Jau krietnu brīdi dzīvojam oktobrī, un paldies visiem labajiem gariem – aiz muguras kārtējais pilnmēness laiks, bet joprojām esam veļu laikā, kad pēc mūsu senču ticējumiem tiek mielotas mirušo dvēseles.

Veļu laikā bija jāuzvedas klusi. Nedrīkstēja dziedāt, vērpt, tirgoties, nesita un nekala, neveda lopus projām. Ļaudis vakarēja skalu vai sveču gaismā, strādāja klusus darbus, kavējās atmiņās par dzimtas aizgājējiem. Reizēm šo laiku dēvēja arī par Dieva dienām. Un katrā apvidū šīm dienām bija cits nosaukums – arī Dievaiņu laiks vai Dievaines. Lai arī šajā laikā dziedāt nebija ieteicams, Uģis Prauliņš sacerējis brīnišķīgu kompozīciju "Dievaines", kas atradusi savu vietu daudzos mūsu tautas lielajos kopā nākšanas svētkos…

Ja jau dziedāt nav ieteicams, laiks paklausīties kaut ko instrumentālu. Piemēram – apmēram Uģa Prauliņa līdzgaitnieks, tikai no otras pasaules malas – austrāliešu ģitārists Frenks Gembali, kurš skaitās virtuozs fusion stila mūziķis. Skaņu izvilina ar īpatnējiem paņēmieniem, arī ģitāru skaņo pēc sava parauga. Klausoties Gembali spēlē, nemaz nerodas sajūta, ka viņa rokās ir elektroģitāra, no kuras daži pamanās izdabūt apdullinoši griezīgas skaņas. To novērtējuši daudzi no diženākajiem – turneja kopā ar vijolnieku Žanu Liku Pontī, albumi kopā ar Chick Corea Elektric Band un Vital Information, teju divdesmit paša solo albumi, rinda video pamācību, kā pareizi apieties ar ģitāru un tie ir tikai daži pieturas punkti mūziķa dzīvē. Šoreiz klausāmies skaņdarbu Nostalgia Yin no Frenka Gembali albuma, ko viņš 2000. gadā ierakstīja trio sastāvā kopā ar basistu Stjū Hemu un bundzinieku Stīvu Smitu.

Tagad zelta rudens patiešām klāt. Īstā reize, lai vismaz reizi gadā atsauktu atmiņā nemirstīgās Žozefa Kosmā "Rudens lapas" (Autumn Leaves), kuras piedzīvojušas laikam vairāk atskaņojumu, cik tiešām kokam lapu… Ja iepriekš pieskārāmies ģitāras tematikai, tad šoreiz izvēle krita uz Ērika Kleptona variantu – tā paša Ērika, ko talanta apbrīnotāji jau sešdesmito gadu vidū iecēla Dieva kārtā. Clapton Is God – šāds uzraksts parādījās uz Londonas metro stacijas sienas, to iemūžināja šodien slavens fotogrāfs un drīz šadi uzraksti parādījās vēl daudzās vietās. Tā dzimst leģendas. Bet par rudenīgajām lapām Kleptons iedziedāja un iespēlēja salīdzinoši nesen – 2010. gada albumā ar pieticīgu nosaukumu Clapto…

Zeltainajai rudens dienai savā daiļradē pieskārās arī hrestomātiskais īru dziesminieks Vans Morisons (īstajā vārdā – Džordžs Ivans Morisons) 27. studijas albumā Back On Top, kas iznāca 1999. Kritiķi šo albumu toreiz uzņēma ar dalītām jūtām: no "Vans Morisons atkal svin dzīvi ar mūziku, kas viņam piestāv visvairāk" līdz "atkal štancējam dziesmas pēc viena ģīmja un līdzības…" Taču vienkāršajai publikai patika un ieraksts saņēma zelta novērtējumu gan ASV, gan britu salās… No šī albuma klausāmies kompozīciju Golden Autumn Day.

Arī rūpējoties par Ozolu skolas labklājību, Jānim Lūsēnam izdevās iegrozīt laiku, lai sacerētu ko jaunu. Un starp šiem nesenajiem darbiņiem atrodamas arī 12  miniatūras flautai vai basa flautai – veltījums gada mēnešiem. Skaņdarbā "October" komponistam lieliski izdevies noķert oktobra garastāvokli, ko 2022. gadā iemūžināt ierakstā palīdzēja Jāņa dzīvesbiedre, Ozolu saimniece un Latvijas Nacionoālās operas orķestra flautiste Evija Mundeciema.

Pašā 70. gadu sākumā Amerikas Savienoto valstu Kanzas štata galvaspilsētā Topīkā radās jauna grupa, kas godināja dzimtās saknes, saucot sevi Kanzas vārdā. Kansas ātri kļuva par vienu no pirmajām tā dēvētajām Stadionu roka grupām. Tā izcēlās ar garām, episkām kompozīcijām. Studijas albumus šo garo gau laikā ierakstīja gan tikai kādus padsmit… Šogad turpinās mūziķu 50 gadu jubilejas koncerti, bet izrādās, ka klausītājos vislielāko atsaucību guva Kanzasas vienkāršās dziesmiņas: tāda kā Dust In The Wind, kas tika ierakstīta tālajā 1977. gadā…

Atgriežoties pie veļu laika, nevar nepieminēt šādu faktu: kad saule pagriezusies uz ziemas pusi, šķirtne starp divām pasaulēm kļuvusi caurspīdīga. Aiziet šajā laikā esot viegli. Pašās septembra beigās – veļu laika sākumā – visu mūsu pasauli aplidoja ziņa, ka 88 gadu vecumā uz viņsauli devies Kriss Kristofersons – amerikāņu kantri mūzikas leģenda un kinoaktieris. Arī mums tik labi pazīstamo dziesmu par krītošajām matu cirtām nesarakstīja Ilmārs Dzenis, bet gan Kriss Kristofersons… No viņa pūra klausāmies dziesmu Help Me Make It Through The Night.

Iespējams, ka nevis kantrimūzika, bet rokenrols mainīja pasauli, bet ne visi pagājušā gadsimta 50. un 60. gados aizrāvās ar šo modes preci. Joprojām krietnai daļai cilvēku pa prātam bija kas mierīgāks, piemēram, soulmūzika. Arī to  atskaņoja daudzi, viens no populārākajiem viņu vidū bija zīdaini glāsmainā baritona īpašnieks – amerikāņu dziedātājs Brūks Bentons. Pie tam – tieši ar viņu sākās ēra, kad Rhythm and Blues stila mūzika tika papildināta ar stīgu orķestra klātbūtni. Bentons gan izrādījās starp tiem māksliniekiem, kurus savulaik otrajā plānā atbīdīja Liverpūles četrinieks. Tomēr viņš nebūt nemeta plinti krūmos un turpināja ierakstīt jaunas un jaunas dziesmas. Un 1970. gadā Brūks Bentons atkal bija panākumu virsotnē ar dziesmu Rainy Night In Georgia. Šī dziesma, gadiem ritot, izrādījās pats populārākais dziedātāja ieraksts. Jā – lietus un rudens taču ļoti labi sader kopā…

Vācu zemē Makss Rābe ar savu Palast Orchester Veimāras laika stilā atdarina visdažādākās melodijas. Šis kolektīvs darbību uzsāka 1986. gadā. 1989. gadā Kalifornijā ģitārists un dziedātājs Skotijs Moriss, gana izspēlējies pankroku un alternatīvo roku, kopā ar bundzinieku Kurtu Sedergrēnu metās grāvja otrā malā un izveidoja ansambli Big Bad Voodoo Daddy, kas mēģina atdzīvināt, protams, savā stilā, 40. un 50. gadu svinga mūziku, neiztiekot arī bez pašu sacerējumiem. Rādās, ka ne mazāk veiksmīgi kā vācu kolēģi mūziķi kārtējo reizi ir ceļā un šogad vēl paredzētas teju trīsdesmit uzstāšanās… Skan kompozīcija Save My Soul.

Un tad atslodzei – Maksis Rābe un Šarla Trenē populārākais grāvējs La Mer, latviski – vienkārši "Jūra". Šarls dziesmas vārdus sarakstīja tikai 16 gadu vecumā, melodija atnāca krietni vēlāk – tikai 1943. gadā, ceļojot vilcienā kaut kur starp Monpeljē un Perpinjanu. Logā ieraudzīja Eta de Tō līci un – dziesma bija gatava. Pēcpusdienā kopā ar pianistu Leo Šoliaku pieslīpēja dažas detaļas un vakarā jau nodziedāja publikai. Pilnīga vienaldzība. Tikai pēc Otrā pasaules kara beigām – 1945. gadā – to iedziedāja Rolāns Žerbū, pēc gada pats Šarls Trenē un kopš tā laika tā ir gaužam iecienīta melodija visdažādāko žanru un stilu izpildītāju repertuārā… Maksis Rābe to ieviesa savā repertuārā gan pavisam nesen – 2023. gadā…

Cik gan eleganti svinga mūzika tomēr skan oriģinālā... Toreiz – svinga ēras laikā – klarnete džezā bija krietni populārāks instruments nekā šodien. Vairāki klarnetisti vadīja populārākos 30. un 40. gadu bigbendus. Atceramies kaut vai Beniju Gudmenu vai Vudiju Hermanu. Tādu pat cieņu toreiz klausītājos bija iemantojis arī amerikāņu mūziķis Artijs Šovs, kuru reizēm mēdza dēvēt par klarnetes karali. Artijs bija dzimis 1910. gadā, nodzīvoja apskaužami garu mūžu – sasniedza 94 gadu vecumu, bet –1954. gadā Artijs Šovs sapakoja savu klarneti un vairs nepieskārās instrumentam līdz pat dzīves beigām: grāmatu rakstīšana viņam patika labāk par skatuves ugunīm… Kad Artijam vaicāja, ko viņš domā, kad viņu salīdzina ar Beniju Gudmenu, atbilde bija šāda: "Benijs Gudmens spēlēja klarneti, es – mūziku…" Moonglow – tā Artija Šova orķestris skanēja 1941. gadā…

Un kaut kur taču rudens izskatās pavisam savādāk, kā pie mums. Ja kādam neiet pie dūšas dzeltenas lapas un lietus, tad viņš var mīļuprāt doties uz Brazīliju, kur ir tas pats lietus, tikai nedaudz siltāks un uz palmu fona… Brazīliešu dīva Elisa Režīna kopā ar beļģu mutes ermoņiku lielmeistaru Tūtsu Tīlemanu albumā, kas tika ierakstīts 1969. gadā Zviedrijā. No šī albuma klausāmies dziesmu Barquinho.

Rudenīgas melodijas izskanējušas un pavisam nemanot, gluži kā garāmslīdošs velis, arī šis raidījums nu jau ir pagātnē. Atvadāmies ar Aivara Hermaņa balsi un ģitāru dziesmā "Rudens".