Pirms 45 gadiem, 1980. gada decembrī, Sanfrancisko Vorfīlda teātrī bija neparasts vakars, kas iegājis mūzikas vēsturē kā izcilākais akustisko ģitāristu ansambļa koncerts: nozīmības ziņā tas tiek salīdzināts pat ar leģendāro Benija Gudmena orķestra koncertu Kārnegija zālē 1938. gadā – proti, uzstājās ģitāristu trio, kuru vārdi komentārus neprasa: Els di Meola, Džons Maklahlins un Pako de Lusija. Pats slavenākais skaņdarbs, kurš tovakar tika izpildīts, bija Ela di Meolas kompozīcija Mediterranean Sundance no viņa 1977. gada albuma Elegant Gypsy. Starp citu, šo skaņdarbu – tādā pat akustiskā variantā – reizēm uzspēlē koncertos arī mūsu ģitāristi ar Aivaru Hermani priekšgalā…

Un vēl kāda interesanta tikšanās – šoreiz nevis uz skatuves, bet ierakstu studijā. Albums "Džons Koltreins un Džonijs Hartmans". Tas iznāca 1963. gadā: absolūts džeza milzis – saksofonists Koltreins un toreiz tā īsti nevienam nepazīstamais dziedātājs Hartmans, kurš tā īsti nemaz nebija džeza dziedātājs. Bet producents Bobs Tīle bija ieņēmis galvā, ka tur kaut kas varētu sanākt… Bobs pierunāja Hartmanu aiziet paklausīties Koltreinu klubā Birdland Ņujorkā. Pēc kluba aizvēršanās viņi aprunājās, kopā ar pianistu Makkoju Taineru kaut ko nedaudz samēģināja – kādas tēmas desmit un 7. martā sita stunda ierakstam. Pa ceļam uz studiju viņi radio izdzirdēja, kā Nets Kings Kouls iedziedājis Billija Streihorna kompozīciju Lush Life un aši vienojās, ka arī tā jāieraksta. Albumā iekļuva sešas dziesmas, visas ierakstītas ar pirmo piegājienu, izņemot vienu, kurā bundziniekam Elvinam Džounsam no rokām izkrita bungu kociņš. Hartmana bažas, ka viņam ar Koltreinu neizdosies atrast kopīgu valodu, neattaisnojās: 2013. gadā šis albums nonāca Grammy slavas zālē…

Ja jau par duetiem, tad varbūt nedaudz dīvains var likties ieraksts no Frenka Sinatras pirmā duetu albuma, kur viņš zelta standartu no sava repertuāra – Kola Portera I've Got You Under My Skin – izpilda kopā ar Bono. Sinatra par to visu teica – es parasti netiekos ar cilvēkiem, kuri valkā auskarus… pat ja kāds nav sevišķi liels grupas U2 mūzikas cienītājs, arī viņam būs jāatzīst, ka Bono zina gan, kā jādzied… Šis nebūt nav sliktākais duets, kādu nācies dzirdēt…

Ko tad lai saka par ierakstu, kas nāca klajā tieši pirms mēneša – 27. jūnijā. Bārbras Streizandes un Boba Dilana duets no dziedātājas pēdējā albuma – Reja Noubla standarts The Very Thought Of You. Kā viņu balsis iet kopā – kāds tur brīnums – abiem vairāk nekā sešdesmit gadu uz skatuves… un vēl tā mutes ermoņiku skaņa ievadā, tāds kā atgādinājums par Nobela prēmijas laureāta koncertiem 60. gados, kas vienmēr notika ģitāras un mutes ermoņiku pavadījumā… Protams, šajā ierakstā ermoņika neskan tādā stilā kā toreiz, un arī Bobs pats jau to nespēlē…

Sensenos laikos – gluži kā tādā pasakā – viens izcilā klasiskā vijolnieka Jehudi Menuhina draugs, kurš Otrā pasaules kara laikā bija apmeklējis praktiski visus leģendārā džeza vijolnieka Stefana Grapelli koncertus Londonā, tagad Menuhinam iedeva kaudzīti ar franču vijolnieka ierakstiem. "Biju pārsteigts un apbrīnas pilns – kā var tā spēlēt vijoli!" – tā Menuhins. "Nekad neko tādu nebiju dzirdējis – kas par improvizācijas izjūtu reizē ar fantastisku vijolspēles tehniku." Un turpmāk abi vijolnieki kļuva par labiem draugiem – daudzas reizes satikās gan ierakstu studijās, gan uz koncertu skatuvēm… Abu sniegumā skan kompozīcija Skylark.

Un tad duets, kas 2009. gadā atnesa kārtīgu Grammy balvu lietu pār vaininieku galvām – Roberts Plānts un Elisona Krausa ar albumu Raising Sand, no kura dziesma Please Read The Letter tika atzīta par gada labāko ierakstu. Ko pateiksi – Roberts Plānts un folkroks. Kaut gan ko līdzīgu viņš turpina arī šodien. Šī dziesma gan bija sarakstīta nedaudz agrāk – tā parādījās Plānta un Džimija Peidža 1998. gada albumā Walking Into Clarksdale. Par jauno ierakstu kritiķi atzīmēja – absolūti uzlabots variants. Elisonas lēni plūstošais vokāls paceļ šo dziesmu augstākā līmenī, piešķir tai tādu dziļumu, kas to atšķir no kārtējās dziesmas par zudušo mīlu… Bet ar Robertu Plāntu ir tā – vēl tikai burtiski daži koncerti Spānijā un tad Amerika, Amerika…

Ja jau šovakar tā nejauši par duetiem, grēks būtu apiet mūsu izcilāko duetu – Noru Bumbieri un Vikoru Lapčenoku. Nekāda folkroka – kārtīgs ārtroka paraugs septiņdesmito gadu stilā. Daina Avotiņa, Raimonds Pauls un "Ērģeles naktī".

Un bija džeza vēsturē tāds hrestomātisks kvartets – bez klavierēm. Baritonsaksofonists Džerijs Maligens un trompetists Čets Beikers plus bass un bungas. Kvarteta ziedu laiki sākās un beidzās piecdesmitajos gados, pēc tam dzīve mūziķus mētāja šurpu turpu, un duets Maligens – Beikers retu reizi vairs sanāca kopā. Pēdējā kopīgā uzstāšanās notika 1974. gadā Kārnegija zālē. Lai arī toreiz tika izmantota diezgan mūsdienīga ritma sekcija, kaut kas no vecās maģijas starp pūšamajiem instrumentiem vēl bija saglabājies… Klausāmies kompozīciju My Funny Valentine.

1982. gada 29. martā atklātībā parādījās dziesma no Pola Makartnija trešā soloalbuma – proti, singls Ebony And Ivory – duets kopā ar Stīviju Vonderu. Pirmā reize, kad Makartnijs atļāvās uzdziedāt kopā ar sev līdzīga ranga mākslinieku – priekšvēstnesis nākamajam duetam kopā ar Maiklu Džeksonu. Vispār jau dziesma bija sarakstīta krietni agrāk – 1978. gadā Pola Skotijas fermā un nedaudz iemēģināta kopā ar viņa grupu Wings. Tikko šī dziesma kļuva populāra (septiņas nedēļas pirmajā vietā Billboard aptaujā ASV), maisam gals bija vaļā. Tūlīt visiem vajadzēja kā ēst rakstīt duetus…

Ja vispārpieņemts ir uzskats, ka Luisa Armstronga dueta partneris ir Ella Ficdžeralda, tad jāatzīmē, ka tikpat lielisks ir albums, kuru rotā uzraksts – The Great Summit. Nekādas politikas – tā tiešām ir tikšanās augstākajā līmenī, kas notika pašā sešdesmito gadu sākumā – Luiss Armstrongs un Djūks Elingtons. Vienīgā abu meistaru tikšanās, kur vēl piedalās Armstronga zvaigžņu ansamblis. Bet programmā – Elingtona mūzika. Lūk, tāds salikums dziesmā Solitude.

Bet raidījuma izskaņā – kompozīcija "Vasarai".