Šķīrāmies ziemā – satikāmies pavasarī!

Pēc tradīcijas – sākumā kaut kas no elektroniskās mūzikas vēstures. Šoreiz tas ir skaņdarbs, ko radījis franču duets ar nosaukumu Air. Šie trīs burti – a – i – r – angļu valodā apzīmē gaisu, bet izrādās, ka viss nav tik vienkārši – šajā gadījumā tas ir saīsinājums no trīs vārdu pirmajiem burtiem franču valodā: mīlestība, iztēle un sapnis. Tā intervijā BBC 2022. gadā skaidroja viens no dueta dalībniekiem Nikolā Godēns. Bet vēl 1998. gadā, tiekoties ar žurnālistiem Austrālijā, viņš šādu skaidrojumu apstrīdēja, sakot – jā, tā ir laba doma – kāpēc gan man pašam tā neienāca prātā…

Bet nosaukums jau nav galvenais – galvenais ir mūzika. Interesanti, ka abi dueta dalībnieki – Nikolā Godēns un Žans Benuā Dunkels pēc izglītības nemaz nav mūziķi: viens studēja arhitektūru, otrs – matemātiku. Grupa, kas dibināta 1995. gadā, aktīvi darbojas vēl šodien. Bieži uzstājas kopā ar dažādiem viesmūziķiem, repertuārā ir arī dziedami skaņdarbi, kuri tiek izpildīti nevis franču, bet angļu valodā. Mūzikas apskatnieki dueta radīto mūziku raksturo kā tādu kārtīgu kokteili no Vangeļa, Žana Mišela Žāra, Pink Floyd, Tangerine Dream un pat Serža Geinsbūra… Skan dziesma La femme d’argent.

Pat ja šonedēļ vēl kaut kur varēja samanīt kādu aizkavējušos sniegpārsliņu, nenovēršami – kā katru gadu – pavasaris ir klāt. Un par pavasari 2003. gadā dziedāja arī mūsdienu fadu mūzikas karaliene Mariza – izcilākā šī žanra dziedātāja no Portugāles pēc Amālijas Rodrigešas. Mariza vairākas reizes savu balsi ievingrinājusi arī Latvijas klimatā – noteikti, ka mūsu pavasaris krietni atšķiras no šī gadalaika Portugālē, bet mūzikas valoda taču ejot pāri robežām. Albums, kurā bija atrodama dziesmiņa par pavasari Marizai bija otrais pēc skaita. Dzimtenē tas izpelnījās četrkāršu platīna statusu, Marizas vārds parādījās Billboard  pasaules mūzikas aptauju sarakstos un mūzikas apskatnieki vienā balsī sludināja, ka beidzot parādījusies dziedātāja, kura lauzusi fadu mūzikas iesīkstējušos kanonus – proti, dziedāt tikai par nebeidzamām skumjām… No Marizas klausāmies dziesmu Primavera.

Arī kolorītā amerikāņu džeza dīva Daiena Rīvza nav sveša mūsu koncertu apmeklētājiem, un arī viņa 2003. gadā ieskaņoja kaut ko pavasarīgās noskaņās – tā ir populārā Džonija Mersera un Hoagija Kārmaikla dziesma par cīrulīti – Skylark, kuru pirmo reizi skaņuplatē 1941. Gadā ieskaņoja bundzinieka Džīna Krupas orķestris ar solisti Anitu O’Deju. Dziesma pēc toreizējām mērauklām tapa neticami ilgi. Cēlonis nebija rodams mākslinieciskos meklējumos. Kārmaikls palūdz Merseram uzrakstīt vārdus, Mersers ir ar mieru, tikai lūdz atsūtīt notis. Kārmaikls ir pārliecināts, ka viņš to jau ir izdarījis. Tad Mersers atgādināja, komponists atkal aizmirsa, un tā tas turpinājās akurāt gadu…  

Ja nu kāds vīrs uzticīgi seko izvēlētajam ceļam mūzikā, tad tas ir bijušās grupas Dire Straits līderis Marks Noflers. Tūlīt – 12. aprīlī – paredzēts, ka viņa talanta apbrīnotāji tiks pie jauna viņa studijas albuma – jau desmitā – ar nosaukumu One Deep River. Tikmēr atklātībā nonākuši jau daži singli – tāds ierasts reklāmas triks, lai pārliecinātu, ka vismaz dažas dziesmas ir to vērtas, lai izdotu naudiņu, bet Marka Noflera gadījumā tas ir pilnīgi lieki – nav dzirdēts, ka viņš būtu licis kādam vilties. Uzreiz pazīstams ir gan ģitāras skanējums, gan balss pirmajā no jaunā albuma divpadsmit dziesmām – Two Pairs Of Hands.

Neko tā īsti savā stilā nemaina vēl viena mūziķu komanda no britu zemes – Simply Red. Vienkārši un gaumīgi – gan kvalitatīvajā izpildījumā, gan komunikācijā ar publiku, kā arī, protams, pašā mūzikā. Nekā lieka. Tā bija rakstīts mūsu presē pēc grupas Simply Red koncerta "Arēnā Rīga", kad grupa atzīmēja 30 pastāvēšanas gadu jubileju. Nekas nav mainījies – tūlīt mūziķi svinēs jau 40. jubileju. Vienīgās pārmaiņas notiek ar mūziķu sastāvu – to Simply Red rindās pabijuši vismaz kādi trīsdesmit. Vienīgais, kurš palicis no pašiem, pašiem pirmsākumiem, ir solists Maiks Haknels, kura ugunīgi rudā sprogaino matu kodaļa bija cēlonis grupas nosaukumam. Klausāmies grupas opusu So Many People.

Kaboverdes vārdu īpašu populāru pasaulē padarīja dziedātāja Sezārija Evora, bet viņa nebūt nav vienīgā, kura var lepoties ar spilgtu talantu, ko būtu vērts atzīmēt plašākā mērogā. Tāda ir arī dziedātāja Karmina Souza, kura Kaboverdes salu dziedāšanas tradīciju veiksmīgi sapludina ar visiem saprotamu mūsdienu džeza valodu. Taisnības labad jāsaka, ka Kaboverdē viņa tikai piedzima – pēc t.s. neļķu revolūcijas 1975. gadā nākamās dziedātājas vecāki pārcēlās dzīvot uz Lisabonu. Salās viņa atgriezās tikai divas reizes – bērnībā kopā ar vecākiem tādā kā ekskursijā un vēl vienu reizi 2010. gadā. Dziedamajam materiālam Karmina pieiet bez aizspriedumiem: ja iepatikusies kāda instrumentāla melodija, viņa pati tai pieraksta klāt vārdus un – lieta darīta… Viņas sniegumā skan kompozīcija Song For My Father.

Bilam Vaimenam – pirmajam un nemainīgajam basa vīram The Rolling Stones sastāvā kopš 1962. gada, 1993. gadā apnika visa tā jezga un troksnis, kas pavada atrašanos tik populāras grupas sastāvā, un viņš teica – viss, pietiek. Nekur tālu no skatuves vilinājuma gan projām netika – 1997. gadā viņs noorganizēja pats savu sastāvu Bill Wyman's Rhythm Kings un atkal ķērās pie albumu rakstīšanas un koncertēšanas. Dažos preses izdevumos gan šis pasākums tika nodēvēts par mainīga sastāva veterānu klubiņu, bet vai tad šādās ņirgās klausīsies vīrs, kurš ar "Rollingiem" ierakstījis 19 albumus un pagājušajā gadā epizodiski piedalījies arī pie svaigākā megagrupas lieldarba tapšanas? Lūk, kompozīcija Tomorrow Night.

Kolēģi par kolēģiem – tā varētu nosaukt ierakstu, kur Ērvina Berlina populāro tēmu Alexanders Ragtime Band izpilda ansamblis Bourbon Street Jazz Band. Vienkārši jau tāda apstākļu... nē – vārdu sakritība. Tā notiek… 

Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā diženais džeza saksofonists Čārlijs Pārkers brīdināja ne mazāk diženo trompetistu Mailsu Deivisu – tu zini, rietumu krastā dzīvo kāds zēns, kurš tevi mierīgi varētu apēst bez sāls… Un vārds šim zēnam bija Čets Beikers. 1954. gadā, tikai 23 gadu vecumā, Čets Beikers tiek atzīts par labāko trompetistu žurnāla Down Beat aptaujā, pie tam vienlaicīgi gan kritiķu, gan lasītāju vērtējumā! Nebijis panākums. Pie tam – Čets arī bieži dziedāja īpatnējā, neatkārtojamā manierē. Iespējams, piekoptais dzīves stils nebija sevišķi veselīgs, tomēr sev un apkārtējiem par pārsteigumu nodzīvoja 58 gadus. Bez viņa pasaules mūzikas mantojums būtu daudz, daudz nabadzīgāks. Vislabāk sevi noraksturojis Čets Beikers pats: "Es mīlu spēlēt, un tas, pēc manām domām, ir vienīgais iemesls, kāpēc es esmu sūtīts šajā pasaulē…" Viņa sniegumā klausāmies slaveno My Funny Valentine.

Ir vēl kāds dziedātājs, kura balss atpazīšanā neispējami kļūdīties – tas ir amerikāņu mākslinieks Els Žaro. Viņš piedzima baznīcas vikāra ģimenē un loģiski, ka kopā ar pieciem brāļiem dziedāja tēva baznīcas korī. Vēlāk – jau būdams septiņu Grammy balvu laureāts – apgalvoja, ka dziedāšana ir viņa pirmā un lielākā mīlestība kopš viņš vispār sāka sevi apzināties. Vienīgi doma nebija ar to saistīt dzīvi nopietni – interešu zēnam bija daudz. Vispirms jau viņš, lai līdzinātos tēvam, bija izlēmis kļūt par Dieva kalpu. Vēlākajos gados intereses pārslēdzās uz sportu: Els uzrādīja teicamus panākumus basketbolā un beisbolā. Un arī mācībās bija viens no labākajiem – skolēnu padomes loceklis un klases vecākais. Tagad jau intereses saistījās ar psiholoģijas studijām, kuras tika turpinātas Aiovas universitātē. 1966. gadā ar psiholoģijas maģistra grādu kabatā Els Žero pārcēlās uz Sanfrancisko, lai godīgi strādātu sociālajā darbā, bet pa vakariem sāka uzstāties kopā ar Džordža Djuka – arī toreiz vēl nevienam nepazīstama pianista – trio. Divi gadi bija pietiekams laiks, lai Els nonāktu pie secinājuma, ka dzīves ceļa izvēle bijusi nepareiza. Pārējais, kā pieņemts teikt, ir vēsture… Skan She’s Leaving Home.

Bet atvadāmies ar kādu dzīvespriecīgu dziesmu, kas tapusi tieši pirms četrdesmit gadiem… Tās nosaukums – "Aprīļa pilieni"!