Jūlijs jau tuvojas izskaņai, bet vēl var paspēt atcerēties skaņdarbu – veltījumu šim mēnesim. Tas gan vairāk attiecas uz kādu brīnišķīgu jūlija rītu, nevis vakara stundu – bet tam jau nav nozīmes. Tā, protams, ir britu grupas Uriah Heep dziesma July Morning no grupas trešā – 1971. gada studijas albuma Look At Yourself. Daudzi mūzikas apskatnieki aizstāv viedokli, ka šī ir labākā dziesma, ko radījusi grupa nieka 55 gadu pastāvēšanas vēsturē. Oriģinālā to sarakstīja toreizējais taustiņu vīrs Kens Henslijs kopā ar solistu Deividu Baironu.

Uriah Heep pastāv vēl šodien – viena no nedaudzajām britu progresīvā pasmagā roka apvienībām, kas izgājusi cauri neskaitāmām sastāva maiņām. Lai arī tā bija krietni populāra Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs ar nelieliem izņēmumiem grupas dziesmas atsaucību neguva. Jau toreiz – pirms pusgadsimta – šie mūziķi praktizēja uzaicināt ierakstos piedalīties viesmāksliniekus. Toreiz dziesmas July Morning ierakstā piedalījās vēl viens taustiņu vīrs – Manfreds Mens un grupas toreizējais menedžeris atzīmēja, ka Manfreds ne tikai iespēlēja savu partiju uz Moog sintezatora ierakstā, bet devis lielu ieguldījumu dziesmas izstrādāšanā. Arī Manfreds muzicēšanu nav metis pie malas.

Toreiz – sešdesmito gadu sākumā – Londonas mūzikas klubos bija vērojams īsts blūza mūzikas uzplaukums. Varbūt tas nebija īsti tāds blūzs, kādu spēlēja aizokeāna kolēģi, bet vienalga – mūziķi no tādām grupām kā The Rolling Stones, Yardbirds, arī Aleksis Korners par katru cenu centās savā mūzikā iestarpināt kādu noskaņu no šī tik aizraujošā žanra. Iepriekšminētajiem mūziķiem kārtīgu konkurenci radīja vēl viena grupa – Manfred Mann, kuras aizsācējs bija pianists ar pseidonīmu Manfreds Mens. Manfreds dzimis, starp citu, nevis Anglijā, bet gan Johannesburgā, tātad Dienvidāfrikā. Grupa ar neaudz izmainītu nosaukumu Manfred Mann’s Earth Band pastāv vēl šodien. Neskatoties uz cienījamo gadu skaitu – nākamgad jau Manfredam būs 85 – grupas ieplānoto koncertu grafiks rosina veselīgu skaudību. Klausāmies dziesmu Pleasure And Pain.

Runājot par 1971. gadu – toreiz dienas gaismu ieraudzīja arī skaņu ierakstu kompānijas Motown zvaigznes Marvina Geja labākā skaņuplate Whats Going On. Pirmā, ko viņš producēja pašrocīgi. Tā pārsteidza visus ar pilnīgi jaunu muzicēšanas stilu – džeza, fanka un klasikas kokteilis, nemaz nerunājot par dziesmu vārdiem. Motown dibinātājs Berijs Gordijs sākumā pat dzirdēt negribēja par šāda murga izdošanu, uzskatot to par pilnīgi nekomerciālu pasākumu. Šodien tas tiek uzskatīts par nozīmīgāko soulmūzikas albumu, kuru klausītājiem pasniedz viena no skaistākajām šī žanra balsīm – Motaunas princis… Mūsu uzmanībai – Inner City Blues.

1971. gada 16. martā tika apkopoti un godināti iepriekšējā gada vērtīgākie ieraksti – proti, 13. reizi tika pasniegtas Grammy balvas. Gada albums, Gada ieraksts un Gada labākā dziesma – visas šīs trīs balvas aizceļoja pie dueta Saimons un Garfankels. Nav ko iebilst – viņu pēdējais studijas albums Bridge Over Troubled Water to bija godam nopelnījis… Klausāmies tā tituldziesmu!

1971. gads zemēs, kur cienīja rokmūziku angļu valodā, kopumā bija bagāts ar dažādiem ievērības cienīgiem notikumiem – gan priecīgiem, gan ne tik ļoti. Queen pirmo reizi publiski uzstājās Londonā. Jūnijā pirmo reizi notika Glastonberijas festivāls, kas šodien joprojām ir un droši vien būs ja ne pats ievērojamākais mūzikas festivāls pasaulē, tad viens no visaugstāk vērtētajiem un vēlamajiem noteikti. Un biļetes katru gadu tiek izpārdotas pusstundas, stundas laikā, kad vēl nav nosaukts neviens no festivāla māksliniekiem. Cilvēki brauc uz to no visas pasaules, no visiem kontinentiem, izņemot Antarktīdu, lai sajustu un izdzīvotu šo laiku šajā vietā – Glastonberijas festivālā. 1. augustā – slavenais koncerts Bangladešai Ņujorkas Madison Square Garden arēnā, bet augusta beigās Džons Lenons uz neatgriešanos pameta britu zemi un devās uz Ņujorku. Bet novembrī nāca klajā Led Zeppelin ceturtais studijas albums. Gada dižpārdoklis, veiksmīgākais ne tikai grupas vēsturē, bet arī viens no vispārdotākajiem visā rokmūzikas vēsturē… No tā šoreiz skan Stairway To Heaven.

Bet ko 1971. gadā klausījās Francijā? Aina gluži neiepriecinoša. Arī turienes jauniešiem, kā izrādās, pārsvarā patika dziesmas angļu valodā – Džordžs Harisons, Toms Džonss, Džoana Baeza. Ik pa brīdim jau aptauju sarakstos parādījās arī kāds franču vārds, bet vienīgais mākslinieks, kurš uz to brīdi spēja sagādāt konkurenci ārzemniekiem, bija Mišels Sardū, kurš, starp citu, arī šodien – 77 gadu vecumā – turpina dziedāt… Ne velti viņš skaitās ja ne otrs veiksmīgākais dziedātājs franču populārās mūzikas vēsturē, tad vien no augšgala pavisam noteikti. No viņa repertuāra skan dziesma Salut.

Togad arī pie spāņiem bija nonākušas lipīgi kaitīgās dziesmas angļu valodā. Vismaz pie viņiem krietni lielākā skaitā cieņu baudīja vietējie – jāatzīst, ka pat spāņu grupa Los Pop Tops baudīja popularitāti ar grāvēju Mammy Blue, ko viņi izpildīja angļu valodā, pie tam oriģinālā tā ir franču dziesma, ko sarakstījis vecmeistars Jubērs Žiro – tas pats, kurš ir autors slavenajai "Zem Parīzes debesīm". Bet vismaz pie spāņiem 1971. gadā krietnu brīdi uzmanības centrā bija Hosē Felisiano ar dziesmu Che sera…

Itālijā 1971. gadā pirmo reizi tā pa īstam iespīdējās Lučo Dallas zvaigzne. Lučo ir tas pats, kurš vēlāk sarakstīja Caruso. Togad ievērību izpelnījās dziesma, kuras nosaukums ir vienkārši Lučo Dallas dzimšanas datums – 1943. gada 4. marts. Tā plūca laurus Sanremo un ieguva popularitāti pat Brazīlijā, Francijā un Japānā. Desmit gadi bija vajadzīgi, lai dziedātājs no bārdaina klauna kļūtu par visu iemīļotu zvaigzni. 1979. gada Lučo Dallas koncertu Turīnā noklausīties bija ieradušies 20 000 cilvēku. Zālē vietas pietika tikai 15 tūkstošiem, pārējie pieci baudīja priekšnesumu ārpusē… 

Brazīlijā 1971. gads bija septītais valsts apvērsuma gads. Tēlaini izsakoties – no skarbuma, ko var nest tikai apspiešana un cenzūra, uzplaukst visskaistākie ziedi. Tā 2009. gada mūzikas izdevumā Rolling Stone par visu laiku labāko brazīliešu kompozīciju tika pasludināta Šiku Buarki dziesma Construcao (Konstruseu), kas tika ierakstīta tieši 1971. gadā. Šiku Buarki – komponists, dzejnieks, prozaiķis, dziedātājs, aktieris – joprojām viena no Brazīlijas kultūras ietekmīgākajām mūsdienu personībām – nupat, jūnijā, atzīmēja 80. dzimšanas dienu. Starp citu – jaunībā viņš studēja arhitektūru San Paulu universitātē, tad studijas pameta novārtā, jo bija sadomājies, ka vēlas dziedāt kā Žuans Žilbertu, sacerēt mūziku kā Toms Žobims un rakstīt dzeju kā Vinisiuss di Moraess. Rādās, ka tas viņam būs izdevies…

Un vēl kāds ne tik priecīgs notikums: 1971. gada 6. jūlijā mūžībā aizgāja džeza leģenda Luiss Armstrongs. No viņa pūra skan What A Wonderful World.

Tā nu iznācis aizkavēties 1971. gadā…  Bet runājot par šodienu – atcerēsimies, ka šogad apritēja 150 gadi, kopš dzimis mūsu izcilais dzejnieks un skolotājs Vilis Plūdons! Baudām dziesmu "Mīlas nakts".