Klāt brīnišķīgs aprīļa vakars, un šis ir ne tikai lielisks vakars, bet varētu būt arī pelnījis, piemēram, tādu apzīmējumu, kā "Elegants vakars" (Elegant Evening), jo tieši šāds nosaukums skaņdarbam 1980. gadā ienāca prātā mūziķiem no amerikāņu grupas The Crusaders, kas latviski būtu vienkārši "Krustneši". "Krustneši" pastāvēja tieši pusgadsimtu – no 1960. līdz 2010. gadam. Sākumā, kad vēl muzicēja hardbopa stilā, sevi dēvēja par The Jazz Crusaders. Gadi gāja, stils vairāk tuvojās visiem saprotamākai mūzikai un džeza vārds nosaukumā tika atmests. Protams, ka piecdesmit gadu laikā grupā izspēlējās padsmit augstākās raudzes mūziķu, nemaz neminot daudzos pieaicinātos viesmāksliniekus. Skaņdarbs "Elegants vakars" atrodams grupas 1980. gada pavasara albumā Rhapsody and Blues. Daži mūzikas apskatnieki izteicās, ka šajā albumā mūziķi sāk izklausīties nedaudz noguruši… Lai nu visiem izdotos izklausīties tik "nogurušiem"!

Par burvīgu veidu, kā pavadīt vakaru, dzied arī britu leģenda Engelberts Hamperdinks. Tiešām leģenda: 2. maijā arī viņam būs deviņdesmitā dzimšanas diena, un arī viņš joprojām nesēž mājās, lai priecātos par savu antīko automobiļu un pulksteņu kolekciju. Tā vietā demonstrē, ka balss viņam joprojām skan tikpat spēcīgi kā pirms septiņdesmit gadiem. Pirms dažām dienā viņš uzstājās Lasvegasā, bet pēc mēneša jau būs sastopams Jaunzēlandē… Viņa izpildījumā klausāmies dziesmu A Lovely Way To Spend An Evening.

Luiss Armstrongs par vakaru, kas iezīmē dienas beigas, vēstīja dziesmā Home jau 1930. gadā, bet vairāk pazīstams ir ieraksts, ko viņš veica 1957. gada augustā kopā ar Rasela Garsijas orķestri. Tas iznāca skaņuplatē nākamajā gadā un recenzijās varēja atrast arī šādus vārdus: "Lai gan pavadījums ir diezgan vienkāršs un neizteiksmīgs, patīkami, kā vienmēr, klausīties Sačmo interpretācijas."

Pateicoties fenomenālajai virtuozitātei, daudzi kritiķi viņu dēvēja par Artu Teitumu uz ģitāras. Pats viņš gaužām reti bija apmierināts ar sevi, sakot, ka "man vienmēr liekas, ka varēju izdarīt labāk". Šis ir stāsts par amerikāņu mūziķi Džo Pāsu. Par instrumentu mazais Džo ieinteresējās, pateicoties nevis kādam koncertam vai radiopārraidei, bet gan vietējam kinoteātrim, kur Džīns Otrijs uz ekrāna atveidoja kovboju ar ģitāru rokās. Vīrs uz zirga ar ģitāru rokās – tas bija iespaidīgi. Taisnību sakot, zirgs zēnu pat saistīja vairāk… Zēna māte reiz teica tēvam – mums reiz jāuzdāvina zēnam kas lietderīgs… Un devītajā dzimšanas dienā – tas bija tālajā 1938. gadā – Džo saņēma dāvanā Harmony firmas instrumentu, kurš tika iegādāts par tolaik krietnu naudu – 17 dolāriem. Pirmās mūzikas nodarbības Džozefam pasniedza tēva draugs. Sākumā viņš gan teica, ka šo instrumentu zēns nemūžam neapgūs – pirkstiņi esot pārāk īsi, bet nepagāja ilgs laiks un audzēknis jau spēlēja krietni labāk par skolotāju. Viņa sniegumā klausāmies skaņdarbu Soon.

Gluži citā stilā sevi un citus izklaidēja ģitārists Braunijs Makgī, kurš vislielāko ievērību guva, spēlējot duetā ar neredzīgo mutes ermoņiku burvi Soniju Teriju. Viņu duets pastāvēja apmēram 40 gadus un sākās tas vis jau 1941. gadā. Principā šie zēni definēja jēdzienu folkblūzs, un, lai gan abi spēlēt sāka un arīdzan beidza kā solo mākslinieki, lielākos laurus, pie tam starptautiskā mērogā, plūca tieši kā duets. Ražīgākais periods dueta darbībā bija no 1958. līdz 1980. gadam, kad viņi turnejās katru gadu pavadīja 11 mēnešus un vēl paguva ierakstīt dučiem albumu… Lūk, kompozīcija I Feel Alright Now .

2005. gadā Herbijs Henkoks laida klajā albumu ar nosaukumu Possibilities ("Iespējas"). 10 visiem pazīstamas dziesmas un 10 iespējas nodemonstrēt ko vēl ar jau tā lieliskām kompozīcijām var izdarīt tāds aranžēšanas meistars kā Henkoks. Un katrai dziesmai pieaicināts savs viesmākslinieku štats. No popmūzikas zvaigznēm līdz rokmūzikas veterāniem un arī gluži jauniem iesācējiem. Stīvija Vondera pazīstamajā dziesmā I Just Called To Say I Love You iespēlēt mutes ermoņikas bija uzaicināts pats autors. Par šo albumu varbūt nedaudz vīlušies bija džeza mūzikas cienītāji, bet runā, ka populārās mūzikas mīļotājiem esot ļoti paticis, arī Grammy balvu vērtēšanas komisijai – divas Herbijs par šo albumu saņēma…

Reiz Parīzē piedzima meitenīte vārdā Žiljeta Nuredīna. Tēvs viņai spēlēja saksofonu un septiņu gadu vecumā Žiljetai nācās sēsties pie klavierēm. Tad viņa nonāca Tulūzā, kur mācījās skolā ar stipri izteiktu reliģisku akcentu, tad studēja literatūru un muzikoloģiju, bet astoņpadsmit gadu vecumā sarakstīja pirmo dziesmu. Tāpat vien. Un tad savam priekam to atskaņoja vietējā bārā. Ar to pašu viņas liktenis bija izlemts – vispirms Žiljeta pusotru gadu katru vakaru tajā pat bārā izpildīja dziesmas no Žaka Brela un Edītes Piafas repertuāra. Tad jauno talantu festivāls, turneja Vācijā, Gran Prix franču dziesmas pasākumā Zārbrikenā. Meitenei vēl nebija apritējuši trīsdesmit gadi, kad klajā nāca pirmais solo albums. 1997. gadā – tituls "Gada atklājums". Divus gadus vēlāk – jau seši vakari Parīzes "Olimpijā". Šodien visi dziesminieci pazīst vienkārši ar vārdu Žiljeta un viņa skaitās viena no oriģinālākajām un nozīmīgākajām balsīm franču mūsdienu mūzikā. Pie tam – Francijas radio mūzikas kanālā viņa katru svētdienu piedāvā eklektiskas un daudzveidīgas mūzikas izlasi, sākot no popa līdz klasiskajai mūzikai, atkarībā no noskaņojuma. Viņas sniegumā skan dziesma Le Festin de Juliette.

Viena no populārākajām dziesmām īru mūziķa Gerija Mūra repertuārā bija Still Got The Blues no tāda paša nosaukuma 1990. gada albuma. Gerijs aizgāja mūžībā 2011. gadā. Godinot viņa piemiņu, šo skaņdarbu divus gadus vēlāk savā kārtējā albumā iespēlēja Ēriks Kleptons, pieaicinot talkā vēl Stīvu Vinvudu.

Itāļu dziesminieka Lučo Dallas neaizmirstamākā dziesma ir Caruso – veltījums leģendārajam operdziedātājam Enriko Karūzo. Vajag lielu uzdrīkstēšanos un māku, lai pēc Lučo Dallas ķertos pie šīs dziesmas. Izmēģināja diezgan daudzi – pat Lučāno Pavaroti, Andrea Bočelli un Lara Fabiana. Vispārējs uzskats ir, ka tomēr vislabāk tas izdevies Hulio Iglesiasam 1994. gadā.

Amerikāņu džeza dziedātāju Melody Gardot māte audzināja viena pati. Lai cik grūti bija savilkt galus kopā, deviņu gadu vecumā meitenei tika nodrošinātas klavierstundas. Sešpadsmit gados viņa katru piektdienu un sestdienu pavadīja naktsklubā, atskaņojot šo un to no Elingtona, Stena Geca, Geršvina un Pegijas Lī repertuāra. Deviņpadsmit gados viņu, braucot ar velosipēdu, notrieca automobilis. Salauzts bija viss, ko tikai var salauzt, ieskaitot mugurkaulu. Izārstēja viņu tas, ko sauc par muzikālo terapiju. Gadu pavadīja slimnīcā, nevarot nosēdēt pie klavierēm, iemācījās guļus spēlēt ģitāru un sāka sacerēt savu mūziku. Pat pirmo albumu ieskaņoja, vēl atrodoties slimnīcā. Šodien viņa uzstājas visbiežāk sēžot, arī melnās brilles ir obligāts atribūts. Bet viņa šodien skaitās viena no izcilākajām savas paaudzes džeza dziedātājām. Lūk, viņas dziedātā There Where He Lives In Me .

2010. gadā arī Karloss Santana laida klajā interesantu albumu Guitar Heaven, kurā, kā var noprast no nosaukuma, uzsvars tika likts uz hrestomātiskiem rokmūzikas ierakstiem, kuros galvenā loma atvēlēta ģitārai – Led Zeppelin, Rolling Stones un tā tālāk. Kā pirmais singls no topošā albuma parādījās ieraksts, kas veltīts Džordžam Harisonam – dziesma no "Bītlu" laikiem While My Guitar Gently Weeps. Kā viesmākslinieki šīs dziesmas tapšanā tika pieaicinātas tādas zvaigznes kā dziedātāja Indija Ari un čellists Yo Yo Ma.

Visbeidzot. Zigfrīdam Račiņam šīgada aprīlī būtu apritējuši deviņdesmit, un viņa balsī tad arī ieklausāmies pārraides noslēgumā. Viņa balss ierakstā skan Džona Lenona un Pola Martnija dziesma "Vakardiena".