Režisors Jānis Znotiņš: Vienas pareizas atbildes nav

Vienas pareizas atbildes nav! Arī to ar savām bērniem un jauniešiem adresētajām izrādēm vēlas teikt režisors Jānis Znotiņš, tām vielu meklēdams un atrazdams Latvijas vēsturē un latviešu literatūrā. Viņa jaunākais iestudējums, kas sadarbībā ar dramaturģi Anci Muižnieci tapis Nacionālajā teātrī, ir „Divas pasaules”.

„Kas notiek, kad tiek pretnostatītas divas pasaules – tēli un viņu autori, grāmata un tīmeklis, pusaudži un vecāki?”

– uz šiem un līdzīgiem izrādes jautājumiem atbildes meklējamas kopā ar Annu Brigaderi un Jāni Jaunsudrabiņu. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku „Šņorbēniņos” Jānis atklāj arī savu nepiepildāmo sapni: „Es gribētu, lai katrs latviešu jaunietis pēc manas izrādes paņemtu „Zaļo grāmatu” vai „Akmeņu sprostu” un izlasītu. Bet – katrs jaunietis. Tas ir sapnis, kas mani dzen uz priekšu un neļauj apstāties”.

Sarunu biedrs raidījumā „Šņorbēniņi” šodien ir režisors, bērnu un jauniešu teātra izrāžu veidotājs Jānis Znotiņš. Tieši no šī apzīmējuma arī gribu sākt – kā režisoram ir sadzīvot ar šādu ampluā, kuru viņam pieraksta gan citi, gan apzināti izceļ viņš pats?

Kad man galvā bija šis klikšķis, ka darīšu tikai šo, tad arī apzināti sāku to darīt. Es sapratu, ka tā ir lieta, kas nav attīstīta un kādā teātrī brīžiem pat ir par soda mēru. Gribēju to pagriezt otrādāk un nekautrējoties skaļi teikt, ka es to daru un esmu nolēmis tam veltīt visu savu radošo mūžu.

Ja tev tagad lūgtu veidot izrādi ļoti veciem cilvēkiem, vai tu būtu gatavs uz to parakstīties?

Ja man prasītu tagad, tad droši vien nē. Es nevarētu izdomāt, par ko ar viņiem runāt.

Tātad principā stereotipam, ka veci cilvēki sāk atkal līdzināties bērniem, tu nepiekrīti?

Piekrītu, jo šobrīd veidoju izrādi bērniem, kurā ir veci cilvēki, un mēs tieši par to daudz runājam. Bet vai es varētu izmantot tos pašus līdzekļus, ko izmantoju bērniem – droši vien, ka nē.

Kas tev pašam šķiet tā kvalitāte, kam jāpiemīt režisoram, lai runātu ar bērniem un jauniešiem?

Atbilde ir pavisam vienkārša. Bieži saka vārdu „godīgums”, bet ko tas nozīmē – būt godīgam? Es varu ''uzlikt" izrādi uz skatuves un nemelot. Bet šis ir vairāk par cilvēcīgu godīgumu, sirds godīgumu – tev patiešām jāgrib ar viņiem sarunāties un tevi jāinteresē viņu problēmām. Katrā izrādē ir kāds konflikts vai notikums, ko mēs mēģinām atrisināt, un tā ir tā lieta, ar kuru mēs cenšamies uzrunāt savu skatītāju. Tev jābūt godīgam pret to, ka tevi pašu tas interesē. Ja tevi neinteresē tā problēma, kas ir konkrētajā darbā, tad nesanāk „pa īstam”.

Domāju, ka 90% pusaudžu iziet cauri savu vecāku, skolotāju, autoritāšu nolieguma periodam. Kā tas sadzīvo ar šo tēmu par godīgumu? Kā ir strādāt, ja apšauba to, ko tu piedāvā?

Viņu skepsi mēs izmantojam. Veids, kā strādāju, ir balstīts zināšanās par viņu attīstības īpatnībām konkrētā vecuma grupā, tāpēc saprotu, kādēļ viņi kaut ko apšauba. Ir arī lietas, kuras viņi neapšauba.

Piemēram?

Mīlestība. Absolūti. Viņi var koķetējot kaut ko noliegt, bet cilvēcīgas jūtas starp diviem cilvēkiem ir fizioloģiska lieta – dari, ko gribi, mīlestībai tu nevarēsi pretoties. Protams, ka mēs izmantojam šo noliegumu. Tas ir azarts – kurš kuru. Skaļi laikam nevar teikt, bet, mājās, runājot ar savu pusaudzi, man liekas, ka es viņus esmu diezgan atkodis. Bet, iespējams, šībrīža augstprātība man tuvākajā laikā atmaksāsies. Bērnus un pusaudžus ļoti mīlu un jūtu viņiem līdzi. Es zinu, kāds pats biju kā pusaudzis – nevis nesaprasts, bet nevarēju atrast sev vietu.

Kas ir tas, kas tev liek šajā cīņā mesties? Brīžiem šķiet, ka tā ir tāda cīņa ar vējdzirnavām.

Ir, bet patīkama. Diezgan ilgi nelasīju grāmatas – mani laikam traumēja ar tiem „ķieģeļiem”, kurus tu īsti nesaproti, kāpēc jālasa. Es gribu palīdzēt saprast. Ja tu saproti, kāpēc kaut kas rakstīts un ko ar to gribēts pateikt, tad ir vieglāk saprast. Lielisks veids, kā to darīt, ir parādīt darbībā. Protams, bieži vien tā ir mūsu komandas personīgā sajūta par šiem darbiem, kuri mūs ir uzrunājuši, un tad mēs pasakām, kāpēc mums šķiet, ka arī jums tas varētu būt interesanti. Kultūras akadēmijā Lauris Gundars mums pasniedza dramaturģijas pamatus, un mums bija jāraksta savi dramatizējumi Blaumaņa stāstiem, es cīnījos ar „Purva bridēju”. Vienā brīdī Lauris teica – viss, es tev nekā nevaru palīdzēt, vienkārši raksti vai neraksti. Par galveno tēlu bija jāpastāsta, kā viņš pelna naudu, kas ir viņa vecāki, bet sarežģītākā lieta bija sapnis, ko nevarēju izdomāt. Tam bija jābūt konkrētā varoņa sapnim, bet sapnis ir nepiepildāms. Tad tu domā – kāda jēga sapņot par sapni, kas nav piepildāms?
Precīzi definēt sapni vienmēr ir pats grūtākais. Ejot cauri šim, man izdevās definēt savu nepiepildāmo sapni, kas mani dzen uz priekšu – es gribētu, lai katrs jaunietis pēc manas izrādes paņemtu „Zaļo grāmatu” vai „Akmeņu sprostā” un to izlasītu. Bet katrs.