Režisore Laura Groza: Teātrī balva par darbu ir skatītājs

Režisore Laura Groza pagājušogad septembrī Klaipēdas Drāmas teātrī iestudējusi Maksima Gorkija lugu "Saules bērni", bet šogad janvārī Dailes teātrī - Nīnas Reinas traģikomēdiju "Piekrišana". Intervijā Ievai Strukai režisore stāsta gan par darbu pie šīm izrādēm un pašai tuvo dramaturģiju, gan par aktieriem trūkstošo enerģijas apmaiņu un skatītāju gaidīšanu, gan arī par Smiļģa uguni un simtgadnieku Dailes teātri.

Ieva Struka: Ir karsta jūnija diena, ir sezonas izskaņa. Un man prieks, ka tu, Laura, varonīgi esi "uzkāpusi" "Šņorbēniņos", lai parunātu par teātri un šo ļoti, ļoti savādo sezonu. Kāda tā bija tev? Kas tieši tev to padarīja grūtu vai vieglu, jo tas, ka tā ir dīvaina, tas, protams, ir neapstrīdams fakts...

Laura Groza: Jā, šī ir manas dzīves dīvainākā sezona, bet, ņemot vērā, ka mana dzīve nav arī tik gara un es [līdz šim] neesmu dzīvojusi izteikti dīvainos laikos, tad šis varbūt ir tas dīvainākais, kas manā dzīvē vispār noticis. Jau pagājušā sezona pārlūza vidū ļoti spēji – tas varbūt bija pat vēl dīvaināk. Šosezon mēs tā kā bijām trenēti šīm dīvainībām un bijām gatavi tām. Šajā sezonā man notikušas divas izrādes: pirmā no tām – Klaipēdas Drāmas teātrī, ar skatītājiem.

Atceros, septembrī pēc Klaipēdas braucu uz Rīgu, un domāju – jā, ir ierobežojumi, jo Lietuvā tie sākās ātrāk, tā ka jau biju pieradusi, un spriedu – labi, tas būs tā viekārši un uz īsu brīdi, bet tas izrādījās beigu sākums...

Nospēlējām trīs izrādes, un viss beidzās arī Lietuvā. Nākamā pirmizrāde, kas bija Dailes teātrī, jau bija slēgtā pirmizrāde – tikai kolektīvam un dažiem draugiem tika dota iespēja noskatīties šo izrādi, un tas bija superdīvaini, jo tas notika Lielajā zālē, kurā kopumā bija divdesmit cilvēku. Savukārt no aktieriem, protams, bija lūgums spēlēt, lai izrāde pēc kaut kā izskatītos. Strādājām "pilnā kājā", neatkarīgi no tā, vai zālē ir desmit cilvēki vai tūkstotis. Kad nospēlējām trešo izrādi, ko aktieri izdarīja ļoti labi, ar pēdējām spēku rezervēm...

Es varētu tagad rakstīt arī disertāciju par enerģijas apmaiņu, jo brīdī, kad aktieris, trīs stundas nenoejot no skatuves, intensīvi strādā, no savas puses dodot vairāk nekā simtprocentīgu enerģiju, bet atpakaļ saņem varbūt sešus procentus, jo zālē proporcionāli ir tieši tik daudz cilvēku, tas, manuprāt, jau sāk palikt kaitnieciski viņa fiziskajai un garīgajai veselībai.

Līdz ar to trīs izrādes mums bija nepieciešamas, lai vispār izrādi kaut kā piedzemdētu un tā notiktu, bet vairāk par trim man likās jau neprāts. Jo šī sistēma vienkārši nestrādā, tu nevari spēlēt tukšā zālē! Jo tas nozīmē, ka tu kaut ko no sevis grāb un grāb ārā, bet neko neber pretī. Tā bija tā atklāsme, kad sapratu, viss – beidzam. Bet Klaipēdā bija ļoti jauki, jo satikāmies ar skatītājiem, redzējām viens otru. Tā man arī bija pirmā pieredze strādāt citā valstī, citā valodā, citā mentalitātē, un tās bija ļoti skaistas, interesantas atklāsmes. Klaipēdas teātris jau vispār kļuvis par tādu kā latviešu režisoru filiāli, jo tur strādā mani foršie kolēģi – Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs, un nu es arī pievienojos viņu bariņam. Superteātris un superpilsēta, bija ļoti jauki.

Ko tu Klaipēdā iestudēji?

Maksima Gorkija lugu "Saules bērns", ko daudzi Latvijas skatītāji zinās pēc Džilindžera izrādes Dailes teātrī. Šī man bija pirmā īstā pieredze ar krievu klasiķi, jo nekad vēl nebiju ķērusies tam klāt. Man vienmēr bijis bail un tāds respekts – licies, ka neesmu tam gatava, ka nesaprotu līdz galam to kultūru. Bet pamēģināju. Un ar lietuviešiem, jāatzīstas, tas bija foršs izaicinājums, jo lietuvieši ir daudz temperamentīgāki. Viņos vislabākajā nozīmē ir tas slāvu temperaments, kas pazīstams krievu daiļliteratūrā un dramaturģijā. Smieklīga situācija iznāca jau otrajā mēģinājumā... Bija atbraucis komponists Kārlis Auzāns, dzīvojām teātrī un blakus bija mēģinājumu zāle. Kārlis bija aizgājis pagulēt diendusu, bet man paralēli bija mēģinājums.

Lasām lugu, un aktieri to dara tik kaismīgi, ka vienā brīdī visi jau ir kājās, viens uz otru kaut ko kliedz un ņemas, un Kārlis ieskrien pie mums vienās čībās, jo viņam liekas, ka mēs tur kaujamies... Kas vispār notiek?! Viņš iebrāžas un prasa, vai nevajag mani aizstāvēt... Es saku – nē, mēs labi un intensīvi strādājam (smejas).

Latvijā tas tā nenotiek, mūsu aktieri ir daudz rezervētāki, bet lietuvieši smējās un teica, ka Elmārs [Seņkovs] viņiem visu laiku sakot, ka viņi visu pārspīlē, un liek ņemt to visu nost, bet es tikai saku – vairāk, vairāk, jo man tas temperaments ir līdzīgs, man patīk tāda kaismīga izņemšanās. Tā ka Lietuvā bija izcila pieredze un skaists laiks – vēl bija vasara, saule. Ietrāpīju tajā spraudziņā, kad teātris pāris mēnešus vēl darbojās. Arī “Piekrišana” bija īpaša – protams, ar Maijas klātbūtni.

Tieši to gribēju tev jautāt – Dailē tu iestudēji Nīnas Reinas lugu “Piekrišana”: tā ir salīdzinoši jauna britu dramaturģe, un par to mēs vēl parunāsim, bet tā būtiskā intriga bija Maija Daoveika. Man kā cilvēkam, kurš strādā Nacionālajā teātrī, protams, ir interesanti doties uz Dailes teātri, lai tur redzētu Maiju Doveiku, tāpat kā Jaunā Rīgas teātra publikai bija interesanti Nacionālajā skatīties "Uguni un nakti", tāpat arī Artūru Skrastiņu Indras Rogas savulaik iestudētajā "Norā". Kādēļ šāda izvēle? Vai Maija Dailes teātrī ir vai nav viešņa? Jo viņa galu galā beigusi Dailes teātra studiju. Vai radniecība, asinsrite ar to ir saglabājusies, jeb tomēr tā ir satikšanās ar viešņu no Nacionālā teātra?

Atbildot uz tavu jautājumu, kāpēc tieši Maija – ir reizes, kad rodas problēmas, kas jārisina. Šajā gadījumā problēma bija māmiņu bums – tas ir skaisti un neviens neapšauba šī notikuma nozīmīgumu, taču pārējiem, kas turpina nodarboties ar teātri, šis jautājums ir jārisina. Un man tika dota pilna vaļa izvēlēties no visa, ko gribu – kaut vai no Polijas, ja vien kāda dāma runā latviešu valodā. Un tad nu es vienu vakaru sēdēju, skatījos visu teātru štatu sarakstus, kas ir piedāvājumā (smejas). Ar Maiju jau pirms desmit gadiem mums bija iespēja tikties, bet tas neīstenojās. Es Maiju ārkārtīgi cienu un neizsakāmi apbrīnoju viņas profesionalitāti – viss, ko esmu ar viņu redzējusi, viss, ko viņa dara, īpaši pēdējos gados un sevišķi Nacionālajā teātrī uz skatuves – man viņa ir topa trijniekā no savas paaudzes latviešu aktrisēm!

Un es vienkārši sapratu, ka jāsāk ar labāko, kas ir piedāvājumā. Es nekad nekautrējos, pa telefonu varu aizlauzties līdz jebkuram cilvēkam. (smejas)

Piezvanīju Maijai, viņa lūdza, lai atsūtu materiālu, un sākumā bija diezgan skeptiska pret to, bet tas, kas viņu saistīja, bija radošs izaicinājums, jo nenoliedzami – pamainīt māju ir izaicinoši. Tā ir jebkuram no mums, pat režisoriem. Protams, kamēr sabīdījām visus klucīšus.... Bet šoreiz "kovids" tam bija tieši pateicīgs laiks. Tā ka tas, kas vienā gadījumā ir trūkums, otrā ir privilēģija, jo neticu, ka citā gadījumā varētu Maiju sarunāt uz sadarbību, ja būtu pilnasinīga sezona – viņai būtu pārāk daudz darba. Mums visiem tas bija interesants izaicinājums, mēs superīgi sastrādājāmies.

Kas attiecas uz dailēniešu statusu vai nestatusu – jā, Maija kaut kādā ziņā ir Dailes aktrise, ja skatāmies viņas kursa ietvaros. Jo viņai ir ļoti spilgts, specifisks kurss: Lauris Dzelzītis, Lauris Subatnieks, Gints Grāvelis, Aldis Siliņš un tā tālāk. Un šī kursa ietvaros viņa ir absolūti savējā, to es jūtu – satiekoties teātrī, viņi runā vienā valodā, elpo vienu gaisu, viņiem ir vieni joki un kaut kāds savs cinisms; tas viss ir viņu pasaule. Bet šajā gadījumā bija interesanti, jo viņi bija pilnīgi citā kontekstā – Maijas partneri bija Dainis Grūbe, Mārtiņš Upenieks, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, jaunās meitenes – Anete Krasovska, Alise Danovska, Kaspars Dumburs. Līdz ar to konteksts bija tāda kombinācija, ka es nevaru teikt, ka mēs skatījāmies Dailes vai ne-Dailes kontekstā, tas pat vairāk izskatījās pēc kāda projekta. Dailes teātris jau arī šobrīd ir lielās pārmaiņās, tur mainās štata vienības, un, kā redzam, šeit ir arī daudzi aktieri, kas strādājuši Nacionālajā teātrī. Manā izrādē bija septiņi aktieri, no kuriem trīs bijuši Nacionālā teātra aktieri, un tikai četri dailēnieši. Tā ka man jau šķiet, ka tas ir labi un pareizi, jo

Latvijā mums ir zināms skaits teātru un zināms skaits štata aktieru katrā teātrī, un kombinācijas, kas starp viņiem var notikt, ir ierobežotas. Dailes teātrī, piemēram, zinām, kā izskatās Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Artūru Skrastiņu, bet tas atkārtojas.

Un visforšākais, interesantākais notikums un ieguvums visiem – gan aktieriem, gan režisoriem, gan vispirmām kārtām jau skatītājiem – ir tas, ka veidojas jaunas kombinācijas. Pieņemsim, Maija Doveika un Dainis Grūbe – nekā tāda nav bijis, tas ir kas jauns un unikāls, un manuprāt, tāpēc vien interesants. Zinu un ticu, ka viņi abi arī dabūja radošu svaiga gaisa malku, jo ieraudzīja pretī citu partneri, un tas ir tikai papildinoši. Ar Dailes teātra direktoru Juri Žagaru esam par to runājuši, ka tas ir veselīgi – tā "pamaisīt". Tas to ģimenes bildi tā kā sagriež un izveido jaunu kolāžu.

Vēl viena maza atkāpe par pandēmiju. Kopā ar Edmundu Freibergu un Rihardu Jakovelu piedalījos diskusijā par "Ilgu tramvaju". Rihards stāstīja, ka aktierim ir ārkārtīgi grūti trešo, ceturto un piekto reizi spēlēt tukšā zālē – tas ir enerģētikas jautājums, kas ir diezgan skaidrs. Mans jautājums ir par to, ka aktieriem nespēlēt nozīmē ierūsēt – ierūsē viņa izteiksmes līdzekļi un instrumenti, ar ko viņš strādā. Bet ko nozīmē režisoram strādāt mazāk – ierobežotos apstākļos un nesatikt publiku? Kas un vai ierūsē no prasmēm, un kā viņš sajūt auditoriju?

Burtiskā nozīmē nemainās it kā nekas, jo mans darbs beidzas brīdī, kad nāk skatītājs. Mans tiešais darbs tieši izslēdz jebkādu skatītāju klātbūtni, un paldies Dievam, ka man viņi nav jāsatiek (smejas). Jo esmu savā pasaulē. Kas iztrūkst...

Pirms pirmizrādes man bija sajūta, ka mānu nepilngadīgus bērnus, stāstot par Ziemassvētku vecīti, par to, ka sliktajiem bērniem būs žagariņi un labajiem – dāvaniņas...

Tādā nozīmē, ka režisors pirms pirmizrādēm vienmēr mēģina aktierus jebkādā veidā vai nu iedvesmot, pacelt, pabužināt, vai arī radīt maziņu diskomfortu, lai viņš bišķiņ vairāk ieslēdzas. Un vienmēr balva ir skatītājs. Respektīvi, es viņam saku – mēs tagad saņemamies, mēs varam saņemties, jo esam pastrādājuši, un mūsu balva būs skatītājs – ticiet man, viņš redzēs, un viņš tad arī izlems, ko tad galu galā esam izdarījuši, varbūt vispār esam muļķības darījuši divus mēnešus... Un tas vienmēr bija tāds kā arguments! Tagad šīs argumentācijas man nav, esmu bezspēcīga. Tas arī ir vienīgais, kur jūtu, ka manā tiešajā darbā nekas nemainās, bet

mainās fakts, ka nevaru labdabīgi manipulēt ar aktieriem – man ir grūti viņus motivēt.

Kaut arī to darīju tik un tā, teicu – jā, draugi, mēs tagad esam superīgi pastrādājuši, un saprotu, ka [no publikas] atdeve jums būs nulle, neviens nekādu enerģijas piešprici neiedos, nekāda dopinga jums šovakar nebūs, vienkārši viens otru vismaz tā kā aplejiet ar enerģiju un paņemiet no otra atpakaļ, lai notiek vismaz savstarpēja enerģijas apmaiņa... Apzinoties, ka – ja mēs nestrādāsim un netrenēsimies, arī būs slikti, mēs nedrīkstam to atļauties, mēs nedrīkstam palikt atrofēti, tizli un netrenēti. Mums tas ir jādara.

Bet, lai tu līdz tam finišam nokļūtu, dažreiz der arī malā saucēji, kas palīdz kaut vai aizrāpot līdz finišam. Nu tāda tā atšķirība.

Vairāk un plašāk - ierakstā.