Šoreiz sākam ar jautru pastāstu par to, kā leģendārās angļu rokgrupas The Who mūziķu rindās nonāca tikpat leģendārais bundzinieks Kīts Mūns.

Tas bija sešdesmito gadu sākums, kad The Who sāka spēlēt kopā. Toreiz gan ar citu nosaukumu. Viņi visi bija padsmitnieki, izņemot bungu vīru Dagu Sendomu, kuram jau bija trīsdesmit. Tur tad arī sākās rīvēšanās – pie tam Dags vispār pēc profesijas bija mūrnieks un sieva diezgan uzstājīgi iebilda, ka viņš pazuda no mājas arī vēlās vakara stundās. Viņa vietā tika izmēģināti vairāki vietnieki. Tā uz kādu grupas 1964. gada koncertu bija ieradies Kīts Mūns. Starpbrīdī viņš nomakšķerēja mūziķus, paziņoja, ka šeit viņš var nospēlēt labāk par jebkuru un lika priekšā pamēģināt. Zēni piekrita, neskatoties uz to, ka Kīts izskatījās diezgan savādi – ģērbies no galvas līdz kājām oranžās drēbēs, pie tam melnos matus arīdzan nokrāsojis tajā pašā burkānu krāsā. Pie tam vēl bija paspējis iešaut sev tradicionālos pāris dzērienus. Iespaidu viņš atstāja – nospēlēja tikai vienu dziesmu un Kīts nodemonstrēja visu, uz ko bija spējīgs – divas bungu plēves un pedālis bija pagalam. Vēlāk Rodžers Daltrijs un Pīts Taunsends paziņoja Kītam, kad paredzēta nākamā uzstāšanās. Tā Kīts Mūns vienmēr uzsvēra, ka viņš nekad oficiāli neesot uzaicināts pievienoties grupai, viņš tikai aizvietojot īsto bundzinieku. Grupas 1967. gada balādē I Can’t Reach You viņš demonstrē, ka, ja vajag, var arī tik mežonīgi neizrēķināties ar bungu komplektu…

Leģenda stāsta, ka diezgan līdzīgi hrestomātiskajā džezroka ansamblī Weather Report esot nonācis basa ģitāras burvis Džako Pastoriuss. Džako jaunībā vispār bija sapņojis par bundzinieka karjeru, bet neveiksmīga diena futbola laukumā beidzās ar sabeigtu potīti. Nācās spēlēt ko citu – vietējā ansamblī tieši bija atbrīvojusies basista vieta. Tā reiz Džako, kad jau bija krietni ielauzījies četru stīgu instrumenta spēlē, bija ieklīdis Weather Report koncertā un – arī starpbrīdī – iegāja savas domas pateikt Džo Zavinulam. "Vispār es biju gaidījis kaut ko vairāk," – tā Džako. "Kas tu tāds?" – tā Zavinuls. "Es esmu labākais basists pasaulē!" – tā atkal Pastoriuss. "Nu, nu, puika – rādi, ko proti," nedaudz nervozi esot attraucis Zavinuls. Pēc divām nedēļām Džako Pastoriuss jau spēlēja Weather Report un pilnībā attaisnoja tolaik labākā basģitārista titulu – tolaik neviens tā nemācēja izmantot instrumentu. Džako bija tas, kurš padarīja basa ģitāru par īstu solo instrumentu – Weather Report sastāvā jau sešu stīgu ģitāras nebija. Kā skanēja skaņdarbs Birdland, to bez Džako atkārtot nav iespējams…

Džako Pastoriuss bija to pavadošo mūziķu ansamblī, kuri piedalījās Džonijas Mičelas koncertā Shadows And Light Santabarbaras amfiteātrī Kalifornijā 1979. gadā. Šie koncerta ieraksti vēlāk tika izlaisti gan dubultalbumā, gan filmas variantā. Skatīties filmu – nedaudz skumji. No mūziķiem starp mums vairs tikai ģitārists Pets Metīni un Džonija pati, kas ir tiešām apbrīnojami. Pēdējos gadus dziedātāju vajāja iespaidīga rinda veselības problēmu, bet viņa saņēmās – bija pat no jauna jāmācās staigāt un spēlēt ģitāru. Un tad visus pārsteidza – pēc deviņu gadu pārtraukuma pirmo reizi parādījās uz skatuves Ņūportas folkfestivālā un izpildīja 13 dziesmas. Lai vainagotu šo visu – šī gada vasarā Vašingtonā Gordžes amfiteātrī Džonija Mičela sniedza apbrīnojamu trīs stundu solo koncertu. Tas nekas, ka viņa dziedāja sēdus un blakus bija spieķītis… Šomēnes Džonija Mičela atzīmēja astoņdesmitos šūpuļa svētkus – īstā reize atsaukt atmiņā, kā viņas balss skanēja pirms gadiem divdesmit – atsvaidzināta versija dziesmai no viņas karjeras pirmsākumiem – Both Sides Now.

Ja Džonijas Mičelas balsi pēdējo gadu ierakstos tiešām var apzīmēt, kā samtainu, tad mūzikas apskatnieki britu impērijas ordeņa virsnieka Džo Kokera dziedājumu atklāti dēvēja par čērkstošu. Bet toties kas tā bija par čērkstoņu – 1969. gadā viņa emocionālais priekšnesums kļuva par vienu no Vudstokas festivāla spilgtākajiem brīžiem. Un arī liriskas dziesmas viņa priekšnesumā kļuva par kaut ko sevišķi īpašu. Kā, piemēram, Heart Full Of Rain no 1996. gada albuma Organic. Jauks, vairāk tāds akustisku instrumentu skanējums…

Skaidrs, ka ar tādu balss materiālu, kāds ir Džo Kokeram, droši var dziedāt blūzu, bet – vai ar operdziedātājas balsi un piegājienu arī var mēģināt ko līdzīgu? Izrādās, ka tiešām var. Par to varēja pārliecināties arī mūsu klausītāji, kad 2015. gadā kuplināt festivāla Artissimo programmu Dzintaru koncertzālē bija uzaicināta pasaulslavenā operdziedātāja Barbara Hendriksa. Toreiz noteikti bija vīlušies klausītāji, kuri cerēja viņas priekšnesumā dzirdēt kādu operāriju, jo mums dziedātāja piedāvāja tieši blūza mūzikas programmu, kura tieši tajā gadā bija iemūžināta albumā. Starp citu – arī viņa nupat atzīmēja skaistu jubileju – 75 dzīves rudeņi aiz muguras. Cross Road Blues no Roberta Džonsona repertuāra un Barbara Hendriksa.

Vēl kaut kas no nenopietnās mūzikas vēstures – slaveno pianistu Artūru Šnābelu uzrunāja kāds topošais audzēknis, interesēdamies, cik tad viņš ņemot par skološanu. 150 dolāru par katru sesiju – skanēja atbilde. Es tik daudz nevaru atļauties – tā students, uz ko Šnābels turpināja – es sniedzu stundas arī par 50 dolāriem, bet tās nav tik labas… Un vēl – reiz Artūra Šnābela koncertā Kārnegīholā kāda dāma pirmajā rindā aizsnaudās. Pēc pēdējās nots viņu uzmodināja pērkondimdoši aplausi. Šnābels pieliecās tuvāk apjukušajai klausītājai un teica – nevainojiet mani, es centos spēlēt tik klusi, cik vien iespējams… Arī džeza pianists Erols Gārners spēlēja, reizēm gluži vai aizsapņojoties… Grānera paša kompozīcija Dreamy – 1956. gada ieraksts.

Sapņošanai un klusumam veltīta arī Šarla Aznavūra kompozīcija Quiet Love, ko viņš iekļāva savā 2008. gada duetu albumā. Šajā dziesmā viņa partnere ir Laiza Minelli. Ja Aznavūrs dzied pārsvarā franciski un reizēm arī angļu mēlē, tad Minelli uz kādu rindiņu franču valodā nav bijusi pierunājuma. Bet izklausās, ka dziesmā par mīlestību valodas barjera nav šķērslis.

1982. gada oktobrī tika izgatavots pirmais kompaktdisks. Toreiz daudziem likās, ka nupat Dievs ir noķerts aiz bārdas – mazs pēc izmēra, nekādu sprakšķu un tā tālāk. Daudzi gan nepakļāvās masu psihozei un turpināja klausīties vecās, labās skaņuplates. Jebkurā gadījumā – labu laiku kompaktdiski bija krietni iecienīti un jau 1985. gadā iznāca albums, kas kompaktdiska formātā tika pārdots vairāk par miljonu eksemplāru. Tas bija hrestomātiskais grupas Dire Straits veikums Brothers In Arms – "Ieroču brāļi". Grupas līderis Marks Noflers vienmēr bija apsēsts ar jaunām tehnoloģijām, cenšoties iegūt arvien perfektāku skanējumu. Tāpēc arī šis ir viens no pirmajiem albumiem, kurš tika ieskaņots izmantojot Sony 24 kanālu ciparu ierakstu mašīnu. Laika gaitā albums vairākas reizes saņēma Grammy balvas tieši par inženiertehnisko veikumu. Protams, arī mūzikai pašai nav ne vainas. Tituldziesma aktuāla īpaši šodien – tā tika sarakstīta 1982. gadā – laikā, kad notika Folklendu karš un daži to pieskaita pie visīstākajām pretkara dziesmām.

Kurš gan ņemsies apstrīdēt, ka Kaunta Beizija orķestris savulaik bija viens no pazīstamākajiem un izcilākajiem svinga ēras lielajiem sastāviem. Un ne tikai paša Beizija kunga personībai bija vadošā loma orķestra slavas kaldināšanā. Te savu ieguldījumu deva arī izcilie solisti. Un viens no viņiem bija dziedātājs Džimijs Rašings, vīrs, kurš vienlīdz labi jutās vairākos stilos – gan džezā, gan blūzā. Zēna ģimenē mūziku mīlēja – tēvs spēlēja trompeti pūtēju orķestrī, māte dziedāja baznīcas korī. Vecāku iztēlē mazā Džeimsa nākotne saistījās ar vijoļspēli. Blūzu šeit neviens necieta ne acu galā. Bet bija arī tēvocis Veslijs Menings, kurš pa vakariem spēlēja klavieres un dziedāja spēļu namos – Džimijam aizliegtā teritorijā. Tie aizliegtie augļi jau tie saldākie – tēvocis taču katru nakti nāca mājās un viņam bija pilnas kabatas ar naudu! Klusiņām tēvocis arī Džimijam ierādīja klavierspēles pamatus un izstāstīja, kas tas ir – blūzs. Tēvs nodzīvoja pietiekami garu mūžu, lai savām acīm redzētu Džimija panākumus Kaunta Beizija orķestrī, lai gan atklāti sajūsmu nekad neizrādīja… Mūsu uzmanībai – Džimijs Rašings un Kaunta Beizija kompozīcija Take Me Back Baby 1967. ierakstā.

Nevar nepieminēt kādu skaistu notikumu pašmāju mūzikā. Neilgu brīdi atpakaļ apgāda "Jersika" paspārnē dienas gaismu ieraudzīja leģendārās pašmāju ārtroka grupas "Vecās mājas" skaņuplate. Uģis Prauliņš, Armands Alksnis, Andris Alviķis un Tālis Gžibovskis īsajā četrdesmit minūšu skaņuplates prezentācijas koncertā spīdoši pierādīja, ka pulveris kaulos vēl sauss un nospēlēt sarežģīto mūziku, kas tapusi pirms vairāk, kā trīsdesmit gadiem, nieks vien ir… Skan Uģa Prauliņa mūzika un Friča Bārdas vārdi kompozīcijā "Ai, zeme kūpošā" 1989. gada ierakstā.

Stunda, kas bija vēl jāpavada nomodā, arī tuvojas izskaņai. Vēl tikai kāda – tagad tiešām šūpuļdziesma, kuru 1935. gadā sarakstīja amerikāņu komponists Harijs Vorens – Lullaby Of Broadway. Kaut gan kāda tur šūpuļdziesma – doma ir apmēram tāda: "Neguliet cieši līdz rītausmai!" Bet mums šī tomēr būs šūpuļdziesma dziedātājas Daienas Rīvzas sniegumā.