Te brīžiem lietus gāž kā pa Jāņiem, te, kaut uz neilgu brīdi, par sevi atgādina arī saulīte… jā  - šogad rudens tikpat dīvains, kā šī vasara. Un tomēr – no "Klasikas" studijas sveicienus visiem atkal sūta Ansis Pavasaris.

Mūzika, kura skan raidījuma iesākumā, arī tāda diezgan īpatnēja  – melodija it kā pazīstama, bet diez vai Johans Štrauss jaunākais to bija iedomājies šādu… Šo kompozīciju  atskaņo Vienna Art Orchestra.

Orķestris, kura repertuāru veidoja visneiedomājamāko skaņdarbu salikums – no tautas mūzikas līdz klasikai, Johana Štrausa melodijas lieliski sadzīvoja kopā ar Ērika Satī kompozīcijām.

Tango ritmi atsvaidzināja Djuka Elingtona bigbenda repertuāru un sava vieta bija atvēlēta arī Ērika Dolfija, Teloniusa Monka un citu džeza klasiķu sacerējumiem.  Tāda gaume bija šī kolektīva izveidotājam – šveiciešu mūziķim Mathias Rüegg, kurš ar džeza mūziku sāka aizrauties jau vidusskolas gados. Līdz ar Grācas mūzikas skolas absolvēšanu viņš 1975. gadā pārcēlās uz Vīni, kur sāka strādāt par brīva līguma pianistu naktsklubos. Laikam jau bija kompānijas cilvēks, jo spēlēt vienam ātri kļuva garlaicīgi un ātri vien – 1977. gadā – bija dzimis Vīnes mākslas orķestris. 

Gadu gaitā Vīnes mūziķu sastāvs un skaits mainījās daudzas reizes. Vienīgi Matiass nemainīgi palika pie vadības grožiem.

Vislielākās pārmaiņas orķestri skāra 2009. gadā, kad tas no bigbenda pārtapa par kamerorķestri. Un atkal – nauda, nauda… Neskatoties uz daudzajiem panākumiem un tituliem, izbēgt no globālās krīzes radītajām sekām neizdevās arī šiem mūziķiem. 2010. gada 9. jūlijā, sasniedzot simbolisko 33 gadu vecumu, notika pēdējais Vienna Art Orchestra koncerts, kurā Mathias Rüegg paziņoja par orķestra darbības izbeigšanu sakarā ar finansiāla rakstura problēmām. Tā tika aizvērta vēl kāda spilgta lapaspuse pasaules mūzikas vēsturē. Skan Liebesliederwalzer.

 Lai kā Mathias Rüegg patika džeza mūzika, uz dzīvi Savienotajās valstīs viņš nepārcēlās. Un Amerika jau nav tikai dzimtene džezam, bet arī kantrimūzika un blūzs droši, ka vispareizāk skan tieši aizokeāna mūziķu izpildījumā.

Ja Teksasu Amerikā var uzskatīt vai par kantrimūzikas meku, tad, šķiet, arī krietna daļa dižāko blūza ģitāristu nāk no šī štata. Tur dzimis, piemēram Alberts Kolinss – patiesa blūza leģenda. Un bērnībā Albertu Kolinsu īpaši rūpīgi klausījās vēl kāda Teksasas blūza leģenda – Stīvijs Rejs Vons, kurš kopš astoņdesmitajiem gadiem joprojām tiek uzskatīts par ietekmīgāko mūsdienu blūza izpildītāju.

Stīvijs likvidēja ūdensšķirtni starp blūzu un rokmūziku, kas nebija izdevies nevienam kopš 60. gadiem. Lai cik lielās arēnās notika viņa koncerti, tie vienmēr bija izpārdoti līdz pēdējai vietai.

Pagājušā gada oktobrī viņam būtu 70, bet viņš paspēja šaisaulē nodzīvot tikai pusi no šī laika – vēl viens no garā mūziķu saraksta, kuri gāja bojā lidojot… Jau dzīves laikā zvaigznēm nākas izbaudīt pārliekus talanta cienītāju uzbrukumus, bet Vonam nepaveicās arī pēc aiziešanas no šīs nemierīgās pasaules – kapa vieta vēl šodien ir nosēta ar puķēm, svecītēm, krustiņiem, zīmītēm, konfektēm un kožļājamajām gumijām, ko tik cilvēki neatstāj savam elkam. Tā vēl puse bēdas – divas reizes tika nozagta kapa plāksne, var tikai apbrīnot, kā tas izdevies. Tagad gan netālu pastaigājās apsargs…

Bēdīga ironija – lielāko slavu Stīvijs Rejs Vons ieguva tikai pēc nāves, kaut gan nekā mistiska tur nav – naudas likumi ir stiprāki par pašu nāvi.

Dzīves laikā neviens ģitārista albūms neskaitījās platīna, tūlīt pēc 1990. gada augusta, pieci albūmi tika pārdoti vairāk kā miljons eksemplāru katrs, pie tam – rekordīsā laikā. Tādi jau tie cilvēki ir – varoņi kļūst par varoņiem tikai tad, kad viņu vairs nav… Klausāmies viņa Tin Pan Alley.

      Kuba vienmēr bijusi slavena ar izciliem džeza mūziķiem. Daudzi no viņiem bija gana veikli, lai aizmuktu no Kastro režīma. Daži pārsvarā visu mūžu nodzīvoja uz dzimtās salas. Pie šiem mūziķiem pieder Rubens Gonsaless – viens no dižajiem Afro-Kubas stila pianistiem. 

      Rubens Gonsaless kļuva pazīstams plašajā pasaulē tikai deviņdesmito gadu beigās, kad Rejs Kūders īstenoja projektu „Buena Vista Social Club”, bet viņa muzikālā karjera sākās daudz, daudz agrāk – 40-to gadu sākumā.

      1934. gadā viņš absolvēja konservatoriju kā klasiskās mūzikas pianists. Reizē ar mūzikas nodarbībām Gonsaless apmeklēja arī medicīnas skolu ar domu – dienā būšu ārsts, bet vakari – mūzikai. Tomēr – medicīnas studijas izrādījās pārāk dārga izprieca un arī mūzikas vilinājums bija spēcīgāks. Tā 1941. gadā Rubens Gonsaless pārcēlās uz  Kubas galvaspilsētu Havannu un tagad visu laiku veltīja tikai spēlēšanai.

 Rejs Kūders bija sajūsmā par Rubena Gonsalesa spēli – viņš uzskatīja, ka tas ir dižākais pianists, kādu viņam nācies dzirdēt, tam ticēt varam droši – Reja Kūdera ceļā ir gadījušies daudzi pianisti…

Klausāmies Rubena Gonsalesa opusu Mandinga.

     Lai cik efektīgi izklausītos elektriskās ģitāras skanējums, nebūs melots, ka viskrāšņāk šī instrumenta  iespējas atklājas tomēr akustiskajā - flamenko stila mūzikā, reizē arī prasot no izpildītāja visaugstākās meistarības virsotnes.  

      Kad 2012. gada 26. novembrī Latvijas Nacionālajā operā viesojās viens no talantīgākajiem un atzītākajiem jaunās paaudzes spāņu flamenko ģitāristiem Visente Amigo, mūsu Aivars Hermanis viņam veltīja šādus vārdus: "Mūzikā kalnus negāž ar izskatu, tautību vai ādas krāsu. Mūzikā kalnus gāž ar intelektu, dvēseli un tehniku! Šis mākslinieks, kopā ar Pako de Lusiju, ir viens no diviem flamenko mūzikas izpildītājiem un autoriem, kurš Spānijas čigānu tautas mūzikā balstīto muzicēšanas veidu ir padarījis par pilnvērtīgu žanru pasaules mūzikā blakus džezam, rokam un akadēmiskajai mūzikai.

Visente savas ģitāras spēles prasmes un briljanto tehniku izmanto kā līdzekli, lai atklātu skaņdarba vēstījumu un improvizējot sūtītu dievišķās inspirācijas klausītājiem".

Skan Campo de la Verdad.

      Vēl kāda leģenda – amerikāņu mūziķis Čets Beikers. Piecdesmitajos gados viņam mierīgi izdevās iegūt pirmo vietu žurnālu Down Beat un Metronome aptaujās kā labākajam trompetistam, atstājot aiz borta tādus milžus, kā Mailss Deiviss un Klifords Brauns. 54-tajā gadā turpat tika atzīts par labāko džeza vokālistu.  Kas pats dīvainākais – instrumentu sāka apgūt trīspadsmit gadu vecumā, viņa trompete skanēja gan pūtēju orķestrī, gan deju vakaros. 16 gadu vecumā viņš no skolnieku rindām tika atskaitīts. Dzimšanas apliecībā pielabojam kādu gada skaitli, un drīz vien Čets Beikers jau amerikāņu armijas rindās bija nonācis Berlīnē. Sākumā viņš vienkārši kā klerks, bet dienesta beigās jau bija sastopams 298. Armijas orķestra mūziķu vidū.

Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet tikai šeit – Eiropā, tūkstošiem kilometru no Amerikas, Čets pirmo reizi izdzirdēja maģiskās džeza skaņas – speciāli Eiropā dislocētajām karavīru vienībām tiek translētas amerikāņu radio mūzikas pārraides.

Klausāmies My Foolish Heart.

      Jolanda Kristīna Džiljoti piedzima piramīdu zemes galvaspilsētā Kairā itāļu imigrantu ģimenē. Meitene jau no bērnības par visu vairāk vēlējās kļūt slavena. Un viņai tas izdevās – pasaule viņu iepazina kā franču dziedātāju ar skatuves vārdu Dalida. Šodien viņas vārds ir vienā rindā ar tām 20. gadsimta kultūras personībām, kuras liktenis  padarījis par leģendām. 1974-tajā gadā viņa ierakstīja dziesmu, kuras nosaukumu varētu tulkot, kā Džidži –siržulauzējs. Arī izpildīja dziedātāja to pirmo reizi 1974. gadā koncertā Olimpijā. Garums dziesmai, likās – gluži nepiemērots radio formātam, tomēr – pirmā vieta aptauju sarakstos Šveicē, gada populārāka dziesma pie Beļģijas flāmiem, bet izdevums Billboard¸ tieši pateicoties šim ierakstam, 1974. gadā Dalidu pasludināja par franču dziedātāju numur 1…

Skan Gigi l’amoroso.

Vecāki – pianisti, vecmāmiņa – dziedātāja. Kas tad atliek meitenei – pareizi – kļūt par visā pasaulē atzītu džeza pianisti, kura arī lieliski dzied. Un tā ir kanādiešu māksliniece Daiena Krolla.

Interesanti – kāds liktenis būs viņas dvīņu dēliem, ņemot vērā, ka precējusies Daiena ir ar angļu mūziķi Elvisu Kostello… Lai nu paliek… Džeza mūzikā it kā eksistē daži nerakstīti pieņēmumi. Vispirms – džeza mūziķis, kurš strādā tā saucamajā akustiskajā stilā, nespēj radīt albumus, kurus izpērk miljoniem. Tad – džeza albumi nekādi nevar ierindoties hitparāžu sarakstu augšgalā. Un visbeidzot – džeza mākslinieki nevar cerēt uz ovācijām, kuras pienākas, piemēram, Santanai vai The Rolling Stones.

Daiena Krolla ir apgāzusi visus šos pieņēmumus. Viņai pa spēkam iegūt masu popularitāti, neatraujoties no izvēlētās mūzikas saknēm, un tas jau ir kaut kas…

Klausāmies Daienas Krollas You Go To My Head.

      Kārtējo reizi jāatzīmē  – kā gan skrien laiks… neticami, bet tā ir tiesa – Pols Makartnijs absolūto mega grāvēju Yesterday laida klajā augustā pirms 60 gadiem!!!  Ja var ticēt  Ginesa rekordu grāmatai – visvairāk apdarinātais skaņdarbs visā mūzikas vēsturē… Skan Vakardiena.