Runāt, nebaidoties ne no kā. Režisors Viesturs Kairišs

"Teātris ir skatītājiem. Un tas ir ļoti svarīgi! Ir skaidrs, ka skatītāju nevajag mācīt, audzināt - tas ir ļoti slikti! Bet vienlaicīgi viņu vajag tomēr veidot. Tu nedrīksti tikai paļauties, ātri konstatēt, uz ko skatītājs visātrāk "pavelkas", un tad ražot tikai to. Ceru, ka mēs nekad nenonāksim tādā situācijā, bet redzu šos bīstamos ceļus. Gribu repetuāra politikas balansu: lai mums ir arī iespēja runāt nopietni, efektīgi, jaudīgi, nebaidīties ne  no kā. Tādā garā. Tas tā lēnām te top visu acu priekšā," prāto režisors un Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. Tieši viņš šonedēļ ir raidījuma "Šņorbēniņi" viesis.

Ieva Struka: Vispirms ne par amatiem, bet tavu jaunāko izrādi – Henrika Ibsena "Brandu", ko es, piemēram, uztveru kā diptiha daļu, jo galu galā tu esi iestudējis arī "Pēru Gintu". Bet tu pats no diptiha jeb diloģijas definīcijas kādā no intervijām mazliet mēģināji izvairīties, sakot, ka tad, kad tu pabeidzi iestudēt "Pēru Gintu", tev prātā nenāca, ka varētu ķerties arī pie "Branda". Vai tas ir mazliet ironisks joks, jeb tu patiešām domāji, ka netaisīsi "Brandu"? 

Viesturs Kairišs: Kaut arī negribas neko saistīt, kaut kā jau viss tomēr ir saistīts… Kad nolēmu taisīt "Pēru Gintu", es, protams, lasīju arī "Brandu". Mani vienmēr "Brands" ir fascinējis, pat ļoti, bet tiešām – vēlreiz to lasot, likās – žēl, ka nevar to uztaisīt! (smejas)

Varbūt tāpēc, ka nodarbojos ar kino, pret teātri man vienmēr tā attieksme bijusi tāda, ka man nepatīk noslēgtas struktūras – tādas pārāk hermētiskas lugas. Nevar noliegt, ka visi pēdējie Ibsena darbi ir ļoti labi, pamatīgi uzbūvēti – tās tiešām ir tādas dziļas, nopietnas būves, taču ļoti hermētiskas, un nekad tās īsti neesmu apskatījis.

Bet agrīnie darbi, kuros viņš visu nav pārdomāti atrisinājis līdz galam, bet ļāvies gan poētiskajam [plūdumam], gan draivam, mani kaut kā fascinējuši, jo tas vairāk ir tāds kā ceļš kopā ar šo tiešām smago norvēģu raksturu nesēju – dramaturgu. Arī tēli ir diezgan ziemeļnieciski, ko mēs, latvieši, daļēji būdami ziemeļnieki – kaut arī ne tik lieli ziemeļnieki kā norvēģi – tomēr izjūtam. Nu, lūk. Man likās, ka šeit ir pārāk daudz teksta, kaut kas pārāk sarežģīts, pārāk nopietns, bet galvenais tēls, šis Dieva meklētājs, protams, fascinēja.

Branda tēls ir fascinējošs, jā! Tā kā ar laiku man nācās nokļūt citā kontekstā, likās – ja es šeit gribu strādāt, nu, tad man tas tomēr ir jātaisa. Tāpat kā Brands izaicina Dievu, arī man jāizaicina mūsu vietējie dievi…

Ja paskatāmies Eiropas vai pasaules teātru repertuāru, "Pēru Gintu" Eiropas teātros atradīsim ja ne katru sezonu, tad tomēr ir iespēja izsekot ļoti dažādu režisoru interpretācijām. "Brands" ir retāks, vai ne? 

Es tieši "Pēru Gintu" redzēju Bergenā, Kaliksto Bieito režijā, un kaut kas manī saslēdzās... Tas gan bija senāk. Teātra skatuvi vāciski runājošajās zemēs cenšos monitorēt – kaut kādā ziņā ar to esmu diezgan pazīstams, un pirms gadiem pieciem Frankfurtē atradu vienu normālu vācu iestudējumu, kur bija atstāti tikai galvenie varoņi, un viss likās reāli neinteresanti... Arī recenzijas – it kā forši, normāli, bet nekā īpaša, un visās bildēs tas tieši tā arī izskatījās. Un tas bija vienīgais! Kad teātrī runājām, ka pēkšņi sācies Ibsena bums un vai mums pašiem nevajadzētu paskatīties šajā virzienā, secinājā, ka Ibsenu taisa daudz un plaši, visur var redzēt citas viņa lugas, bet "Brandu" – nē. Tas ir labs jautājums.

Kāda ir tava atbilde? 

Viens ir tas, ka "Brands" faktiski nav uztaisāms… Tas ir kā "Nībelunga gredzens". Kaut kas ļoti sarežģīts.

No otras puses, arī varbūt no tādas kreisās ideoloģijas viedokļa, Dieva meklēšana šobrīd nav [aktuālākā] tēma, tomēr tu uz to vari skatīties dažādi – gan tā, ka Brands ir Dievu pārpratis meklētājs, gan tikpat labi šajā tēmā varam saskatīt dažādas populisma izpausmes. Man liekas, ka tur ir tik daudz tēmu, kas mūsdienās burtiski runāt runā! "Branda" lugai ir diezgan atvērta struktūra. Tā nav viegla. Domāju arī, ka mūsdienu teātra apstākļos, kad tik svarīga ir komercija un skatītājs, kādam mēģināt "iesmērēt" "Brandu" ir liels risks. Nezinu. Manuprāt, stāsts par tēlu, kurš upurē visu un beigās nav sapratis pašu galveno par Dieva vēsti, ir ārkārtīgi iespaidīgs darbs, viens no lielajiem darbiem. Līdz ar to man nav tam izskaidrojuma, kāpēc tas netiek iestudēts.

Raiņa "Uguns un nakts" vai Ibsena "Pēra Ginta" sakarā mēs ar tevi savulaik tieši runājām par tām atvērtajām struktūrām: manuprāt, režisoram tas ir lielākais prieks – 21. gadsimta 20. gadu teātrī strādāt ar atvērto struktūru, jo šobrīd pieejamo izteiksmes līdzekļu un instrumentu ir tik daudz – tie tev iedod milzīgu brīvību! Nemaz neņemot vērā vēl to faktu, ka nereti darbi pat ar gluži ciešu struktūru tiek dekonstruēti, sadalīti pa detaļām un pārskatīti. Tā ka tas tiešām ir ļoti interesanti, ka "Brands" netiek iestudēts.

Un es pat teiktu – nez, kā mums ietu, ja nebūtu Arnolda Liniņa "Branda" ar Juri Strengu titullomā. Latvijā "Brandam" ir ārkārtīgi nopietns kultūrkonteksts, līdz ar to iestudējums jau automātiski izraisa diskusijas un interesi.

(..) Teātris jau ir tas medijs, kas notiek šobrīd. Ja tu to neiestudē kā šobrīd, tad labākajā gadījumā tā ir laba klasika, kas kalpo labiem aktierdarbiem, izglītībai, komercijai, bet nu – mūsdienu teātris jau raksturīgs ar to, ka tas notiek šeit un tagad, un [iestudēt] konkrēto darbu mums ir kādi iemesli. "Brandam", manuprāt, ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc šodien šos vārdus runāt.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.