Šoreiz sākam ar kino mūzikas dižgara Enjo Morikones melodiju no itāļu režisora Džuzepes Tornatores lieliskās filmas Cinema Paradiso. To atskaņo šobrīd viena no populārākajām džeza vijolniecēm – amerikāņu māksliniece Regīna Kārtere. 2001. gada decembrī viņa uzstājās Itālijā, Dženovas pilsētā. Pilsētas varasvīri toreiz vijolnieci pagodināja ar iespēju spēlēt uz leģendārās Gvarnēri del Džezu vijoles, kas savulaik piederēja pašam Nikolo Paganīni. Ar to pasaka nebeidzās – mākslinieces solo albums After A Dream, kas iznāca 2003. gadā, tika pilnībā ieskaņots uz šī brīnišķīgā instrumenta ar tik īpatnējo skanējumu, par ko pašlaik varam pārliecināties arī mēs.

Šodien viena no Brazīlijas populārās mūzikas vizītkartēm joprojām ir dziedātājs un komponists Kaetanū Veluzū. Viņš iesoļojis devītajā gadu desmitā, uz skatuves uzstājas kopš sešdesmitajiem, bet tikai 2004. gadā sadūšojās ierakstīt pirmo albumu ar dziesmām, kuras kļuvušas populāras angliski dziedošo mākslinieku repertuārā. Albums tā arī tika nodēvēts: burtiskā tulkojumā – "Ārzemju skaņa"… No tā klausāmies kompozīciju Feelings.

Neviens Puertoriko ģitāras spēles burvja un dziedātāja Hosē Felisiāno koncerts joprojām nepaiet bez jokiem gan par sevi, gan citiem. Īpaši veiksmīgas bijušas parodijas par kolēģiem mūziķiem, ieskaitot Hulio Iglesiasu un Rafaelu. Par joku grūti būtu nosaukt viņa versiju par Bītlu dziesmu Hey, Jude ko Hosē, līdzīgi Džordžam Bensonam, laida klajā drīz vien pēc tās izskanēšanas oriģinālā – 1969.  gadā.

Toties amerikāņu dziedātājs ar skatuves vārdu Tainijs Tims tiešām pavadīja visu dzīvi jokojoties no sirds – viņa repertuāru sastādīja jokainas populāru dziesmu versijas. Arī pseidonīms, kādu viņam piešķīra menedžeris, bija atbilstošs – latviski tas tiek tulkots, kā Mazais Tims. Tas pie viņa auguma – metrs astoņdesmit pieci... Neviens uz viņu neapvainojās, pat mūziķi no Led Zeppelin, kuru hrestomātiskā dziesma "Kāpnes uz debesīm" (Stairway To Heaven) Mazā Tima priekšnesumā tiešām skan jancīgi…

Arī angļu progresīvā roka supergrupa Emerson, Lake & Palmer jau līdz ar pirmā albuma ierakstu ķērās pie citu autoru gara darbu pārstrādāšanas sev piemērotā, jāatzīst – izcili virtuozā manierē, tikai šoreiz tika izmantoti akadēmiskās mūzikas komponistu sacerējumi. Arī turpmākajos albumos viņi atgriezās pie šīs formulas, bet pierādījās, ka arī trio mūziķu pašu kompozīcijas nav zemē metamas, piemēram, arī Grega Leika dziesma C’est la vie.

Neviens tā arī nav varējis skaidri pateikt, pie kāda žanra īsti pieder Frenka Zapas daiļrade – viņš nodarbojās pilnīgi ar visu, radot tiešām jautru muzikālu kokteili. Neapstrīdami, viņš bija viens no pirmajiem, kuri sešdesmito gadu beigās mēģināja noārdīt robežas starp roku, džezu un klasisko mūziku. Šajā reize skan kompozīcija Be In My Video.

Lai kā tur būtu ar robežām starp klasiku un neklasisku, pie ansambļiem, kas aizsākuši džezroku, pieder mūziķu apvienība no Ņujorkas Blood, Sweat & Tears jeb "Asinis, sviedri un asaras". Nekā krimināla – vienkārši kādu vakaru klubā Cafe au go go grupas līderis – dziedātājs un multiinstrumentālists Els Kūpers – spēlēja ar savainotu roku un pamanījās nosmērēt ērģeles ar asinīm… Skan šīs apvienības kompozīcija God Bless The Child.

Pirmais izcilais džeza ģitārists no Eiropas un ne tikai ģitārists, bet vispār viens no pirmajiem plašāku atzinību guvušajiem Eiropas džeza māksliniekiem, bija čigānu jeb kā tagad pieņemts teikt – romu izcelsmes mūziķis Džango Reinhards. Apbrīnojami, ko viņš varēja izspēlēt, izmantojot vien divus kreisās rokas pirkstus! Viena no viņa populārākajām kompozīcijām ir "Mākoņi" (Clouds), ko šodien ieskaņojuši neskaitāmi mūziķi. 1997. gadā šo tēmu ierakstīja arī vokālā grupa The Manhattan Transfer. Ģitāru izcili iespēlēja Džango tautietis Stokelo Rozenbergs, bet par vijoles solo vispār nav ko runāt – to veica Džango līdzgaitnieks, ar ko viņš kaldināja slavu trīsdesmitajos gados – franču leģenda Stefans Grapelli.

Atgriežoties pie frančiem – beidzoties Otrajam pasaules karam, Parīze bija izslāpusi pēc dzīves. Parīzes bohēmai bija nepieciešami jauni varoņi. Kāds, kas varētu iemiesot pēckara mirdzošās kafejnīcu sabiedrības filozofiju. Un par tādu kļuva dziedātāja un aktrise Žiljeta Greko. Viņas izpildījumā klausāmies "Margaritas dziesmu".

Arī mūsu koncertu apmeklētājiem vairākas reizes bijusi izdevība pavērot kamerūniešu izcelsmes mūziķa Rišāra Bonas uzstāšanos. Ar kādu nepiespiestību un vieglumu viņš demonstrē dziedāšanu un virtuozu basa ģitāras spēli. Ne velti viņš kādreiz spēlējis pie Peta Metīnī un Džo Zavinula. Klausāmies kompozīciju Kurumalete.

Un pašā noslēgumā vēl brīdis mierīgai noskaņai, kurā vienojušies dziedātāja Pola Dorotija Koula un trompetists Kriss Botti: mūsu uzmanībai – skaņdarbs My One and Only Love.