LSM ziņās: Aktieris Ģirts Krūmiņš: Māra Ķimele mani dzejā ievilka tā, ka sajūtu no tās baudu un prieku

Kā allaž rudenī ap Dzejas dienām un pirms jaunās sezonas raidījumiem, kurus vada teātra zinātniece Ieva Struka (pirmais skanēs 21. septembrī), "Šņorbēniņos" skan dzeja.

Un sākam ar Raiņa un Aspazijas, Knuta Skujenieka, Ojāra Vācieša, Māra Melgalva un Klāva Elsberga, Gunas Zariņas un Ivetas Ratinīkas, Vizmas Belševicas, Amandas Aizpurietes, Velgas Kriles un arī Šekspīra dzeju aktiera Ģirta Krūmiņa lasījumā.

Sandra Ņedzvecka: Vai atceries, Ģirt, kad dzeja tevi ievilka?

Ģirts Krūmiņš: Māra Ķimele bija tā, kura mani ievilka dzejā tā, ka man tas patīk un es sajūtu no tās baudu un prieku. Pirmais laikam bija Šekspīra "Karalis Līrs" – tas arī ir dzejā. Bet pēc tam

mums bija leģendārā izrāde "Mani mīl Šekspīrs", kurā bija jārunā Šekspīra soneti. To kārtība nebija fiksēta – izrāde bija vieta improvizācijai. Tas, protams, aktieriem bija ārprāta stress! Jo es pasaku vienu sonetu, otrs aktieris atbild man pretī ar kādu citu sonetu. Katra izrāde bija nezināma...

Bija izrādes, kas bija brīnišķīgas, un bija izrādes, kad totāli nebija garastāvokļa un kaut kas nesaslēdzās. Bet tā bija brīnišķīga pieredze! Pēc tam vēl tāda bija Māras otrā dzejas izrāde ar nosaukumu "Dzeja", kur bija dažādu autoru dzejoļi, bet princips tas pats – ka tu vari improvizēt, vari atkārtot. Un vislabākais ir tas, ka dzeja šādā veidā atdzīvojas – tā nav kaut kas sastindzis un stīvs. Jo dzeju, ja tā ir stīva, ir šausmīgi grūti lasīt. Bet Māras izrādē dzeja ieguva īsto veidu, kā tai jāskan. 

Kāda bija proporcija – gan Šekspīrā, gan izrādē "Dzeja" –, proti, cik daudz dzejoļu tev bija krājumā un cik izskanēja izrādē?

Man liekas, ka izrādē "Dzeja" kādi četrdesmit dzejoļi bija noteikti. Tas bija pamats. Bija jau arī tā, ka izrāde iespēlējas, un, lai neapniktu, tu sāc kaut ko pamazām vēl pievākt klāt. Bet "Mani mīl Šekspīrs" – kādi trīsdesmit soneti katram. Tur tie mums bija sadalīti pa tēmām: mīlestība, nāve, dzīve... Varējām mācīties arī tos dzejoļus, ko citi izvēlējušies. Līdz ar to skaits palielinājās.

Neaptverami smalka tā jušana... Tu saki – ir noskaņojums, nav noskaņojuma. Kā jūs tiekat uz tā viļņa? Cik viens cilvēks var ietekmēt pārējos un visu izrādi kopumā?

Visi var ietekmēt – šeit

svarīgs katra garastāvoklis vai sajūta, aktivitāte, neaktivitāte – viss ietekmē izrādi. Arī publika ietekmē. 

Bet tas viens cilvēks droši vien uz abām pusēm var pagremdēt un arī pacelt?

Pat ja arī pagremdē, ir iespēja to labot. Tādā klasiskā izrādē gan – viss ir pagājis, un tu nevari vairs pie tā atgriezties. Taču dzejas izrādē darījām tā:

ja mums kaut kas aizgāja šķērsām, Kaspars [Znotiņš], piemēram, teica: "Ģirt, nolasi to tagad lēnāk, atkārtoti!" Un tieši tā atkārtošana kaut kā dīvainā veidā – ka tu atkārto vienu dzejoli…

Piemēram, mums bijis tā, ka mēs, visi četri aktieri, katrs vienreiz to dzejoli nolasām, un tas tevī pilnīgi "ienāk iekšā", jo ar pirmo reizi to nemaz tā nevar uztvert. Tā ka šeit Māras princips – ka tu vari atkārtot pirmo rindiņu vai "nostopēt" otru, vai ielikt pauzi – tas ir ļoti jauks un dzejai piestāv. Interesanti, ka sen tos Šekspīra sonetus nebiju kustinājis. Tagad izvilku tos ārā, sāku runāt un… kaut kā viss atnāk atpakaļ! Likās – tas taču bijis tik sen, bet – atnāk.

Man ļoti patika, kā Guna [Zariņa] runāja vienu Velgas Kriles dzejoli. Viņai ir tāds dzejolis "Zaru mūzika ārprātīgā", un man tas tā patika... Domāju – nu, kā es ņemšu un runāšu sieviešu dzejoli. Bet tad ar Andreju Osokinu mums bija dzejas programma, kurā Andrejs man vaicāja, es gribētu. Domāju – Velgu Krili!

Beidzot kombinācijā ar Marinu Cvetajevu oriģinālvalodā, kas, man liekas, ļoti labi gāja kopā! Un tā manā repertuārā ienāca Velgas Kriles dzeja, kas ir pilnīgi kaut kas fantastisks… Visa rezultātā pirms diviem gadiem Velgas Kriles māsa mani uzaicināja uz Velgas dzejas dienas pasākumu dzejnieces mājās.

Ierašanās un būšana viņas mājās man bija ļoti satricinošs brīdis... Tu iekāp viņas dzejas pasaulē, tādā trīsdimensionālā, tu esi tajā iekšā, un pēkšņi redzi: tie ceriņi, kas ir viņas dzejā, ir tiešām viņas pagalmā, un arī īpašās debesis, kas ir viņas dzejoļos – mākoņu strīpas…

Un istaba ar visu siksnu pie aizkaru stangas... Pirms diviem gadiem tur savu dzeju ar sirds asinīm runāja Amanda Aizpuriete, kas bija vienkārši satriecoši – aktieris to nevar pārspēt. Tas bija tā, ka skudriņas skrien pa muguru! Tāds piedzīvojums.

["Šņorbēniņos"] skan arī divi dzejoļi, kas tika izmantoti Māras Ķimeles izrādē "Aspazija. Personīgi". Tie man saistās ar šo izrādi, kaut arī tie ir neatkarīgi dzejoļi, kas vienkārši iekļuva šajā izrādē. Un vēl viens dzejolis no Baņutas Rubesas iestudējuma "Sidraba šķidrauts". Tā ka dzejas izrādes ir bijušas, kas tomēr ir liela laime. 

Tad tagad būs viena maza dzejas izrāde "Klasikā"...