"Pirmajā izrādē, lai cik mēs tai gatavi arī nebūtu, vienmēr ir kaut kāds nevajadzīgs satraukums. Bet tad, kad jau sākam elpot, mēs vienkārši ejam rotaļās, mēs spēlējamies. Arī "izreaģējam" savas jūtas, kas ir ārpus teātra. Tāda psihoterapija," teic Valmieras Drāmas teātra aktrise Elīna Vāne.

Par Martas lomu Ineses Mičules iestudētajā Edvarda Olbija drāmā "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" viņa nominēta šā gada "Spēlmaņu nakts" balvai.

Uz Ievas Strukas jautājumu "kas ir moderna sieviete?", Elīna atbild: "Brīva sieviete: basām kājām, slapjā zālē, ieelpojoša mežu." 

Šai sarunā - par Martu un par Varvaru (Elmāra Seņkova iestudētajā Justīnes Kļavas lugā "Nelabie. Pēc Dostojevska") un par dzīvi Valmieras teātrī, kura šobrīd nemaz nav: būvdarbi turpinās, kavējas, nekust no vietas. Kur gan pa šo laiku Valmieras teātra šņorbēniņi un to iemītnieki? "Tas šņorbēniņš ir mums katram uz pleca!"

Ieva Struka: No sirds tevi apsveicu ar kārtējo nomināciju "Spēlmaņu naktij"! 

Elīna Vāne: Un es tevi apsveicu ar grāmatas iznākšanu! 

Olbija lugā "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" tu spēlē Martu – cienījamu kundzi labākajos gados, kura kopā ar vīru uzņem ciemos jaunu zinātnieku pāri. Un tad tā nakts ir visas lugas un izrādes kodols. Vai mēģinājumu procesā jums nācās domāt par lugas nosaukumu? Pirms nu jau diezgan daudziem gadiem šo pašu lugu iestudēja Regnārs Vaivars – arī tā bija godalgota izrāde, bet Regnārs to iestudēja ar nosaukumu "Kam no Vilka kundzes bail?" Tikai gatavojoties sarunai ar tevi, aizdomājos, cik ļoti izšķiroši ir šādi nosaukumu pārveidojumi, jo nevienu brīdi, skatoties Regnāra izrādi, man nenācās domāt par Virdžīniju Vulfu kā par personību, jo viņš to bija iztulkojis latviski un nosaucis viņu par Vilka kundzi, kā muzikālo noformējumu izmantojot motīvu par trim sivēntiņiem. Režisore Inese Mičule mums atkal ļauj atgriezties pie nosaukuma un domāt par to. Vai jums bija sarunas par to, kāpēc šāds nosaukums un kas šiem varoņiem ir Virdžīnija Vulfa?

Man liekas, mums nebija tādas apspriešanas – vai mainīt šo nosaukumu. Mēs, protams, zinājām par Regnāra izrādi "Kam no Vilka kundzes bail?", un es pati, ātri skrienot, tieši tā arī nosaucu šo darbu. Nē, mums nebija domas mainīt nosaukumu. Bet mēs daudz runājām. Ļoti daudz. Man tieši patīk tā Virdžīnija Vulfa! Pašās beigās, izrādes finālā, kad es skatos tālumā, lieku sev kabatās akmentiņus, lai ietu ūdenī. Tāds ir mans redzējums. Man personīgi Virdžīnija Vulfa ļoti patīk, bet turpmāk vairs atsakos lasīt šādus gabalus, kas mani skar [tik dziļi]. Laikam sākot no 24. februāra vairs nevaru palasīt neko, kas skar manas jūtas…

Cik lielā mērā tev iznāk domāt par to, ka tava varone Marta ir tā modernā jeb emancipētā sieviete, kura var atļauties piedalīties tik izaicinošā, nežēlīgā un arī intelektuālā spēlē, jo man liekas, ka stāsts šeit ir arī par to – ka tas nav tikai psiholoģisks trilleris par ģimenes attiecībām. Te ir ļoti augstas pakāpes intelekts, kas ļauj šo spēli veidot kā tādu šarādi un arī izrādi ļauj skatīties atkārtoti, jo visu laiku ir interesanti, kurā brīdī būs kāds pavērsiens. Kas, pēc tavām domām, ir moderna sieviete šīs izrādes kontekstā, tavas lomas kontekstā un varbūt vienkārši šī darba kontekstā? Zinām, ka luga rakstīta 20. gadsimta vidū.

Moderna sieviete manā skatījumā ir brīva sieviete. Moderna sieviete ir sieviete ar basām kājām slapjā zālē un mežu ieelpojoša. Tā manā skatījumā ir brīva, moderna sieviete. Brīva – tas laikam ir pats svarīgākais. Bet Martas sakarā... Man negribas teikt, ka esmu šīs lomas advokāte, bet tā ir daļa no manis. Es viņu ļoti mīlu, bet man ir ļoti, ļoti skumji par viņu. Iestudējumā esam paturējuši reālo laiku, kad tas viss notiek, un no Martas gaida tikai to, lai viņa labi apprecētos un dzemdētu bērnus. Man šķiet, ka tas ir tāds izmisums! Tas arī ir tas iemesls, kāpēc viņa sevi kopā ar savu mīļoto vīru novedusi tik tālu. Nezinu, vai viņa ir moderna, bet viņa tiecas uz brīvību. Jo viņa varētu vadīt gan to vēstures katedru, gan iet tētiņa pēdās. Vienkārši tā sabiedrības situācija ir tāda, kāda tā ir.

Bet domājat par Olbija lugu: it kā šķietami nesaprotams, šķietami dīvains nosaukums, kurš patiesībā ir tik ārkārtīgi spēcīgs. Kam tad īsti ir bail no Virdžīnijas Vulfas?

Domāju, ka mums visiem. Jo tagad, tik tikko, Krasnodarā tas reperis, kurš izdarīja pašnāvību... Tagad tik daudzi ir robežšķirtnē – vai iet nogalināt citus cilvēkus, vai bēgt. Ko darīt? Un šis reperis izvēlējās savu ceļu.

Izrāde beidzas ar akmeņiem tavās kabatās.

Nu – Martas ziņā uz to brīdi un ar to alkohola daudzumu asinīs – jā. Bet domāju, ka nākamajā dienā viņa būs izgulējusies un pārdomās. (smejas) Nezinu, kā viņi abi ar vīru dzīvos pēc tam, bet brīdī, kad izrāde beidzas, tāda doma ir.

Kā tev šķiet, kas konkrēto lugu padara par klasisku un kas ļauj pie tās atgriezties vairākkārt?

Nu kā – vienkārši jābūt labam materiālam. 

Tu domā, ka pietiek ar šo argumentu?

Man dažreiz pietiek – ja teātrī tiek domāts par to, lai aktierim nebūtu garlaicīga dzīve, lai viņam būtu daudzveidīgas lomas, lai viņam būtu labi, forši izaicinājumi. Ar Mārtiņu Liepu esam kursabiedri, un mums abiem pēc ilga laika spēlēt kopā, atkal satikties un tādiem garšīgiem vārdiem sarunāties… Tas ir viens. Tāpat jaunajiem, kuri tik tikko ienākuši – Ievai Esterei Barkānei ar Krišjāni Strodu. Man liekas, tas ir vienkārši lielisks darbs! Mums viss periods pagāja ļoti, ļoti intensīvi, jautri un aizraujoši. Tikpat labi tas var būt kaut vai Šekspīrs. Tas, ka pie konkrētā darba atgriežas, jau vien parāda, kas tas kļūst par klasisku darbu. Autors jau pats nav uzrakstījis – sak’, esmu uzrakstījis klasisku darbu, lūdzu, atgriezieties pie tā! To pēc tam izdara cilvēki, kuri strādā ar šo darbu un viņiem gribas to darīt atkal un atkal.

Runājot par kursa biedriem. Tu pameti to pašu tiltiņu, kuru arī es gribēju pamest tev: proti, tā ir ļoti neparasta sakritība, jo jau pieminētajā Regnāra Vaivara izrādē jauniešus spēlēja kursa biedri – Uldis Anže un Daiga Gaismiņa, un arī Toma Treiņa izrādē pavisam nesen bija kursa biedru pāris – Ivars Auziņš un Agnese Zeltiņa. Un jūsu pāris ir kursabiedru pāris. Un arī jaunieši – Ieva un Krišjānis – ir kursabiedri. Atliek to izvilkt kā tādu likumsakarību...

Domāju, ka tā ir sakritība. 

Un kā ir pēc ilgiem gadiem spēlēt ar kursabiedru? Ir kāda cita ķīmija?

Satiekamies kā mīļi radinieki! Jo ir bijušas garāmskrienošas lomas, bet tā, ka uz trim cēlieniem mēs te esam – tā tas sen nav bijis. Mēģinājumus iesākām pagājušā gada 19. augustā ar domu izrādi izlaist oktobrī. Un mēs dabūjām visu: gan "lokdaunus", gan visu citu. Un tad, kad pārējie varēja mierīgi nestrādāt, mēs kultūras namā strādājām. Mēs četri un Inese strādājām pēc grafika, ka mēģinājums beidzās tā, lai varam paspēt ieiet veikalā un nokļūt līdz mājām, jo astoņos taču jau bija jābūt mājās... (smejas) Un tad nu es skrēju apkārt ar suni gar pašvaldības policijas mašīnām, demonstrējot, ka esmu ar suni, es drīkstu atrasties ārā. (smejas) Beigu galā pirmizrāde mums bija paredzēta janvāra sākumā. Tobrīd bija daudz, daudz pirmizrāžu pēc kārtas. Bet, tiklīdz izlaida pirmo izrādi "Mans tēvs Pīters Pens", uzreiz visi saslima – nolikās viss kolektīvs, un beigās mūsu pirmizrāde notika, šķiet, 7. februārī. Ar kovidu apstājās arī "Klaviernieka" izrādes, un "Virdžīniju Vulfu" dabūjām spēlēt astoņas izrādes pēc kārtas. Un tas bija ideālākais variants! Pēc tam vēl dabūjām karu... Kā drūmi teica Ieva Barkāne – "brīnišķīgi", mēs visiem esam nosvinējuši dzimšanas dienas, mums bijis kovids, un tagad vēl karš... Izrādes mums bija tieši 24. februārī, tad – 24. martā, 24. aprīlī. Man likās – ārprāts, jau atkal mēnesis pagājis, un atkal šī izrāde un atkal tā sajūta.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv