"Tā būtu augstākā drosme – neatstāt aiz sevis neko," –  tā, "Šņorbēniņos" tiekoties ar teātra zinātnieci Ievu Struku, saka Nacionālā teātra aktieris RAIMONDS CELMS, kurš savus lugu eksemplārus, kad izrāde vairs netiek spēlēta, atdod vecmāmiņai krāsns iekuram.

Savu radošo darbu viņš saista tikai ar konkrēto brīdi, kuru piedzīvo kopā ar kolēģiem uz skatuves un skatītājiem zālē: "Es vienkārši spēju aizmirst to, kas notika vakar, jo zinu, ka rīt būs jāspēlē jau cita izrāde. Vai tā pati izrāde, bet atkal no jauna."

Šogad, kad aktieru tikšanās ar skatītājiem aizvien bija retas un retinātas, Raimondam darba un lomu bija neparasti daudz. No tām nozīmīgākās – Ferdinands Ditas Lūriņas iestudētajā Šillera traģēdijā "Ferdinands un Luīze" ("Viltus un mīla") un Žiljēns Sorels iestudējumā "Sarkanais un melnais", kura režisors ir  Edmunds Freibergs. Gan spēlējot šo izrādi, gan vispār domājot par savu darbu, kurā ar centību un interesi par visu visapkārt vien nepietiek, Raimonds ir vienisprātis ar Stendāla doto padomu Žiljēnam: ir jādomā par katru sīkumu! Ir jābūt vērīgam.