"Mēs, aktieri, nemitīgi iedziļināmies citu cilvēku domāšanā. Tad mēs tajā visā kaut kur maldāmies un pa vidu iepinam savas domas, tad piesavināmies tās svešās un beigu galā, visticamāk, ir jācīnās par to, kas esmu es. Bet man sāk likties, ka tomēr laika gaitā kaut kādā veidā jau tomēr noformulējas. Bīstamība ir tajā brīdī, kad nospēlētās lomas sāk spēlēt tevi pašu. Tad rodas jautājums - pag, bet vai es tiešām esmu tikai TAS?," prāto Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska.

Teātra mājaslapā par Agnesi rakstīts tā: "Laimīgs tas teātris, kurā strādā tāda aktrise kā Agnese, to teātra vadībai apliecinājuši vairāki viesrežisori, bet to, protams, zina un novērtē arī tie cilvēki, kas ar Agnesi strādā kopā diendienā. Ienākusi kā jauna un daudzsološa aktrise jau studiju laikā, Agnese jēdzienu “daudzsološs” pārpārēm piepildījusi ar savām lomām, un “solījums” nav bijis tukšs – Blaumaņa Elīna un Raiņa Zane, Ibsena Solveiga un Čehova Ņina Zarečnaja, Vailda Salome un Lorkas Līgava, un tā ir tikai daļa no Agneses nospēlētā. Teātra lomām pievienojušās jau vairākas lielas lomas kino. Neikdienišķs talants, intuīcija, jūtīgums, sievišķīgs trauslums, garīgs spēks, gaumes izjūta, muzikalitāte, šarms – Agnesei dots viss, lai ar savu darbu rakstītu spožas lappuses ne tikai Nacionālā teātra, bet Latvijas mākslas vēsturē."

Ieva Struka: Esmu patiešām priecīga tevi šeit redzēt kaut vai tādēļ vien, ka pietiekami jauns notikums vēl ir "Spēlmaņu nakts" nominācija - proti, par Inta un Intas - speciāli minēšu abus šos vārdus - lomu izrādē "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus", un vienlaikus tieši par šo lomu tu pamanījies iegūt arī vēl vienu nomināciju: "Patriarha rudenī" studenti pirmo gadu puspajokam, pusnopietni rīkoja savu alternatīvo sezonas izvērtēšanu, un tieši šī loma ietrāpījās sadaļā "Neskaidrā identitāte" vai "Identitātes meklējumi". Un tur ir tas āķis, kas jāpasaka arī klausītājiem - ka runa ir nevis par cilvēku, bet par čūsku un viņas neskaidro identitāti. Proti, vai viņa ir sieviešu dzimuma čūska, vai vīriešu dzimuma čūska, un tas būtu jāskatās izrādē. Bet nu - diemžēl šai izrādei nebija tik laimīgs liktenis, kā varētu vēlēties, par ko mēs arī mazliet tālāk parunāsim. Bet tā mana replika, ņemot vērā "Spēlmaņu nakts" nomināciju un "Zelta mušas" nomināciju, ir par to, vai aktiera dzīve nav viena vienīga neskaidra identitāte? Divus mēnešus tu esi viens, divus - cits, un tad vēl katru vakaru cits, un kaut kur arī pats varbūt, bet tad vēl ir filmas un vēl viss kas. Kas ir identitāte aktieru izpratnē? Ko šis vārds vispār nozīmē, un ko tu nodomāji, ieraugot tieši šādu formulējumu par šo lomu "Zelta mušai", jo par "Spēlmaņu nakts" nomināciju, pieņemu, tu biji ļoti priecīga? 

Agnese Budovska: Milzīgs jautājums... Domāju, ka tas īsti nav atbildams, jo tā jau arī ir. Protams, ka mēs nemitīgi iedziļināmies citu cilvēku domāšanā, tad mēs tajā visā kaut kur maldāmies un pa vidu iepinam savas domas un tad piesavināmies tās svešās un tad beigu galā, visticamāk, ir jācīnās par to, kas esmu es pats. Bet man sāk likties, ka tomēr laika gaitā kaut kādā veidā jau tas tomēr noformulējas.

Bīstamība ir tajā brīdī, kad nospēlētās lomas sāk spēlēt tevi pašu. Tad rodas jautājums - pag, bet vai es tiešām esmu tikai TAS?

Protams, to jau arī nesaprot uzreiz, vismaz es to nesaprotu - tikai kādus pēdējos trīs četrus gadus sāku tā pa īstam saprast, ka kaut kur tas viss iet vienā virzienā, un man jau sāk palikt garlaicīgi.

Tāpēc identitāte - tā kaut kur ir, bet man īstenībā rodas jautājums, vai tad mēs vispār varam to noformulēt? Es varu teikt, ka esmu aktrise, bet tas jau arī pieļauj to, ka daru darbiņu, kas saistās ar ielīšanu cita cilvēka ādā.

Cits cilvēks teiktu - es esmu grāmatvedis. Skaidrs. Bet tas jau nav viss. Tā ir profesija. Ārpus tās ir vēl ļoti daudz kā cita vai vismaz vajadzētu būt.

Vai tu sastopies ar situāciju, ka tevi uztver vairāk kā tavu nospēlēto lomu kopumu?

Tas nav tik daudz, satiekoties ar skatītāju, drīzāk - satiekoties ar jauniem, nepieredzējušiem profesionāļiem, kuri tā kā ir redzējuši fragmentus no kaut kā... Ir arī tādi, kas drosmīgi saka - hei, es zinu, ka šo tu neesi darījusi, bet pamēģini un izdari to! Un tas bieži vien dod citu enerģiju un stimulu tam darbam pievērsties. Tāpēc tā ir tieši nepieredzējušu cilvēku lieta, ka liekas - nujā, tur būs komiķis vai tur būs cietējs, un tur viss kaut kādā veidā apstājas.

Parunāsim par tavu jaunāko lomu, par ko arī saņemtas pirmās brīnišķīgās atsauksmes - par izrādi "Naži vistās", kur tu spēlē Jaunās sievas lomu. Izrāde notiek Nacionālā teātra Aktieru zālē, pirmizrāde bija šajā sezonā, un autors apzināti tavai varonei nav atvēlējis pat vārdu, bet vienlaikus viņas būtība ir meklēt vārdus visam, kas ir ap viņu. Cik lielā mērā jūs par to domājāt, ka viņai nav personvārda?

Gandrīz necik. Vienu brīdi tas kaut kā skaisti piedzima ainā, kur mēs spēlējam kopā ar Ivaru Kļavinski - viņš spēlē Dzirnavnieku. Tur viņš ļoti konkrēti man prasa, lai uzrakstu savu vārdu. Un tad es saprotu, ka to nezina neviens, un tas vispār ir brīnums, ka man pašai tas vēl nav aizmirsies, lai gan es ļoti greizsirdīgi sargāju to, kas ir manā galvā un negribu to dot nevienam, jo - tiklīdz to izlaid ārā, tas tiek vai nu apšaubīts, vai ietekmēts, vai netiek pieņemts. Par to vārdu varbūt ne gluži tik daudz runājām, cik par lielo jautājumu, kas tad es esmu - atgriežoties pie iepriekšējiem jautājumiem. Kāpēc pasaulē ir tāda kārtība un kur es visā tajā kārtībā atrodos un kur es gribētu atrasties? Lieli jautājumi. Jaunās sievas dzīves apstākļi varbūt nav tie krāšņākie, vai tieši ir krāšņi - tie ir sarežģīti un grūti. Un beigās tas mūsu interpretācijā kļūst par gara spēku, kas notur virs ūdens un ārpus tenkām, baumām vai ciema domām.

Tu nebiji vēl pabeigusi skolu, kad jau tiki uzlikta uz lielās skatuves lielās lomās, un līdz mazajai zālei desmit gadu laikā esi nonākusi tikai četras reizes, īpašos gadījumos. Lai cik gribētos šo ļoti, ļoti radošo un brīvo procesu lielā ansamblī, Mazā zāle paliek skaistajiem, intīmajiem radīšanas brīžiem. Kur tu pati jūties komfortablāk, ņemot vērā, ka lielās skatuves pieredze tev ir daudzkārt lielāka nekā mazās zāles pieredze?

Laikam jau tomēr jāsaka, ka esmu mazās zāles pusē. Runāju ar vienu lietuviešu aktrisi - viņa atzinās, ka esot aizgājusi no teātra tieši šī iemesla dēļ, ka lielajā zālē, lai kā negribētos, tu runā mikrofonā, tātad - kaut kur mānies. Tev ir jāuzmana skaņa, lai būtu tehniski skaidri saprotams. Savukārt ja nerunā mikrofonā, tev jārunā tik skaļi, lai tevi dzirdētu visās rindās un katrā ložā, un tie atkal ir meli, bet citreiz to patiesību gribas tādu kinematogrāfisku. Bet būšu godīga - uz lielās skatuves ļoti daudz ko var paslēpt, kaut kādu mazu nezināšanu vai kaut ko, ko vēl neesmu sapratusi līdz pirmizrādei. To var noslēpt. Mazajā zālē tas nav tik vienkārši izdarāms.

Tātad - ja jautājums par komfortu, tad drīzāk lielā, bet radošāka ir mazā, vai tā?

Jā, radošāka. Nianses ir mazās zāles priekšrocība.
 

Pilna intervija drīzumā būs lasām portāla lsm.lv.