I ne aci neizdevās pamirkšķināt, un raugi – ne tikai jauns gads klāt, bet jau janvāris pusē… Jau labu laiku pie mums ieviesusies tradīcija turēt godā arī ķīniešu jeb Austrumu kalendāru, un šis – 2024. gads – esot Zaļā koka Pūķa gads, kas gan iestāsies nedaudz vēlāk – 10. februārī.

Bet jau šīs stundas ieskaņā skan piemērota mūzika, ko sacerējis un ieskaņojis Japāņu mūziķis Kitaro – viens no mūsdienu elektroniskās mūzikas grandiem. Par Kitaro viņu iesauca skolas draugi – tas ir varonis no Japāņu multiplikācijas filmas. Viņa jaunība sakrita ar laiku, kad Japānā visi bija aizrāvušies ar Rietumu kultūru – skolās un universitātēs tika spēlēts roks un blūzs. Arī Kitaro nebija izņēmums – viņš pašmācības ceļā apguva ģitāras spēli un nodibināja pirmo grupu. Septiņdesmito gadu sākumā lēnām pārgāja uz modē nākušajiem sintezatoriem. 1989. gadā pārcēlās dzīvot uz štatiem, atvēra savu studiju un 2000. gadā viņa albums Thinking Of You tika pagodināts ar Grammy balvu. Gluži neslikti vienkāršam zēnam no zemnieku ģimenes, kurš mūziku nav oficiāli mācījies ne minūti! Šodien Kitaro jau iesoļojis astotajā gadu desmitā, bet nošu rakstu tā arī nav apguvis. Tas nav traucējis laist klajā vairāk nekā divdesmit albumus, kas novērtēti visā pasaulē. 17 reizes bijis nominēts Grammy balvai. No viņa pūra klausāmies kompozīciju Dawn In Malaysia.

1993. gada jūlijā Londonas Vestendā notika pirmizrāde kārtējam Endrū Loida-Vebera mūziklam ar nosaukumu Sunset Boulevard, kas bija veidots pēc Bilija Vaildera 1950. gada kinofilmas motīviem. Aši vien vienu dziesmu savā repertuārā no šī sacerējuma aizņēmās angļu dziedātāja Dīna Kerola. Novembrī tā nonāca pie klausītājiem un – kļuva vai par veiksmīgāko panākumu visā viņas dziedātājas karjerā. Kritiķi pat atļāvās šādus apzīmējumus – O, izrādās, ka Dīna var tiešām dziedāt labi… Nav kur piesieties – nodziedāts tiešām spēcīgi. Dziesma, kuras nosaukums ir The Perfect Year, kļuva par īpaši piemērotu skaņdarbu, ko radiostacijām atskaņot Ziemassvētkos, Jaunajā gadā – vienmēr, kad jāatskatās pagātnē un jālūkojas nākotnē…

Pavisam drīz leģendāro blūza mūziķu-astoņdesmitgadnieku saimei pievienosies izcilākais mūsdienu elektriskā blūza mutes ermoņiku spēles burvis – Amerikāņu mūziķis Čārlijs Maselvaits. Protams, viņš arī dzied un sveša nav ģitāras spēle. Joprojām darbīgs: vēl pagājušajā gadā viņš saņēma kārtējo blūza mūzikas balvu – par gada labāko akustisko albumu tika atzīts viņa pēdējais studijas veikums – Mississipi Son. Čārlijs ir vienkāršs zēns ar lielisku humora izjūtu – ja mūzikas speciālisti cenšas piešķirt kādam mūzikas stilam zinātniski sarežģītu skaidrojumu, tad Čārlijam Maselvaitam lieliski izdevies paskaidrot, kas tad tas ir – blūzs: "Kāpēc cilvēki tā mīl blūzu – tas ir blūza gars. Nav grūtību, kuras nevarētu pārvarēt. Kantrimūzikā parasti dzied: "Mana iemīļotā mani pameta, tagad es metīšos no tilta upē..." Blūzā neviens no tilta nelec. Vienkārši tiek atrasta jauna meitene…" 

Tāds jaungada karnevāla noskaņojums pārņem, ieklausoties nīderlandiešu progresīvā roka grupas Focus ierakstos. Grupu dibināja divi pie holandiešiem labi pazīstami rokmūziķi – basists Marteins Drezdens un bundzinieks Hanss Kleuvers. Viņi vēl uzaicināja Amsterdamas konservatorijas absolventu Tijsu van Lēru, kurš dziedāja un pārvaldīja gan ērģeles, gan flautu, īsinot laiku, spēlējot amatieru džeza ansambļos. Mūziķi pirmo reizi sanāca kopā 1969. gadā. Trio sākumā tika nodarbināts mūzikla Mati holandiešu varianta izrādēs. Tad viņi jau bija tiktāl saspēlējušies, ka radās doma par sava albuma ierakstu. Talkā tika pieaicināts virtuozais ģitārists Jans Akermans. Pirmais albums iznāca 1971. gada janvārī un to neviens tikpat kā nepamanīja. Tā paša gada oktobrī iznāca otrais albums Moving Waves un tas kļuva par panākumu abpus Atlantijas okeānam. Tad sākās ierastās mūziķu sastāva maiņas, tikai Tijs van Lērs palika kā nemainīga grupas vizitkarte. Jauni studijas albumi turpināja iznākt līdz 2018. gadam, tikai sasniegt tādu popularitāti kā 70. gados vairs nav izdevies. Bet koncertu grafiks joprojām apskaužams un nav dzirdēts, ka mūziķus laistu projām no skatuves bez skaņdarba Hocus Pocus no otrā albuma. Vien pašas augšas Tija van Lēra vietā šodien pārķer ģitārists – tak jau 75 pavasari aiz muguras…

Pirms divdesmit gadiem tieši 17. janvārī aizsaulē aizgāja izcilais poļu progresīvā roka mūziķis Česlavs Ņemens, īstajā vārdā Česlavs Juliušs Vidžickis. Nav tiesa tiem vēstures avotiem, kuros rakstīts, ka viņš dzimis Baltkrievijā – 1939. gada sākumā tā vēl skaitījās Polijas teritorija. Līdz 1958. gadam Vidžicku ģimene gan dzīvoja toreizējā Baltkrievijā un tad pārcēlās uz Poliju. Kad Focus mūziķi vēl tikai pieslīpēja spēlēšanas māku, Česlavs Ņemens 1967. gadā Sopotas festivālā jau dziedāja par šo dīvaino pasauli. Skan dziesma Dzivny jest ten swiat.

Nākamgad apritēs 40 gadi, kopš ekscentriskais Makss Rābe kopā ar vēl 11 studentiem no Berlīnes mākslu universitātes nodibināja šodien labi pazīstamo Palast Orchester. Pasākums, kas viņa vārdiem sakot, bija iecerēts kā eleganta, gaumīga muļķība, šodien sagādājis prieku miljoniem cilvēku visā pasaulē. Aktīvi koncertējot, tas pamanījies izdot 35 albumus! Pagājušajā gadā klajā nāca kārtējais – tradicionāli tās pašas mūžam zaļās melodijas ar simts gadīgu vēsturi… Šoreiz klausāmies kompozīciju Cubanacan.

Pie pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu repertuāra pieder arī Herolda Ārlena kompozīcija I’ll Wind. Viņš to sarakstīja 1934. gada leģendārā Ņujorkas Cotton Club programmai. Kā atceras dziesmas pirmā izpildītāja Adelaida Hola, "aiz manis bija 24 dejotājas, visas ģērbtas pelēkā. Es priekšplānā – rozā tērpā un tā bija pirmā reize vēsturē, kad uz skatuves tika palaisti mākslīgie dūmi". Šodien gan klausāmies nedaudz svaigāku dziesmas versiju – dižais Frenks Sinatra un Nelsona Ridla orķestris 1955. gada ierakstā.

Šodien viss notiek krietni straujāk. Ja Sinatra pirmo reizi stājās studijas mikrofona priekšā 23 gadu vecumā, tad dziedātāja Semara Džoja Lendona no Ņujorkas debijas albumu laida klajā 2021. gadā. Nākamais saņēma divas Grammy balvas un arī pagājušā gada veikums jau gaida rindā uz līdzīgu atzinību. Un dzimusi viņa ir 1999. gada beigās, tā kā varam rēķināt…Skan viņas dziesma I’m Confessin.

Ja nu esam sākuši rēķināt, var paskaitīt, cik gadus uz skatuves pavadījis Karloss Santana, ja ņem vērā, ka grupu Santana viņš nodibināja 1966. gadā – tātad toreiz jau mācēja atzīstami spēlēt ģitāru. Ne velti 2023. gadā izdevuma Rolling Stone sastādītajā sarakstā viņš atzīts par visu laiku 11. labāko ģitāristu. 10 parastās Grammy balvas, 3 latīņu Grammy balvas, kopā ar grupu, kas joprojām godam valkā viņa vārdu, uzņemts Rokenrola slavas zālē un tā tālāk un tā tālāk. Pašlaik grupas sastāvā ir nieka deviņi cilvēki, bet savā laikā Santanas skolu izgājuši vairāk nekā septiņdesmit mūziķu. Atsevišķi – ar vietu vairākās Grammy slavas zālēs – pagodināta Tito Puentes 1962. gada kompozīcija Oye Cómo Va, kuru slavenu padarīja tieši Santanas versija no 1970. gada albuma Abraxas.  

Karloss Santana šobrīd jau nav vairs nekāds puika, bet turpina aktīvi spēlēt ģitāru uz lielām skatuvēm. Nelielai atkāpei – šogad maijā atzīmēsim simtgadi franču leģendai Šarlam Aznavūram. Viņš nodzīvoja apskaužami ilgu mūžu un var tikai pabrīnīties, cik nepiespiesti un eleganti skanēja viņa balss koncertā 1994. gadā, tātad 70 gadu vecumā. Klausāmies dziesmu Les plaisirs demodes.

Arī kaut kas interesants no ne tik tālas pagātnes: pagājušā gada vasarā tapis ieraksts – Latvijas Radio bigbenda, dziedātājas Aijas Vītoliņas un bungu meistara Andra Buiķa albums "Cik labi". Tikai šeit Andris Buiķis ir arī visu kompozīciju autors. Viņa vārdiem – "Esmu vairāk instrumentālās mūzikas cienītājs, nedaudz iefanoju par Badija Riča bigbendu, vairāk gan par viņa bungu spēli, bet nevēlējos komponēt neko klasisku, nekādu svingu. Mums ir sanācis tīrs "grūvs", harmonija un latviešu valodā dziedamas dziesmas. Par Aijas Vītoliņas dalību – varēju nemaz viņai arī nezvanīt, jo zināju, ka viņa tāpat piekritīs..." No šī albuma skan kompozīcija "Drupas".

Atvadāmies ar Džonija Mersera kompozīciju "Es atceros Tevi" (I Remember You), ko pirms divdesmit gadiem ierakstā iemūžināja amerikāņu dziedātājs Tonijs Benets – pēdējais no dižajiem…