeinam bija nepieciešams solo numurs grupas topošajam albumam. Dreiks šim darbam nepatērēja pat ne dienu, kaut gan metafora par gadu, kas tiek salīdzināts ar vecu, labu vīnu viņa galvā grozījās vairākus gadus. Boba Šeina versija jau nebija slikta, bet patiešām populāru to padarīja Frenks Sinatra. 1966. gadā Sinatra par tieši šīs dziesmas izpildījumu saņēma Grammy. Pirms pulkstenis sit divpadsmit, var taču sev atzīties, ka ne tikai iepriekšējais gads, bet visi aizvadītie dzīves gadi bijuši vienkārši lieliski…

Jauno gadu varētu iesākt ar kaut ko jaunu: varbūt ne jaunu gadu skaita ziņā, bet svaigu skatījumu uz labi pazīstamām lietām. Leonards Koens dziesmu Hallelujah ieskaņoja 1984. gadā. Sākumā tās panākumi bija stipri pieticīgi. Krietni populārāka tā kļuva, kad 1991. gadā to pa savam pārstrādāja Džons Keils – tas, kurš dibināja grupu Velvet Underground. Savukārt šis variants iedvesmoja trīs gadus vēlāk radīt savu versiju amerikāņu ģitāristam un dziedātājam Džefam Baklijam. Baklija ieraksts nokļuva izdevuma Rolling Stone 500 labāko dziesmu sarakstā tā kaut kur ap vidu…

Ja runājam par patiešām jauno – acīmredzot Lēdijai Gāgai tā bija iepaticies tas, ko viņa darīja kopā ar Toniju Benetu, ka pagājušā gada septembrī dienasgaismu ieraudzīja viņas jaunais albums "Arlekīns", tāds kā papildinājums vai kompanjons skaņu celiņam amerikāņu 2024. trillerim "Džokers". Ārprāts diviem. Albumā ir dziesmas no filmas un arī divas oriģināldziesmas. Kritiķi atzīmēja, ka šis diez vai būs pieskaitāms pie dziedātājas labākajiem veikumiem, bet stilistiski esot nevainojams… Skan Close To You un Happy Mistake.

Zviedru operdziedātāja Anna Sofija fon Otere var lepoties ar tiešām dižciltīgiem radu rakstiem. Izglītību ieguvusi gan dzimtajā Stokholmā, gan Londonā. Ar panākumiem uzstājusies gan uz Londonas Koventgārdena, Vīnes operas un Ņujorkas Metropoles skatuves. Sevišķi labi viņai padodas Mocarta un Štrausa operas. Pagodināta ar Grammy balvu, bet nebūt neceļ degunu debesīs. Ar lielāko prieku uzdzied arī tā saucamo nenopietno repertuāru. Ierakstījusi albumu kopā ar Elvisu Kostello un arī visiem labi pazīstamās ABBAs dziesmas padarījusi nedaudz savādākas… Viņas sniegumā skan dziesma I Let The Music Speak.

1937. gadā lieliskais dziesmu sacerētāju duets Ričards Rodžerss un Lorencs Hārts palaida tautās My Funny Valentine. Kārtējā dziesmiņa kārtējam mūziklam. Šodien tā kļuvusi par džeza standartu, kalpoja gluži kā vizītkarte Četam Beikeram, arī Frenkam Sinatram tā itin labi gāja pie dvēseles… Un 2005. gadā to par tituldziesmu albumam izvēlējās Stings. Ierakstīta kopā ar vēl vienu leģendu – taustiņu vīru Herbiju Henkoku, bet dziedāšanas manieri jau nu Stings ir tiešām aizņēmies no Četa Beikera…

Vudija Allena brīnišķīgā filma "Pusnakts Parīzē", kurā skan Kola Portera dziesma Let’s Do It. Porters to sarakstīja 1928. gadā un tā skanēja mūziklā "Parīze" – pirmais komponista lielākais panākums Brodvejā. Un savu skatījumu šai dziesmai pievienojusi arī amerikāņu dziedātāja Madlēna Peirū, kura pusaudža gados gaitas mūzikā sāka nekur citur, kā Parīzes ielās…

1967. gadā amerikāņu dziesminieks Tonijs Džo Vaits sarakstīja dziesmu Rainy Night In Georgia. Dziesmas rašanās vēsture stipri prozaiska: tobrīd Tonijs bija pabeidzis mācības skolā un iekārtojies darbā par pašizgāzēja šoferi Džordžijas štata ceļu departamentā. Bet viņam patika ģitāra un raugi – ja lija lietus, uz darbu varēja neiet, varēja palikt mājās un pēc sirds patikas kaut vai cauru nakti spēlēt. Pa īstam populāra dziesma kļuva, kad to savā repertuārā 1970. gadā iekļāva dziedātājs Brūks Bentons. Rendijas Kraufordes variants arīdzan izpelnījās daudz uzslavu, bet arī Džordža Bensona ieraksts ir ausij tīkams…

Angļu folkroka mūziķis Kets Stīvenss savulaik padarīja pasaulslavenu kristiešu himnu Morning Has Broken, kuras pirmsākumi meklējami vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Šī dziesma ātri kļuva teju vai par sinonīmu paša dziedātāja vārdam. Melodija ir pietiekami lipīgi skaista, lai tai pieķertos visi, kam tik nebija slinkums – sākot ar Artu Garfankelu, Nanu Muskuri, Keniju Rodžersu un arī Demiss Russ bija pārliecināts, ka viņa īpatnējais balss locīšanas veids ir kā radīts šai dziesmai…

Dziesmu The Sky In A Room jeb "Debesis istabā" sacerēja itāļu dziesminieks Džino Paoli un 1960. gadā to ieskaņoja itāļu dziedātāja Mina. Brīnišķīgi to debijas albumam pievienoja arī lieliskā itāļu modele, aktrise un tagad arī dziedātāja Karla Bruni, kura, starp citu, spēlēja arī filmā "Pusnakts Parīzē".

Bet raidījumu noslēdzam ar piemiņas veltījumu mūsu izcilajai vārda meistarei Dainai Avotiņai, kura nupat – janvāra sākumā –  devās mūžībā… Raimonda Paula dziesmu "Nenopūt šonakt sveci" ar Dzejnieces vārdiem dzied Viktors Lapčenoks.