Šis svētdienas vakars ir īpašs, jo šī ir īpaša diena daudziem mūsu planētas iedzīvotājiem – Ukrainas neatkarības diena. Ukrainas iedzīvotāju pašaizliedzība kļuvusi par simbolu – un daudzie Ukraiņu mūziķi nebūt nespēlē pēdējo lomu valsts aizstāvju gara stiprināšanā. Tāpēc arī šovakar šinī stundā skanēs mūzika no Ukrainas.

Daudzas dziesmas, kuras tika sarakstītas vēl pirms kara Ukrainā, tagad ieguvušas otro elpu un arī pavisam citu nozīmi. Tāda ir indie mūzikas grupas Odin v Kanoe ("Viens kanoe laiviņā") dziesma "Man nav māju". Grupa ir no Ukrainas rietumiem – Ļvivas pilsētas un raksturīga tai ir pilnīga neatkarība. Sākumā viņi bija kādi astoņi dalībnieki – tagad palikuši tikai trīs – balss, ģitāra un bungas. Neviens no viņiem nav profesionāls mūziķis, nekādu menedžeru vai atbalsta komandas. Kā atzīmēja kāds mūzikas kritiķis – grupas panākumu atslēga ir neizskaidrojama – viņi nepiedalās talantu konkursos, neuzņem klipus, dziesmas neskan radio, bet visur, kur viņi ierodas – zāles ir pilnas. Vienkāršas dziesmiņas ar filozofiskiem tekstiem un minimālu pavadījumu. Tāda ir arī dziesma par zaudētajām mājām, kad šodien tiešām neskaitāmi cilvēki Ukrainā palikuši bez pajumtes – liriskā kompozīcija U Mene nemae domu rada sajūtu, ka drīz varēs celt jaunu…

Ukraiņu mūziķi, kuri apvienojušies grupā ar savdabīgo nosaukumu "DakhaBrakha", arī pie mums ir labi pazīstami – Latvijas klausītāju auditoriju četrotne priecējusi gan pasaules mūzikas festivālā "PORTA", gan festivālā "Komēta". Viņi kāpuši uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves, pieskandinājuši Mežaparka estrādi, uzstājušies "Lielajā dzintarā" un koncertzālē "Palladium". Mūziķu koncertu grafiks joprojām blīvs, nemitīgi pārlidojumi un koncerti ir "DakhaBrakha" ikdiena – uzstāšanās visā pasaulē, lai atbalstītu Ukrainu un vāktu līdzekļus. Pagājušajā gadā ansamblis atzīmēja pastāvēšanas 20. gadadienu, šīgada vasarā viņi ar savu klātbūtni atkal pagodināja Rīgu. Kopš 2020. gada jaunus albumus ansamblis neizlaiž, bet ir parādījušies jauni atsevišķi ieraksti no koncertiem, piemēram, kopā ar izcilo ukraiņu rakstnieku un mūziķi Sergiju Žadanu. Klausāmies dziesmu Bird Song

Jau labu laiku pirms Krievijas iebrukuma, līdz ar politisko situāciju valstī, mūziķi no "DakhaBraha" bija uzņēmušies kultūras vēstnieku misiju, lai ar mūzikas spēku nestu pār robežām Ukraiņu nacionālo identitāti un pašlepnumu, jo šodien šo grupu kā pārstāvjus no Ukrainas pasaulē pazīst vislabāk – lai kur viņi ierastos, visur iet uz izķeršanu. Nosaukuma "DakhaBraha" nozīme meklējama senajā jeb vecukraiņu valodā un tiek tulkota kā "ņemt – dot". Runājot par žanriem – "DakhaBraha" skaitās pasaules mūzikas ansamblis, bet paši viņi izdomājuši, ka muzicē "etnohaosa" stilā. Tas, iespējams, ir pats trāpīgākais apzīmējums. Skan viņu dziedāto Vynnaya Ya.

"DakhaBraha" ir kolektīvs ar vēsturi. Viss sākās Kijivā ar mūsdienu mākslas centra "Dah" atklāšanu 1994. gada novembrī. Iniciators un vadītājs tam bija ukraiņu teātra režisors, dramaturgs, aktieris un producents Vladislavs Troickis. Sākumā tas bija tīri teatrāls projekts – 2000. gadā nākamās grupas dalībnieki tikai spēlēja muzikālo pavadījumu Troicka avangarda teātra izrādēm. 2004. gadā viņi jau sāka aktīvu koncertdarbību kā patstāvīga vienība. Teātra vide atstājusi vērā ņemamu ietekmi uz grupas priekšnesumiem, kas vienmēr tiek papildināti ar skatuviski teatrāliem efektiem. Toreiz un tagad uz skatuves viņi ir četri – trīs meitenes un viens vīrs. Visi guvuši lielisku profesionālu muzikālu izglītību Kijivas Nacionālajā kultūras un mākslas institūtā. Visi četri dzied un pārvalda visdažādākos mūzikas instrumentus – sākot ar tiem, kurus izmanto akadēmiskajā mūzikā, un beidzot ar tautas instrumentiem no absolūti visas pasaules – kādus tik spējam iedomāties… Pats Vladislavs Troickis ansambļa darbībā nekad nav piedalījies, bet "DakhaBraha" mūziķi viņu joprojām uzskata par garīgo padomnieku un ceļvedi.

"DakhaBraha" radītās mūzikas pamatā, protams, ir Ukrainas tautas folklora. Ansambļa dalībnieks Marko Halaņēvičs stāsta: "Tautas mūzika, ko mēs izmantojam, tika radīta ļoti sen. Dažas no dziesmām tapušas vēl pirms kristietības. Mūsu radošums vairāk ir tāds kā eksperiments ar seno mūziku. Tas vecām dziesmām dod jaunu dzīvi. Mums nav ambīciju radīt jaunu ukraiņu tautas mūziku, bet, ja tas notiks, es domāju, mums par to nebūtu kauns. Pasaules mūzikas foruma Womex mājas lapā tieši tā arī raksturota grupas "DakhaBraha" darbība: "Viņi veido dabisku nākotnes tautas mūziku." Skan Oy Ishov Chumak.

Ja "DakhaBraha" ir ukraiņu kultūras vēstnieki, tad pati pazīstamākā un titulētākā Ukrainas rokgrupa ar trīsdesmit gadu vēsturi ir "Okean Eļzi" ("Elzas okeāns"). Grupas "Okean Eļzy" Pirmais koncerts pēc Krievijas iebrukuma notika 24. aprīlī – vietā, kas kļuva par patvērumu daudziem iedzīvotājiem Krievijas raķešu uzlidojumu laikā – Kijivas metro. Jau marta sākumā medijos parādījās ziņa, ka grupas līderis un Ukrainas Augstākās Radas deputāts Svjatoslavs Vakarčuks pievienojies savas dzimtās pilsētas – Ļvivas – teritoriālās aizsardzības rindām. Arī šie mūziķi uzstājušies pie mums. Un arī grupas "Okean Eļzi" repertuārā ir vairākas dziesmas, kuras tapušas agrāk, bet īsto nozīmi ieguvušas tieši tagad… Piemēram, "Ne tvoja voina" ("Ne tavs karš"), kurā Svjatoslavs Vakarčuks stāsta, kā Ukraiņiem daudzu gadsimtu garumā mēģināts uztiept svešu gribu…

Grupas vēsture aizsākās 1993. gadā, kad Ļvivas Politehniskā institūta students Andrejs Goļaks kopā ar draugiem Denisu Gliņinu, Pāvelu Gudimovu un Juriju Hustočku nodibināja grupu "Klan Tišini" jeb latviski – "Klusuma Klans". Diez vai mūzika būs bijusi ļoti klusa, jo "Klusuma Klans" pārstāvēja stilu, ko paši apzīmēja ar vārdu salikumu "depresīvs ārtroks". Grupa uzstājās pārsvarā dzimtās pilsētas kultūras namos. 1994. gadā zēni iepazinās ar astoņpadsmitgadīgo universitātes fizikas katedras studentu Svjatoslavu Vakarčuku. Vasarā Vakarčuks pirmo reizi apmeklēja grupas mēģinājumu un, kā tas bieži mēdz notikt, drīz vien izrādījās, ka Andrejs Goļaks ir palicis viens – Gliņīns, Gudimovs un Hustočka slepus bija sākuši noturēt mēģinājumus kopā ar Svjatoslavu Vakarčuku. Viņiem toreiz likās, ka tādējādi varbūt izdosies gūt lielākus komerciālos panākumus un – taisnība vien izrādījās. Skan dziesma Vsjo bude dobre.

Par jaunās grupas dzimšanas datumu tiek uzskatīts 1994. gada 12. oktobris un Svjatoslavs Vakarčuks ātri bija kļuvis par neapstrīdamu līderi. Nevienam neradās iebildumi par ansambļa nosaukumu. Tolaik Svjatoslavs bija aizrāvies ar franču okeanologu Žaku Īvu Kusto un viņa "Odiseju". Tāpēc tika izvēlēts vārds "Okeāns". Tā kā mūziķi neizslēdza kaut kad nākotnē varbūtēju starptautisku panākumu gūšanu, Okeānam tika pievienots kosmopolītisks vārds "Elza". Visiem vienkārši patika – "Elzas Okeāns". Sākumā grupa spēlēja tādu pop un rokmūzikas sintēzi, Svjatoslavs bija ne tikai vadošais vokālists, bet arī praktiski visas grupas mūzikas un dziesmu vārdu autors. 1994. gada decembrī studijā "Galvoks" tika ierakstītas pirmās četras dziesmas. Jau pēc mēneša – 12. janvārī – notika pirmais nopietnais grupas koncerts pie Ļvivas  Operas teātra nama. 1998. gadā grupa "Elzas okeāns" parakstīja līgumu ar ierakstu kompāniju "Nova Records" un sāka darbu pie debijas pilnmetrāžas albuma. Tas iznāca septembrī ar nosaukumu "Tur, kur mūsu nav". Grupas dziesmām – pirmās vietas visos iespējamos aptauju sarakstos. Pateicoties liriskajai izpildījuma manierei un savdabīgajam Svjatoslava Vakarčuka dziedāšanas stilam, mūziķi ātri kļuva neticami populāri visā Ukrainā. 2013. gada albumu "Elzas okeāns" jau rakstīja studijā Briselē britu producenta Kena Nelsona stingrā uzraudzībā, kurš pazīstams sadarbībā ar tādām zvaigznēm kā, piemēram, "Coldplay". Jubilejas gadu mūziķi atzīmēja ar pirmo albumu angļu valodā, kas tika ierakstīts Ņujorkā, Losandželosā un Londonā.Protams, ka albums iznācis arī Ukraiņu valodā. Slausāmies ziesmu "Streljaj".

Pagājušā gada oktobrī Ziemeļamerikas turnejas laikā Svjatoslavs Vakarčuks uzstājās ar runu Harvarda universitātē un dalījās skatījumā uz mūzikas radīšanu kara laikā. Pēc viņa teiktā, mākslas veidošana pilna mēroga kara laikā ir būtiska Ukrainas kultūras uzturēšanai. Tas ir pretošanās akts, kas pierāda gan Krievijai, gan pasaulei, ka ukraiņi ir noturīga tauta, kas neapstāsies attīstīties pat tad, ja viņiem ikdienā tiks brutāli uzbrukts. "Krievi vēlas panākt, lai mēs pārstātu būt, pārstātu dzīvot, pārstātu būt tādi, kādi esam." Vakarčuks aprakstīja, ka mūzika viņa dzīvē kalpo gan kā nepieciešamība, gan pretestības forma. "Man ir jārada mūzika, jo man ir jābūt man pašam. Mūzika ir daļa no manis. Nav svarīgi, vai tas ir karš vai mierīgs laiks," viņš sacīja. "Tāpēc mums – mūziķiem – jāturpina atskaņot mūziku, jāturpina darīt to, ko mēs mākam vislabāk, jāturpina padarīt sevi un mūs visus stiprākus." Skan "Obiijmi".

Kā jau minēju – viens no "Elzas okeāna" pamatlicējiem bija ģitārists Pāvels jeb Pavlo Gudimovs. 2005. gadā viņa ceļi ar "Elzas okeānu" pašķīrās, bet pavisam īsā laika sprīdī uz Ukrainas populārās mūzikas skatuves parādījās jauna grupa ar nosaukumu "Gudimov", kas guva varbūt ne tik lielus panākumus kā "Okeāns", bet arī stabili ieņēma vietu starp populārākajām valstī. Klausāmies kompozīciju "Ūdensvīrs".

2005. gada 25. martā Pavlo Gudimovs laida klajā solo albumu "Tramplīni". Skaļi tas nekur netika teikts, bet, neskatoties uz grandiozajiem "Elzas okeāna" panākumiem, viņam grupas daiļrade sāka likties iesūnojusi. Jaunās grupas mūziķi pirmo reizi sanāca kopā vēl 2004. gada rudenī. Ja "Elzas okeānā" neapstrīdamais līderis bija Svjatoslavs Vakarčuks, tad šeit neviens neapstrīdēja Pavlo Gudimova tiesības būt priekšplānā. Mēģinājumi notika viņa mājās, bet pēc stingri apstiprināta grafika no mājinieku puses – trokšņot bija jābeidz līdz ar "Simpsonu" seriāla sākšanos televīzijā. Grupas darbība ātri uzņēma apgriezienus, kļuva par vienu no pazīstamākajām Ukrainā. 2006. gadā jau sniedza pirmo koncertu. Nav jau tā, ka Pavlo Gudimovs būtu sanīdies ar bijušajiem draugiem no "Elzas okeāna" uz neatgriešanos. Grupas zelta sastāvā viņš reizēm kāpa ar viņiem uz skatuves. 2013. gadā notika pēdējā grupa "Gudimov" uzstāšanās, pēc kuras tās darbība tika apturēta. Oficiāli skaitās, ka nekas nav beidzies. Pavlo pats intervijā izteicās, ka esot zaudējis interesi par šāda veida mūziku, bet, kā bija rakstīts vienā slavenā romānā – manuskripti jau nedeg un mūzika palikusi vismaz ierakstos. Klausāmies opusu "London Berlin".

2016. gadā Eirovīzijas dziesmu konkurss notika Stokholmā un par tā uzvarētāju kļuva populārā ukraiņu dziedātāja un aktrise ar eksotisko vārdu un ne mazāk eksotisko ārieni vārdā Džamala. Mums bijusi iespēja vērot mākslinieci klātienē daudz agrāk – 2009. gadā viņa dalīja pirmo vietu ar dziedātāju no Indonēzijas starptautiskajā konkursā "Jaunais vilnis", kad tas vēl notika Dzintaru koncertzālē. Džamalas sniegumā skan kompozīcija "Zhali".

Džamala – īstajā vārdā Susana Džamaladinova – jau padomju laikā bija iepazinusi, ko nozīmē represijas no lielās brāļu tautas puses. Viņas tēvs piederēja pie tiem Krimas tatāriem, kuru senčus 1944. gadā deportēja uz Vidusāziju. Meitene piedzima Kirgīzijā, bet ar laiku ģimenei izdevās atgriezties dzimtenē. Susanas ceļš uz mūzikas virsotnēm sākās agrā bērnībā, jo ne tikai māte bija klavierskolotāja, bet arī tēvs bija profesionāls kordiriģents. Vispirms meitene apguva klavierspēli Aluštas mūzikas skolā. Ne tikai veiksmīgi startēja dažādos muzikālos konkursos, bet deviņu gadu vecumā veica pirmo profesionālo ierakstu – iedziedāja albumu ar 12 bērnu un Krimas tatāru tautasdziesmām. Tad jau kļuva skaidrs, ka dotības ir tieši uz dziedāšanu. Tātad ceļš veda uz Simferopoles mūzikas vidusskolas vokālo klasi. Augstāko izglītību viņa ieguva Kijivas Nacionālās mūzikas akadēmijas operas klasē, kuru, starp citu, pabeidza ar sarkano diplomu kā labākā audzēkne kursā. Viņas izpildījumā skan dziesma "Vdyachna".

Jau 2014. gadā Džamala neslēpa attieksmi par Krimas aneksiju. 2016. gada janvārī viņa paziņoja, ka ir ar mieru vēlreiz izmēģināt laimi Eirovīzijas konkursā. Speciāli šim pasākumam viņa sarakstīja dziesmu "1944", kas ir veltījums traģiskajiem pagātnes notikumiem, daļēji arī Krimas tatāru izvešanai 1944. gadā. Dziesma sarakstīta divās valodās – angļu un Krimas tatāru. Ar to Džamala ne tikai pārliecinoši uzvarēja Ukrainas nacionālās atlases turnīrā, bet arī Eirovīzijas finālā Stokholmā pārliecinoši ieguva pirmo vietu. Jau nākamajā dienā – 16. maijā – Ukrainas prezidents piešķīra dziedātājai Ukrainas Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu. 26. maijā viņai tika piešķirts Kijivas Goda pilsoņa tituls. Stokholmā viņa saņēma speciālu prēmiju par spēcīgāko dziesmas tekstu un bija jau par ko – Ādams Teilors laikrakstā "The Washington Post" rakstīja: "Ukraiņu dziesma Eirovīzijā – tas ir akmens no Ukrainas krievu dārziņā. Un tas nav mazs." Kolins Frīmens britu avīzē "The Daily Telegraph" publicēja šādus vārdus: "Džamalas dziesmā par Staļinisko viņas tautiešu deportāciju Ukraiņi dzird atbalsis no krievu īstenotās Krimas aneksijas. Kaut arī dziesmā tā netiek tieši minēta, nerodas šaubas par Džamaladinovas kundzes patiesajām simpātijām." Kad 2014. gada jūlijā festivāls "Jaunais vilnis" pēdējo reizi notika Jūrmalā, Džamala atkal bija uz skatuves un aicināja iestāties par mieru visā pasaulē un Ukrainā. "Dodot piekrišanu dalībai festivālā, es apzinājos, ka uzstāšos Eiropā. Nevarēju laist garām šādu iespēju. Mans pienākums ir paust savu nostāju visiem pieejamajiem līdzekļiem un vispirms tā ir dziesma." Klausāmies Eirovīzijas uzvarētājdziesmu "1944".

Daudzi pazīstami mākslinieki visā pasaulē pauduši atbalstu Ukraiņu tautai. Kopīgu dziesmu ar nosaukumu "Face To Face" 2022. gada oktobrī radīja ukraiņu dziedātājs Sergejs Babkins, krievu mūziķis Boriss Grebenščikovs, bijušā britu dueta "Eurythmics" dalībnieks Deivs Stjuarts un amerikāņu dziedātāja Stīvija Niksa, kura droši vien vislabāk palaikusi atmīņā no darbības grupā "Fleetwood Mac". Sergejs Babkins teica šādus vārdus: "Jūtos pagodināts par iespēju ieskaņot mūziku kopā ar šādiem leģendāriem mūziķiem. Ar savu dziesmas daļu es vēlos pateikt, ka vienmēr nebūs tā, kā ir pašlaik. Tā ir nežēlīga cīņa starp labo un ļauno, gaismu un tumsu. Un es patiesi ticu, ka gaisma uzvarēs."