Beidzot pavasaris atnācis arī līdz mums, diena pilnīgi oficiāli kļuvusi garāka par nakti!

Un sākam ar dziesmu "Pavasars". Šo dziesmu par gada skaistāko gadalaiku savulaik sacerēja mūsu izcilais blūza mūziķis Valdis Vanadziņš, kurš, starp citu skaitās visīstākais pavasara bērns – viņš dzimis marta sākumā pirms septiņdesmit gadiem.

Un pavasara vārds iekļuvis arī Ričarda Rodžersa un Oskara Hammeršteina II dziesmas It Might as Well Be Spring nosaukumā, kas vispār nemaz nav par pavasari. It Might as Well Be Spring – "Tas tikpat labi varētu būt pavasaris": tāds nosaukums ir vienai no dziesmām, ko abi vīri sarakstīja 1945. gada muzikālajai filmai "Štata gadatirgus". Štata gadatirgi Savienotajās Valstīs parasti notika vasarā vai rudenī. Filma laikam nebija nekas īpašs, toties "Oskaru" par gada labāko dziesmu filmai šī kompozīcija toreiz saņēma. Un kopš tā laika stabili ieņēmusi vietu tā dēvētajā Amerikāņu dziesmu grāmatā…

Arī leģendārā dziedātāja Pegija Lī devusi savu ieguldījumu pavasara godāšanā – viņa sarakstījusi dziesmu, kas arī šodien pieder pie džeza klasikas – There’ll Be Another Spring. Pegija Lī pati arī to pirmo reizi izpildīja 1959. gadā kopā ar Džordža Šīringa kvintetu. Kā jau piedien šāda veida kompozīcijām, pie tām ķeras visi, kam tikai nav slinkums… Piemēram, Daiena Rīvza 2005. gadā.

Runājot par džeza klasiku, Billija Holideja 1939. gadā kopā ar Artūru Hercogu sarakstīja itin slavenu dziesmu God Bless the Child. Holideja pati šo dziesmu iemūžināja skaņuplatēs vismaz reizes trīs. Pirmo – 1941. gadā. Dziedātāja autobiogrāfijā norādīja, ka dziesmas  tapšanu pamudinājis bērnības strīds ar māti par naudu. No turienes frāze: "Lai Dievs svētī bērnu, kuram ir kaut kas savs". Mūzikas kritiķis Vils Frīdvalds raksturoja dziesmu kā svētu un zaimojošu, jo tā atsaucas uz Bībeli, vienlaikus norādot, ka reliģijai, šķiet, nav nekādas ietekmes uz to, lai cilvēki labāk izturētos vienam pret otru… Jebkurā gadījumā dziesma iekļauta dažādos sarakstos starp divdesmitā gadsimta vērtīgākajiem sacerējumiem un piesaistījusi dažādu izpildītāju uzmanību. Tāds ir arī grupas Blood, Sweat and Tears ieraksts no 1968. gada debijas albuma.

1968. gadā vēl kāda grupa laida klajā debijas albumu – tie šoreiz bija britu Deep Purple. Tas pie britiem bija pārmaiņu laiks. Pogresīvais roks, psihodēlija un tamlīdzīgi. Jaunajām vēsmām centās pielāgoties pat dinozauri… Jaunpienācēji nebija lepni un tā Deep Purple pirmajā albumā vietu atrada arī nodeva klasikai – versija par "Bītlu" dziesmu Help. Toreiz pat vēl nedziedāja Jans Gilans, bet Rods Evanss.

Ja nu mūsdienu džezā ir kāds dominējošais pūšamais instruments, tad tas noteikti ir tenorsaksofons. Bet ne vienmēr tā ir bijis, līdz uz skatuves parādījās tiešām īstens džeza milzis – amerikāņu mūziķis Lesters Jangs, kurš jau 20. gadsimta 30. gados šo patiešām brīnišķīgo instrumentu izvirzīja ansambļa priekšplānā. Bet Lesters, izrādās, reizēm arī uzdziedāja. Šādi ieraksti gan ir diezgan reti, bet viens no tādiem tapa 1952. gadā, kur Lesters Jangs spēlē kopā ar Oskara Pītersena trio. Lai dejotu tango, vajag divus. Šis ieraksts toreiz oriģinālajā skaņuplatē netika izdots un palicis tikai kā mēģinājuma variants. Šodien, kad tiek vilkts no plauktiem ārā viss, ko tikai var atrast, var paklausīties, kā tad dziedāja saksofona dievs Lesters Jangs… Skan kompozīcija It Takes Two To Tango.

Ja kā ansambļa vai pat orķestra vadītājs tiek minēts nevis pianists, ģitārists, trompetists un kurš tik vēl nē, bet vīrs, kurš sēž aiz bungu komplekta, tas nevienam šodien pārsteigumu nerada. Bet ja kolektīvu veidojis un vada perkusiju meistars – tas jau ir kaut kas. Tieši tāds ir Džona Santosa sekstets, kas jau vairāk nekā divdesmit gadus popularizē visu, kas saistās ar latīņamerikāņu mūziku. Daudzas reizes nominēti Grammy balvai. Un tas nekas, ka mājvieta mūziķiem ir Sanfrancisko… Viņu sniegumā klausāmies darbu Bernal Heights.

Dzimtenē šodien nedzīvo arī Seiomara – tā sauc dziedātāju, kura pēc vienprātīga speciālistu un arī klausītāju atzinuma ir talantīgākā un interesantākā personība brazīliešu vokālā džeza žanrā pēdējo gadu desmitu laikā. Lai arī daudz laika viņa pavada Brazīlijā, par mītnes vietu dziedātāja izvēlējusies Amsterdamu. Seiomaras mūzikai viņas vārds piestāv perfekti – Seijo portugāļu valodā ir – debesis, mar – jūra. Kur nu vēl trāpīgāk. Jautāta, dziedātāja atklāj patiesību – tā nav gadījuma metafora, bet veidota no viņas vecāku vārdiem. Viņas sniegumā klausāmies dziesmu La La.

1966. gadā Šarls Aznavūrs sarakstīja dziesmu par brīnišķīgajiem dzīves mirkļiem. Gadu vēlāk tā viņa izpildījumā parādījās skaņuplatē. Dziesma ar līdzīgu nosaukumu un arī noskaņu sastopama arī amerikāņu taustiņu vīra, komponista un dziedātāja Džordža Djuka 2000. gada albumā, kura ierakstā viņam vēl talkā nāca meitenes no vokālā kvarteta Perri. Dziesmai šeit gan kā līdzautors šeit minēts arī Herberts Krecmers, kurš savulaik sadarbojies ar Aznavūru… Kompozīcijas nosaukums ir The Time We’ve Known.

Amerikāņu džeza dīva Kasandra Vilsone savā dziedātājas mūžā izmēģinājusi vai visus stilus. Neskatoties pat uz nedaudz ekscentrisko un savdabīgo ierakstu un izpildītājas karjeru, viņa kļuvusi par vienu no spožākajām mūsdienu vokālajām zvaigznēm. 2012. gadā Vilsone laida klajā albumu ar nosaukumu "Brīnumzemē" – In Wonderland. Tas bija jau viņas 18. albums. O’sole mio, tikai Kasandras gaumē. "Atmiņas. Tā bērnībā bija pati pirmā sajūta, kas man bija par mūziku. Es pat nedomāju par naudu. Es pat nezināju, ka cilvēki pelna naudu. Es domāju, ka cilvēki vienkārši rada mūziku. Esmu pateicīga saviem vecākiem par to."

Bet šo stundu noslēdzam ar šīgada lieljubilāra Raimonda Paula dziesmu "Mēs tikāmies martā" ar Alfrēda Krūkļa dzeju. Dzied Edgars Zveja.