Aktieris Vilis Daudziņš: Brīvība ir visradošākais stāvoklis

"Brīvība ir vislabākais stāvoklis, ja drīkstētu tā teikt - agregātstāvoklis, kurā mums būt. Tas ir visradošākais stāvoklis jebkuram cilvēkam, jebkurai tautai. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti vērtīgs, jo nebrīvē nekas nerodas. Vai rodas nepareizs, samocīts. Lai rastos kaut kas dzīvs un īsts, ir vajadzīga brīvība. Tādēļ būsim ar šo mantu uzmanīgi," uzsver Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš.

Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku viņš stāsta par jaunāko no savām pētnieciskajām lomām uz Jaunā Rīgas teātra skatuves - slovēņu domātāju Slavoju Žižeku, kura kreiso uzskatu pretinieks izrādē "Žižeks.Pītersons. Gadsimta duelis" ir Kaspars Znotiņš kanādiešu psihologa, konservatīvo uzskatu aizstāvja Džordana Pītersona lomā. Vilis Daudziņš neslēpj, ka lomu sadalījums bijis režisora Alvja Hermaņa ziņā, taču tikpat interesanti viņam būtu bijis iejusties Pītersona ādā.

Sarunā sanāk pieminēt arī citas Viļa Daudziņa pētnieciskās lomas: gan Vectēvu, gan lomas izrādēs "Pakļaušanās" un "Viss zem debesīm".

Ieva Struka: Negribējās jau man tevi traucēt, bet, ja noskaties izrādi "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis", tad nevar atlikt šo sarunu par pusgadu vai gadu, nācās vien aicināt, jo izrāde ir gan skatītāju mīlēta un, jāatzīst, arī manis mīlēta. Tu spēlē slaveno Žižeku, bet Kaspars spēlē Pītersonu. Kā jūs šos pasaulē zināmos intelektuāļus savā starpā sadalījāt tieši kā lomas? Un vai tu tikpat kaismīgi varētu aizstāvēt Džordana Pītersona uzskatus?

Vilis Daudziņš: Jā, protams,

es varētu aizstāvēt Džordana Pītersona uzskatus, bet tā liktenis bija lēmis - Alvis, manuprāt, savā galvā jau redzēja, kurš būs kurš. Tā bija viņa ideja. Vai, ja varbūt raugās vēl sanāk, tad, iespējams, tas bija Kaspars Znotiņš, kurš bija klausījies Džordana Pītersona podkāstus, lasījis un tad gluži vienkārši iedevis Alvim - paklausīties vai palasīt.

Ne ar domu, ka būs izrāde. Bet pēc kaut kāda laika Alvis nāca klajā ar domu, ka būtu interesanti uztaisīt šādu divkauju, jo precedents dabā, protams, ir: viņi abi ir ļoti populāri, viņi ir akadēmiskās popkultūras pārstāvji, ja drīkst tā teikt, jo viņi ir ideoloģisko virzienu redzamie pārstāvji. Varbūt citi, kas konsekventi aizstāv vienu vai otru virzienu, konservatīvu vai liberālu, vai tie, kas ir kaismīgi marksisti - viņi sēž mājās pie rakstāmgalda un raksta, raksta, raksta. Un uzskata to par savu pienākumu un veidu, kā viņi var nest pasaulei domu par marksismu vai domu par kapitālismu.

Šie vīri ir pavisam citāda veida cilvēki: viņi nāk pie ļaudīm. Protams, šī iemesla dēļ, ka viņi tik ļoti nāk pie ļaudīm, ir pietiekami daudz publisku lekciju, ir pietiekami daudz dažādu viņu izteikumu un dažādu videoierakstu, kur var ļoti labi saprast domu gaitu, stilu. Nu, un, protams, kopēt to, ka viņi izturas, kāda ir viņu psihofizika, sacīsim vienkārši, kas būtu jau aktierisks uzdevums.

Jā, bet es varētu būt Pītersons, es varētu labprāt arī aizstāvēt viņa idejas, tikpat labi kā Žižeka, kā viņš par sevi saka, ortodoksālā marksisma idejas. Man tas liekas brīnišķīgi tieši šī divdabība. Jo galu galā

kaut ko līdzīgu es biju pamēģinājis "Vectēvā" - nostāties dažādās pozīcijās un pamēģināt nevērtēt. Pamēģināt līdzi just vai būt vienas vai otras pozīcijas aizstāvim. Šoreiz loma man ir marksists Žižeks, par ko es esmu ļoti priecīgs, jo, protams, viņš ir ārkārtīgi "garšīgs", lai viņu mēģinātu parādīt uz skatuves.

Viņam ir savas fiziskās īpatnības un acīmredzot arī kaut kādi nervu tiki, kas liek viņam raustīt kreklu un degunu nepārtraukti, un vēl viņš mazliet šļupst vai pat tīri stipri šļupst, it īpaši tad, kad viņš kaismīgi kaut ko stāsta. Bet tas viss kopā veido šo viņa neatvairāmo tēlu, un par to viņu mīl studenti vai visi tie, kur viņš uzstājas - nu, bezgalīgi.

Jo viņš nopērk arī ar savu entuziasmu, ar savu aizrautību kā kārtīgs marksists. Un vēl viņam ir brīnumains veids, kā viņš padara savas lekcijas interesantas. Gluži vienalga, vai viņš runā par Marksu vai Hēgeli, laiku pa laikam viņš visur iemāna kādu ebreju anekdoti vai kādu citu anekdoti. Šāds piemērs ar anekdotēm, kas ir tik paradoksāls, bet reizē tik trāpīgs, nopērk jebkuru klausītāju, pat tad, ja viņš atrastos ideoloģiski pilnīgi pretējā pozīcijā. Vienkārši nopērk! Jo tu ieraugi to brīnumu, kā cilvēks spēj izteikties, kā cilvēks spēj sakonstruēt savu domu tā, ka tev būtībā pirmajā brīdī nav nekādu pretargumentu, un tu saki - jā! Tev nekas cits neatliek, tu vienkārši ņem un piekrīti. Un es ceru, tas notiek arī mūsu izrādē, ka cilvēki piekrīt gan vienam, gan otram.

Tieši to es tev arī gribēju jautāt: vai tā ir viņu viedokļu nekonsekvence jeb mūsu kā skatītāju nekonsekvence jeb nu droši vien subjektīvi jāsaka - manis kā skatītājas nekonsekvence, kas arī mani fascinē šajā izrādē. Ka principā tu izrādes laikā paspēj mainīt savu viedokli vairākas reizes, jo ik pa brīdim tu piekrīti kādam no viņiem, protams, arī kādā brīdī iebilsti. Kā ir tev kā Vilim Daudziņam, kā aktierim - vai tu arī šos varoņus pieķer nekonsekvencē, jeb viņi pēc tavām domām iztur savu stilu līdz galam, un tas esi tu, kurš mētājas ar savām domām, pārdomām par šīm tēmām?

Stilu viņi iztur līdz galam, bet savos argumentos viņi nav konsekventi. Nav. Jo

tajā brīdī, kad sākas strīds vai diskusija, tad vienmēr ir jāizšķiras: vai nu tu aizstāvi savus argumentus, vai arī, piemēram, sāc manipulēt un sāc pieķert otru vārdos vai teikumos, kas nebija būtiski, bet vienkārši tu tiem pieķeries tikai pieķeršanās pēc - tikai tāpēc, lai izsistu no sliedēm savu oponentu. Tas ir tādus nekorekts paņēmiens, bet līdz ar to tu zaudē savu konsekvenci, bet uzvari disputu.

Lai runātu pretī, tu vienkārši runā "kaut ko", kas ir diezgan stilīgi, asprātīgi, viss ir forši, bet pēc tam, ja sāktu analizēt, ko tad tu pateici, tad varētu gadīties, ka vienā brīdī esi pat pārkāpis pāri saviem ideāliem.

Bet faktiski viņi izmanto ļoti līdzīgus argumentus, runājot par kādām tēmām.

Jā, protams!

Piemēram, politkorektums ir tāda lieta, kas kaitina viņus abus - tāds mākslīgs politkorektums, kas ļoti bieži tiek lietots kā ierocis, lai kādu norātu vai norādīt viņam viņa vietu, vai politkorektums tiek lietots jau pavisam autoritāri - tas jau ir diktatūras ierocis.

Ka mēs esam demokrātiski, mēs esam brīvi, mēs esam brīvi runāt par visu, ko vien vēlamies un kā vien vēlamies, bet vienīgi tā, kā mēs teiksim - kā ir brīvi. Tad, ja mēs noformulēsim mūsu brīvību, tad - jā, šīs mūsu noformulētās brīvības vai mūsu noformulētā politkorektuma ietvaros mēs esam absolūti brīvi. Tiklīdz mēs to pārkāpjam, tā vairs nē.

Protams, šie abi kungi vai varbūt pat jāsaka - biedri, abi domātāji, pieķer pasauli melos. Viņi pieķer pasauli liekulībā - ka tā tas nenotiek, ka tā tas nestrādā: ja mēs patiešām gribam nodarbināt tuvas, labas, sakarīgas attiecības viens ar otru un saprast kaut ko viens par otru, tad ļoti bieži šāds politkorektums liedz to darīt. Tā ir mānīšanās, tā ir liekulība. Patiesība ir mazliet citādāka. Varbūt tā reizēm ir sāpīga.

Vai dieniņ, cik daudz mums nav iestudējumā ielikts! Bet bija viens brīnišķīgs stāstiņš: Žižeks bija aizbraucis uz kaut kādu Amerikas universitāti, runājās ar jauniešiem, kuri viņam ar lielu prieku stāsta, ka šobrīd nodarbojas ar to, kā izdomāt joku, kas nevienu neaizvaino. Nu, teiksim, kas notiktu, ja satiktos aplis ar trīsstūri vai četrstūri. Viņš saka - piedošanu par rupjību - bet "man ir pilnīgi pie pakaļas, kas notiek, ja aplis satiekas ar trīsstūri. Jokam ir cita jēga! Tam ir jāuzirdina, jāprovocē, jāuzspridzina situācija, jāparāda situācijas paradoksalitāte - jau uzreiz tā otra puse. Jo mēs jau pasauli vislabāk varam uztvert tikai tad, ja ieraugām arī oderi, otru pusi vai to, ka vispār uz kaut ko mēs varam raudzīties dažādi.

Tiklīdz ir tikai viens skatpunkts, tā pasaule kļūst neinteresanta un arī diezgan bīstama.

Bet konkrētajā izrādē, kur divi intelektuāļi sacenšas sava viedokļa pārliecinošā paušanā: vai tev, veidojot Žižeku, nācās uz viņu mēģināt paskatīties ar Pītersona acīm? Vai ir vēl kāda trešā puse, kuru tu izmantoji, lai veidotu šo tēlu?

Protams, ka es skatos arī no Pītersona viedokļa. Bet zini, man tev ir grūti pateikt, vai skatos no Pītersona viedokļa vai no Znotiņa-Pītersona viedokļa.

Kad nabaga Znotiņš-Pītersons ir noguris, brīžiem viņam ir tāda sejas izteiksme, kas saka - "es sarunājos ar orangutanu, nu, kāpēc, kāpēc man liktenis lēmis tādu sarunbiedru? Nu, vai tad tiešām nevar, piemēram, uzvilkt uzvalku, baltu kreklu, melnas kurpes un garas zeķes - tā, lai nav redzama spalvainā, bālā un nīkulīgā kāja?"

Jo viņi ir pilnīgi atšķirīgi arī šajā ziņā. Ja Pītersonam ir ļoti svarīgs ieturētais stils, kas ir uzsvērti elegants un vienmēr nozīmē to, ka "es, šādi ģērbjoties, cienu visus tos, ar kuriem es sarunājos, es cienu savu auditoriju, publiku, savu sarunbiedru, es vienmēr esmu savākts, korekts, saķemmējies, es esmu savācies, lai izietu un runātu ar kādu", tad

Žižekam ir pilnīgi pretēji - viņam ir absolūti vienalga, kāds viņš izskatās un ko viņš ir uzvilcis: vai nu draudzene vai sieva viņam iedevusi kaut kādu T kreklu, to pašu viņš ir uzvilcis, ar to pašu viņš ir kaut kur bijis, kaut kur ar to gulējis, jo, cik es lasīju, Žižekam ļoti patīk pagulēt. Bet tad viņš padomā par to, cik šausmīgi ir slinkot un cik šausmīgi viņš ir slinks, tāpēc beigu beigās ķeras pie grāmatu rakstīšanas.

Pilna saruna teksta formātā drīzumā būs lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.