Vēl dziļāk teātrī. "Kvadrifrona" skaņu mākslinieks Kārlis Tone

Meklējot atbilstošāko apzīmējumu darbam, kuru Kārlis Tone šobrīd dara teātrī, viņš izvēlas tikt saukts par mūzikas režisoru. Sadarbojies ar Klāvu Melli, Paulu Pļavnieci, Ingu Tropu, Reini Boteru, kā arī ar Elīnu un Rūdolfu Gediņiem, Kārlis ir radījis arī pats savu mūziku izrādēm, tostarp kovidlaikā tapušajai interaktīvajai klausāmizrādei "Rolanda dziesma". Un tieši pirms gada "Spēlmaņu nakts" ceremonijā ieguvis balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā". 

Teātra apvienībā "Kvadrifrons" Kārlis Tone ir skaņu mākslinieks. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku viņš atklāj, ka pirms "Kvadrifrona" desmit gadus strādājis par skatuves tehniķi Jaunajā Rīgas teātrī, kur nokļuvis pavisam nejauši: "Īstenībā es gāju projām no Jaunā Rīgas teātra ar domu – nekādu teātri vairs, nekad mūžā! Bet re, kā – nokļuvu vēl dziļāk teātrī…"

Ieva Struka: Skaņa ir šīs sarunas pamattēma, tomēr gribu sākt ar uvertīru jeb iepazīstināšanu… Diezgan plašai auditorijai ir zināms, ka teātri "Kvadrifrons" izveidoja četri aktieri, kuri, beidzot studijas, nesaņēma darba piedāvājumu jeb štata vietas no valsts teātriem – par to ir arī filma "Uguns aplis", ko veidojusi Signe Birkova. Bet kā "Kvadrifronā" nokļuvi tu? Cik zinu, arī tu tomēr tur esi klāt no pašiem pirmsākumiem. Kā tu tur nonāci?

Kārlis Tone: Viņi man palūdza... (smejas) Nu jā, tieši tik vienkārši tas arī bija: kad "Kvadrifrons" jau bija izveidojies, tieši tobrīd svaigi biju pametis darbu, kurā biju nostrādājis desmit gadus – Jaunajā Rīgas teātrī biju skatuves tehniķis. Un, tā kā man bija skatuves tehniskā pieredze un ar "Kvadrifrona" cilvēkiem bijām pazīstami jau labu laiku, viņi mani pieaicināja kā cilvēku, kurš administrētu viņu tehniskos procesus. "Kvadrifronā" strādā arī mana sieva Inese Tone – līdz tam abi strādājam arī Jaunajā Rīgas teātrī, un abi to gandrīz vienlaicīgi pametām. Ap to pašu laiku arī "Kvadrifrons" mūs aicināja pievienoties viņiem.

Divas paralēlas dzīves

Kā īsti notiek tā specializācija: sākotnēji likās, ka "Kvadrifronā", lūk, ir cilvēki, no kuriem visi dara visu. Tomēr šķiet, ka pa šiem gadiem izveidojies tāds modelis, ka viens vairāk nodarbojas ar kaut ko vienu, cits ar citu. Kā ir ar tevi: kas ir tās profesionālās prasmes, kas tevi vedušas mūzikas un skaņas virzienā?

Tā specializācija – to droši vien nosaka dzīve... Un visādi dzīves praktiskie aspekti. Bet nu – jau ļoti sen esmu mūziķis, jau krietni pirms "Kvadrifrona" aktīvi darbojos Latvijas mūzikas pagrīdē, ja tā var teikt. Līdz ar to man tā mūzikas un skaņas lieta [ir tuva]...

Vienmēr esmu dzīvojis divas paralēlas dzīves: viena ir profesionālā dzīve, kurā pelnu maizīti, un tā pamatā saistīta ar skatuves tehnisko pusi. Un tad ir tā otra dzīve – mūzika, un šīs abas pasaules ne vienmēr pārklājas. Man tas pat bišķiņ arī patīk, ka tās īsti nepārklājas, bet ir divas paralēlas līnijas.

Mans dzīves mērķis nekad nav bijis būt par teātra tehniķi – tas, es pat teiktu, notika nejauši. Es teātrī vispār esmu diezgan nejauši. Kādā brīdī Klāvs [Mellis] palūdza sataisīt mūziciņas vienai [izrādei] – man liekas, ka pirmā bija Valmieras teātra festivāla izrāde "Mūžīgā izlaušanās", kurā es "skaņumāksloju". Pēc tam bija izrāde "Lepnums un aizspriedumi" Nacionālajā teātrī. Tad sākās kovids. Visi procesi notika vienlaicīgi. Kovids lika sēdēt mājās – darīju visādas mūzikas lietas. Varbūt arī sākās tāda "pusmūža krīze" (smejas) – sapratu, ka vairs nespēju to tehnisko lietu darīt. Jaunā Rīgas teātra laikā tā skatuves tehniķa profesija man bija pamatīgi noriebusies... Un īstenībā no Jaunā Rīgas teātra gāju projām ar domu, ka nekādu teātri vairs – nekad mūžā! Bet nu re, kā – nokļuvu vēl dziļāk teātrī! (smejas)

Savā ikdienas darbā regulāri saskaros ar ļoti daudzām profesijas definīcijām: skaņu režisors, skaņas dizainers, mūzikas autors, mūzikas dizainers, muzikālais noformētājs, komponists… Un brīžiem man kā cilvēkam, kurš ikdienā gluži nestrādā tieši ar skaņu, ir ārkārtīgi grūti saprast, kādas ir tās nianses un atšķirības. Ko tu pats domā par šiem dažādajiem jēdzieniem? Vai tā ir subjektīva katra skaņu mākslinieka pasaules izjūta, jeb tomēr tur ir nošķiramas kādas nianses?

Patiesībā tas viss ir ļoti vienkārši.

Ir komponists – cilvēks, kurš izveido mūzikas materiālu, kas tiks izmantots izrādē. Bet ņemot vērā teātra specifiku, bieži vien ar to nepietiek, jo mūzika jāpielāgo konkrētām situācijām, konkrētiem brīžiem izrādē. Mūzika ir jāpagarina, jāsaīsina, kādā vietā kaut kas jāpieliek – piemēram, zvaniņš. Un to dara mūzikas režisors, kurš visu gatavo muzikālo materiālu izkārto pa visiem izrādes "pakšiem".

Prasīt komponistam, lai viņš uztaisa zvaniņu, man liekas, vienkārši nav jēgas, jo to var viegli izdarīt [kāds cits], un komponists arī nekad nevar zināt, cik kura aina ir gara. Tāpēc man patīk apzīmējums "mūzikas režisors" – tas ir cilvēks, kurš sagraiza un saliek gatavo materiālu konkrētajai izrādei: konkrētām ainām, konkrētiem brīžiem konkrētos garumos.

Klausoties tevī, man ienāca prātā tāda doma: piemēram, ja ir autora rakstīts teksts un brīdī, kad režisors vai aktieris tajā ieliek fragmentu no kaut kā cita, teorētiski mums būtu ar autoru tas jāsaskaņo. Teiksim, tu kā teātra skaņu mākslinieks saņem gatavu materiālu no komponista un tur ievieto, piemēram, sliežu skaņu švīkstoņu vai suņa rejas – cik tas ir brīvi attiecībā pret komponista darbu? Tu varbūt tur ieliec takša rejas, bet komponists varbūt gribētu vilku suņa gaudojumu...

Kaut kādā mērā tā ir mana brīvība. Nezinu, kā tas notiek citur – ar saviem amata brāļiem esmu ļoti maz komunicējis par to, kā tas notiek citur. Es parasti parunāju ar pašu komponistu: ja tā ir skaņu režija, parasti darbs notiek diezgan ciešā sazobē ar komponistu. Tad es vienkārši izrunāju šīs lietas: ka var gadīties, ka mums būs situācija X un Y, un mums tur vajadzēs kaut ko – nezin ko, un tad būtu labi, ja man tiktu dota brīvība improvizēt. Līdz šim komponisti nav pretojušies.

Un kā ir brīžos, kad tu pats esi komponists? Vai tev kādreiz nesāp sirds, ja kaut kas, piemēram, ir jāpārtrauc, jāīsina, jāmetas cilpas? Kā tu pats jūties šādā kontekstā kā mūzikas autors?

Hm... Dažreiz man sāp sirds, ja liek saīsināt, bet vienlaikus arī nesāp. Jo –

ja tev kaut kas ir jāsaīsina un lai tā sirds pārāk nesāpētu, materiāls jāmēģina kaut kā sakoncentrēt. Un tas ir tāds foršs izaicinājums – ja tev ir kaut kas skanošs divu minūšu garumā, kā tu to informāciju, kas izskan divās minūtēs, ieliksi, teiksim, 30 sekundēs… Tur sāk veidoties tāds foršs Rubika kubs.

Man tas liekas interesanti. Bet es to ļoti labi saprotu, vienmēr rēķinos, ka kaut kas tiks noīsināts, kaut kas noteikti nepatiks, kaut ko izmetīs ārā.  Kaut kā cenšos uz to skatīties pragmatiski. Bet nu, protams, dažreiz jau sāp sirsniņa un bieži vien tieši to, kas tev pašam ļoti patīk, nepaņem: pasaka – nē, to nevajag... 

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.