Daudz laimes Zaļā koka pūķa gadā, kas saskaņā ar Ķīniešu kalendāru iestājās nupat – 10. februārī. Izrādās – arī mūziķi, kuri nebūt nepārstāv Ķīnu, nevar vienaldzīgi paiet garām šādam nopietnam brīdim – īpaši Pūķa gadam skaņas virknējuši gan nopietni akadēmiskās mūzikas pārstāvji, gan, teiksim, vācu duets Modern Talking, pārstāvji no hiphopa žanra, bet visus šos māksliniekus pārtrumpo Amerikas Savienoto Valstu mūziķis Sufjans Stīvenss. Sufjans spēlē absolūti visus instrumentus – no pūšamajiem līdz strinkšķināmajiem un arī taustiņu, reizēm uzdzied. Attiecīgi – no mūzikas stiliem izpaudies arīdzan visos – no folka līdz indīrokam un elektronikai. Pat ticis nominēts gan Grammy balvai, gan "Oskaram". Neskatoties uz to, ka vecāki bijuši orientēti islāma virzienā, Stīvenss otro solo albumu 2001. gadā ierakstīja kā veltījumu ķīniešu kalendāram – skaņdarbu ciklu, kura pamatā ir visi šie savdabīgie dzīvnieciņi no austrumu kalendāra. Un sākam ar viņa kompozīciju, kas atgādina par Pūķa gadu – tīra elektronika, nekāda folka vai garāžu roka… Pie tam – Pūķa gadam veltītais sacerējums sanācis viens no garākajiem visā albumā… Skan Year Of The Dragon.

Saskaņā ar ķīniešu kalendāru cilvēka dzimšanas gads var noteikt viņa personību. Personības iezīmes: atklāts, enerģisks, dāsns, inteliģents, perfekcionists, egocentrisks, nepacietīgs. Interesanti – vai tas attiecas arī uz mūzikas ierakstiem, kuri tapuši attiecīgajā gadā? Viens piemērs – Oh, Gee… no Džordža Gēršvina mūzikla "Rozālja", ko 1928. gadā – tātad Pūķa gadā – ieskaņoja dziedātājs Luiss Džeimss kopā ar Bena Selvina orķestri.

Nav šaubu – ķīniešu kalendāram ir taisnība. Ja nu ir kāds mūziķis, uz kuru var attiecināt vārdus – "enerģisks, egocentrisks, nepacietīgs", tad tas noteikti varētu būt Džons Lenons – jā, noteikti arī inteliģents, neskatoties uz to, ka atzīmes skolā nebija tās spīdošākās… Un dzimis viņš ir Pūķa gadā – 1940. gadā… Dziesma A Day In The Life tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām ne tikai visā "Bītlu" ierakstu kartotēkā, bet arī rokmūzikas vēsturē vispār. Un lauvas tiesa nopelnu šeit tieši Džonam, kaut arī Makartnijs nedaudz piestrādāja pie dziesmas izveides. Ierakstam 1967. gadā tika patērētas 34 stundas – krietni vairāk, nekā visa debijas albuma Please, Please Me ierakstam atvēlētajām 15 stundām un četrdesmit piecām minūtēm…

Ja pieminējām Lenonu, būtu netaisnīgi neatzīmēt ka četrdesmitajā gadā ir dzimis arī viens no pirmajiem "Bītlu" dalībniekiem – Džona draugs Stjuarts Setklifs, pēc kura demisijas basa ģitāra nonāca pie Makartnija un, protams, Ringo Stārs… Skan Stardust.

Vienā gadā ar Lenonu – tikai dažus mēnešus agrāk – ir dzimusi arī brazīliešu dziedātāja Astrūda Žilbertu – pirmā meitene, kura bosanovas ritma un melodijas īpatnējo valdzinājumu iznesa pasaulē. Daudzi mūsdienu mūzikas grandi savu reizi atzinuši, ka tieši Astrūdas Žilbertu dziesmu pasniegšanas veids uz viņiem atstājis vislielāko iespaidu. 70. gados dziedātāja atklāja sevī vel kādu talantu – un tā bija spēja pašai rakstīt mūziku. Tas ļāva Astrūdai īstenot kādu senu, tikpat kā neiespējamu sapni – 1977. gada albumā viņa savu kompozīciju Far Away jeb "Tālu projām" iedziedāja kopā ar savu jaunības dienu elku – džeza leģendu Četu Beikeru.

Ja izdzirdam dziedam Luisu Armstrongu, ilgi nav jādomā: viņa balss nav sajaucama ne ar ko. Līdzīgi arī, teiksim, ar Demisu Rusosu vai vēl daudziem citiem.

Gluži tikpat viegli uzpazīstama balss piederēja pagājušā gadsimta sešdesmito gadu zvaigznei – amerikāņu māksliniekam Džinam Pitnijam. Tā var patikt vai nepatikt, bet mēs vienmēr zināsim, ka tas ir Džins Pitnijs. Viņa dramatiskais tenors pieder pie to gadu izteiksmīgākajiem un reizē visgrūtāk klasificējamiem talantiem. Kas žēl – joprojām Džina Pitnija daiļrade ir nepietiekami novērtēta, lai gan viņš ne tikai lieliski mācēja aizvadīt tekstu līdz klausītājam, bet arī pats sacerēja daudzas lieliskas melodijas. Arī viņš pieder talantiem, kuru dzīves ceļš aizsākās 1940. jeb Pūķa gadā… No viņa pūra klausāmies dziesmu Somethings Gotten Hold On My Heart.

Un kur tad bez Herbija Henkoka, kurš arī no tā paša 1940. gada un pieskaitāms patiesi pie ietekmīgākajiem 20. gadsimta džeza mūziķiem. Patiess brīnumbērns, kurš pazina notis – 11 gadu vecumā jau atskaņoja Mocarta klavierkoncertu kopā ar dzimtās Čikāgas simfonisko orķestri. Vidusskolā Mocartu otrajā plānā atbīdīja Oskars Pītersens un Bils Evanss. Un atpakaļceļā vairs nebija. 1962. gadā viņu uzaicināja uzspēlēt kopā Mailss Deiviss, bet Herbija paša pirmajā 1963. gada solo albumā jau bija sastopama lieliskā kompozīcija "Arbūzu pārdevējs" (Watermelon Man)… Vēl šodien to viņam koncertos lūdz atskaņot, lai gan mūsdienu varianta šī`mūzika jau skan krietni atšķirīgi no sešdesmito gadu varianta…

1940. gads tiešām bija nozīmīgs mūzikas vēsturei – kad pagājušā gadsimta 50. gados rokenrols sāka savu uzvaras gājienu, tas sākumā tas kļuva par pusaudžu aizraušanos, taču pirmo jaunā stila zvaigžņu ārējais veidols un vēl jo vairāk – izturēšanās uz skatuves, nekādi neveicināja šī žanra popularitāti padsmitnieku vecāku acīs. Kā ēst bija nepieciešams tēls, kas varētu pierādīt, ka rokenrols var būt arī labi audzināts. Par tādu kļuva amerikāņu dziedātājs, kinoaktieris un televīzijas zvaigzne Riks Nelsons. Dzimis arīdzan 1940. gada maijā. No viņa klausāmies kompozīciju Hello, Mary Lou.

Arī slavenā Frenka Sinatras vecākā – varbūt nedaudz mazāk slavenā meita Nensija Sinatra pieder pie 1940. gadā dzimušajiem. 1959. gadā filmējās kopā ar tēvu, trīs gadus vēlāk debitēja televīzijas šovā, ko vadīja tēvs un kurā dalību ņēma Preslijs. Pēc tam filmējās kopā par Presliju un tā tālāk, un tā tālāk. Dziedāt sāka sešdesmito gadu vidū, bet priekšroku deva modernajai popmūzikai, kas bija krietni atšķirīga no tās, kādu dziedāja Sinatra. Un tomēr – viena no populārākajām viņas dziesmām, kas palikusi atmiņā cilvēkiem ir duets ar tēvu – Somethin’ Stupid…

Un pie reizes – kā tad nepieminēt franču ikonu Seržu Geinsbūru. Viņam bija neparasta dzīve... Viņa mūzika bija fantastiska. Mīlestība pret sievietēm, vājība uz alkoholu un tabaku, kaisle pēc visa veida tabu laušanas – tas viss viņa  personai piešķīra leģendas oreolu. Un arī – 1928. gads… Skan Black Trombone.

Pārceļoties par divpadsmitgadi uz priekšu – 1952. gadā – atkal Pūķa gadā! – dzimis virtuozais ģitāras spēles burvis un dziedātājs Gerijs Mūrs, kura dzimtā puse ir Belfāsta Ziemeļīrijā. Saklausījies Pīteru Grīnu un Eriku Kleptonu, pats sāka veidot savu karjeru 60. gadu beigās un piedeva krāsu tādu pazīstamu grupu skaņai kā Skid Row in Thin Lizzy. Jau septiņdesmitajā gadā ķērās pie solo karjeras spodrināšanas – taču pūķis – egocentrisks, nepacietīgs… Bieži esot ņurdējis, ka jebkura bungu mašīna labāka par dzīvu bundzinieku… Klausāmies kompozīciju Story Of The Blues.

Katra paaudze – ar to šeit jāsaprot kārtējā Pūķa gada paaudze – var lepoties ar kādu mākslinieku, kuram pa spēkam paplašināt pierastās mūzikas stila robežas un līdz ar to piesaistīt daudz plašāku klausītāju auditoriju. Un divpadsmit gadus jaunāka par Geriju Mūru ir kanādiešu džeza pianiste un dziedātāja Daiena Krolla. Ne daudzi populārās mūzikas mākslinieki var palepoties ar pārdoto albumu skaitu virs piecpadsmit miljoniem, tā kā laikam ķīniešiem būs bijusi taisnība: Pūķi tiek uzskatīti par sirsnīgiem entuziastiem. Ķīnā Pūķis ir tik populārs, ka daudzi speciāli plāno mazuļus tā, lai tie piedzimtu tieši Pūķa gadā… Baudām kompozīciju Besame Mucho.

Nenopietnā stunda par godu jaunajam Pūķa gadam tuvojas izskaņai, un uz atvadām tāda kā šūpuļdziesmiņa, kurai nav pilnīgi nekāda sakara ar zaļiem un kur nu vēl pūķiem: Luiss Armstrongs un Blues in The Night 1957. gada ierakstā (tātad tapis Gaiļa gadā).