Nu jau tradicionāli sākam ar kaut ko no elektroniskās mūzikas vēstures. Šoreiz tas ir skaņdarbs "Sirens" no albuma "Septiņi viļņi", kuru kā pirmo solo albumu 1982. gadā klajā laida amerikāņu māksliniece Sjūzena Čiani, kura no dāmām skaitās pati titulētākā šajā mūzikas žanrā. Šogad viņai skaista jubileja – tā pa īstam ar sintezatoriem "krāmēties" Sjūzena sāka tieši pirms pusgadsimta. Un iesāka nevis ar lielo mākslu, bet ar nelieliem darbiņiem, kuri gan izpelnījās lielu ievērību – reklāmas nozarē viņas klientu lokā bija visi – sākot ar "Coca Cola" līdz "Columbia Pictures". Septiņdesmitajos gados viņa ilustrēja ar skaņu praktiski visu kompānijas "Atari" produkciju, kas tolaik bija elektronisko spēļu industrijas augšgalā. Un tikai tad ķērās pie nopietnām lietām – tā teikt, sirdij, jo skaņas virknēt Sjūzena bija mācījusies profesionāli – viņa var lepoties ar maģistra grādu kompozīcijā, kas iegūts Bērklija universitātē…

Beļģu dziesminieks Žaks Brels, kurš tiek uzskatīts par izcilāko modernā franču šansona izpildītāju, aizgāja mūžībā 1978. gadā. Ceturtdaļgadsimtu vēlāk, lai atgādinātu par šo faktu, skaņu ierakstu kompānijas "Barclay" un "Universal" kopīgi izdeva dubultalbumu ar Brela pazīstamākajām dziesmām, kuram tika dots nosaukums "Bezgalīgi".  Protams, ka ieraksti tika kārtīgi uzspodrināti un šai izlasei tika pievienotas arī piecas agrāk nepublicētas dziesmas, kuras Žaks Brels (viņaprāt) nepaguva pienācīgi pabeigt 1977. gadā, ierakstot pēdējo albumu. Viena no tām ir ar nosaukumu "Katedrāle" (La Cathedrale).

Amerikāņu dziedātāja Steisija Kenta nopietni uzstāties sāka salīdzinoši vēlu, pie tam – sāka ar Londonas Soho rajonu, jo Anglijā bija ieradusies tieši ar domu studēt mūzikas noslēpumus. Dažus gadus vēlāk viņa jau bija labi ieredzēta slavenajā Ronija Skota džeza klubā, kas, kā zināms, arī atrodams Londonā. Pirmo albumu laida klajā tikai 1997. gadā. Šodien to skaits tuvojas diviem desmitiem. Ar koncertiem dziedātāja pabijusi vismaz 50 valstīs. Interesants ir pēdējais Steisijas albums, kurš iznāca 2023. gadā. Tas sastāv no dziesmām, kuras viņa bieži mēdza izpildīt koncertos, bet nekad nebija ierakstītas. Pēc koncertiem, dalot autogrāfus, viņai bieži tika jautāts – no kura albuma bija šī dziesma, kur varam paklausīties šo dziesmu un tā tālāk. Tā nu šī albuma programma sastādīta tīri pēc klausītāju vēlēšanās. Interesanti atzīmēt, ka krietna tiesa kompozīciju nāk no franču zemes. Tur atrodama arī Žaka Brela dziesma, pie tam – divos variantos, kaut kas no Mišela Legrāna un protams – nemirstīgā "Zem Parīzes debesīm"…

Ja jau Steisija Kenta varēja dziedāt par Parīzes debesīm, tad arī Džimijs Hendrikss savulaik mierīgi aizņēmās dziesmiņu no Boba Dilana un pārtaisīja to pa savai modei. "All Along The Watchtower" Dilana versijā ir tādas klusas, mierīgas melnbaltas ainiņas – noguris jokdaris, pragmatisks zaglis, prinči, kuri vēro klaidoņus – viss tādā akustiska trio pavadījumā. Un tikai gadu vēlāk ar savu versiju parādījās Hendrikss – principā arī jau trio, tikai vairs gluži ne tik akustisks…

Dziesma "Proud Mary" 1969. gadā kļuva par grāvēju grupas "Creedence Clearwater Revival" repertuārā. 1971. gadā to speciāli izpildīšanai koncertos aizņēmās Tīna Tērnere kopā ar toreizējo vīru Aiku. Dziesma kļuva par viņu lielāko panākumu savienotajās valstīs, gadu vēlāk saņēma "Grammy" balvu un 2003. gadā pat tika uzņemta "Grammy" slavas zālē. Dziesma kļuva par vienu no obligātajām Tīnas koncertos līdz pat viņas aiziešanai pensijā. 1993. gadā viņa ierakstīja jaunu studijas variantu, protams, tagad jau bez Aika, bet teksts, ko Tīna murmina dziesmas sākumā tika saglabāts iepriekšējais: "Mēs nekad, nekad nedarām neko jauki un viegli. Mēs to vienmēr darām jauki un rupji…"

Interesanta ir tā kaverversiju padarīšana – Ēriks Kleptons nekad nebija īpaši augstās domās par regeja mūziku, toties viņa ansambļa otrais ģitārists Džordžs Terijs gan bija un ņēmās pārliecināt Ēriku – ja viņš nodziedās Boba Mārlija "I Shot The Sheriff", tad viņa repertuārā būs parādījies kārtīgs grāvējs. Tā arī notika – ieraksts kļuva par lielāko un laikam arī vienīgo Kleptona panākumu savienotajās valstīs un tomēr – Mārlija oriģinālam piemīt kaut kas patiesāks…

Ne saskaitīt, cik mūziķu gadu gaitā pārveidojuši Liverpūles kvarteta melodiju, bet arī viņi paši karjeras rītausmā itin daudz aizņēmās citu radītās dziesmas – tāda, piemēram, ir "Twist And Shout" no paša pirmā Bītlu studijas albuma. Šo dziesmu pirmie ierakstīja mūziķi no amerikāņu grupas "The Top Notes", slavenu padarīja "The Isley Brothers" un šī versija tad arī iedvesmoja Bītlus uz varoņdarbiem. Dziesma toreiz tika ierakstīta kā pēdējā, Lenons pat norāva balsi – arī koncertos tā vienmēr tika atstāta kā pēdējā, toties tas bija tā vērts – britu mūzikas vērtētājs Marks Levinzons raksta, ka tas, iespējams, ir pats satriecošākais vokāli instrumentālais priekšnesums visā rokenrola vēsturē…

Bītlu dziesma "With A Little Help From My Friends" Ringo Stāra bezrūpīgajā dziedājumā principā ir diezgan jautra melodija, skumjas iestrādātas tikai tekstā. Un tad nāk Džo Kokers ar savu leģendāro Vudstokas versiju – šeit vienkāršā melanholija jau tiek pārvērsta par episku izmisumu. Klausoties versijas vienu pēc otras, neatstāj sajūta, ka tās ir divas pilnīgi atšķirīgas dziesmas…

1957. gadā britu folkdziedātājs Jūens Makkols uzrakstīja dziesmu "The First Time Ever I Saw Your Face" un veltīja to Pegijai Sīgerei, arīdzan folkdziedātājai, kurā viņš bija iemīlējies un beigu beigās arī apprecēja. Vairāki populāri folkmākslinieki 60. gados iestudēja šo dziesmu, bet uz to dienu vispārējās mūzikas pārbagātības fona neviens to tā īsti neievēroja, līdz tā nonāca amerikāņu soul dziedātājas Robertas Flekas uzmanības lokā. Flekas versiju filmā "Play Misty For Me" iekļāva Klints Īstvuds, kuram šī lente bija debija kā režisoram. Dziesma kļuva par visvairāk pārdoto singlu 1972. gadā, pirmā vieta "Billboard" aptaujā un Robertai Flekai – pirmā "Grammy" balva rokā gan…

Arī dziesmu "Babe, I'm Gonna Leave You" sarakstīja folkdziedātāja Anna Brīdona 50. gadu beigās, studējot Bērklija universitātē Kalifornijā. Dziesma nonāca līdz Džoanai Baezai, un tieši šo variantu jau ģitārista karjeras sākumā izdzirdēja Džimijs Peidžs, tas pats – slavenais ģitāras spēles dievs no "Led Zeppelin". Dziesma viņam iesēdās prātā, gadu gaitā viņš šo domu lēnām attīstīja, un nospēlēja priekšā Robertam Plāntam viņu pirmajā tikšanās reizē Peidža mājās 1968. gada jūlija beigās. Dziesma iekļuva pirmajā "Led Zeppelin" albumā un skaidrs, ka tur neiztika bez krietni smagākiem iestarpinājumiem. Sākotnēji uz plašu apvākiem bija rakstīts, ka tā ir tradicionāla melodija, ko apdarinājis Džimijs Peidžs. Tikai astoņdesmitajos gados Anna Brīdona uzzināja par "Led Zeppelin" versiju, bet kopš deviņdesmitajiem viņa skaitās oficiālā autore – zēni neskopojās, un autoratlīdzību Anna saņēma tiešām iespaidīgu…

Amerikāņu kantrimūziķis Kriss Kristofersons uzrakstīja dziesmu "Me and Bobby McGee" 1969. gadā, taču viņš nebūt nebija pirmais, kurš paspēja to ierakstīt lentē – pirms viņa pacentās Rodžers Millers, Kenijs Rodžerss, Gordons Laitfūts un Čārlijs Praids un arī visas šīs versijas nebija tās slavenākās. Dziesmu par izcilu un vēsturē paliekošu tikai trīs dienas pirms aiziešanas mūžībā padarīja Dženisa Džoplina, kurai ar kantrimūziku gan bija visai attāls sakars. Viņai dziesma iznāca tāda dzīvespriecīga un optimistiska, turpretim Kristofersons un viņam līdzīgie mēdza to izpildīt vienkāršāk un drūmāk – jāatzīst – ne mazāk iespaidīgi...

Bet noslēgumā – [mūsu Maestro Raimonda Paula] "Kam ziedi, mežābele"...