Par skaitļiem, jēgu un jūras bezgalību. Vizuālie mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo

Šoreiz raidījumā "Šņorbēniņi" teātra zinātniece Ieva Struka uz tikšanos aicinājusi vizuālos māksliniekus Kristu un Reini Dzudzilo.

Par skaitļiem un jūras bezgalību, tos interpretējot, arī par bildēm, burtiem, ritmu, pantiem un jēgu rit šī skaistā, neparastā saruna, kas notika Raiņa dzimšanas dienā - 11. septembrī, gatavojoties karstākajām darbadienām pirms 5. oktobra, kad Valmieras teātrī notiks Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" pirmizrādei Ineses Mičules režijā un Kristas un Reiņa vizuālajā interpretācijā.

Ieva Struka: Mūsu iepriekšējā publiskā saruna arī notika septembrī, jo no tās man atmiņā visvairāk palikusi kastaņu ritmiskā sišanās vai nu pret kafejnīcas galdiņu, vai pret zemi, mazliet jau apdraudot dzīvību… Bet es to pieminu tālab, ka gribu pajautāt: kas jums paliek atmiņā pēc tam, kad kaut kas ir beidzies – piemēram, izrāde ir nospēlēta. Vai šīm atmiņām ir materiāla daba, vai tas ir kaut kas tik netverams kā manis pieminētā kastaņu skaņa?

Krista Dzudzilo: Mēdz būt dažādi. Atmiņa kā fenomens mani interesē, kopš vien sevi atceros, tāpēc man šī ir ārkārtīgi interesanta sarunas tēma – varētu runāt par to daudz. Bet, konkrēti runājot par teātri, teātra specifika ir konstantā piedzimšana un nomiršana. Un lielā mērā manas dabas vai prāta funkcionēšanas specifikas dēļ atceros gandrīz visu. Bet tas, kas mani fascinē un kāpēc es atgriežos pie atmiņas kā parādības – tāpēc, ka atšķirīgos mirkļos tu atgriezies atšķirīgās atmiņas vietās. Un tie kontrapunkti mēdz būt dažādi. Citreiz tā ir skaņa, citreiz gaisma, citreiz – taktilā pieredze, citreiz tā ir smarža, kas teātrim īpaša – tā ir grima smarža, aizkaru smarža, zāles smarža, tukšas zāles smarža, kas ir atšķirīga, atkarībā no skatuves uzbūves. Ļoti dažādi.

Reinis Dzudzilo. Man liekas, ka viss visu laiku ir pagājis. Tas it kā izklausās fatāli, bet reizēm nekas nepaiet – tāpēc, ka trajektorija, kas ir notikusi, daudzkārt ietiecas tagadnē, šķērso to un dodas tālāk uz nākotni, kur atkal to satieku kā tagadni. Bet šī nonākšana telpā jeb pagājušajā istabā, ko citreiz varētu nosaukt par teātri, ir saistīta ar atmiņas darbību – kā jau Krista teica. Atgriežoties pie autora, ar kuru esi strādājis, nonāc kaut kādā ziņā ļoti līdzīgā telpā, kaut arī pavisam savādāk – tu esi cits, un tas autors jau arī droši vien ir cits – ja runājam tieši par dramaturģisko materiālu, kuru viņš ir sarakstījis. Bet ja tas ir viens un tas pats autors, tu nonāc gan savā jaunajā tagadnē, gan arī tā autora tagadnē. Tas, protams, mainās no darba uz darbu. 

Runājot par autoru... Nedrīkstu un negribu nepieminēt, ka mūsu tikšanās notiek 11. septembrī, kas ir Raiņa dzimšanas diena. Un jūs šobrīd tieši strādājat pie Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējuma Valmieras Drāmas teātrī Ineses Mičules režijā, kam pirmizrāde būs oktobrī. Šai kontekstā gribu pajautāt par zīmīgiem cipariem. Atverot Valmieras teātra mājaslapu, ieraudzīju skaitli "11". Šodien ir 11. septembris. Rainis ir dzimis 11. septembrī. Jāzepam ir 11 brāļi. Kāpēc jums bija svarīgi izcelt šo skaitli arī izrādes vizuālajā materiālā?

Reinis Dzudzilo: Skaitlis kā zīme mums vienmēr ir paticis, dalīšana un reizināšana – tieši tāpat. Un arī algoritma atrašana. Ja paskatāmies uz programmēšanu, informāciju daudz kur ir iespējams nodot caur skaitļiem, un tad attiecīgi tos pārvēršot, mēs iegūstam gan ritmu, gan pantu, gan galu galā tik daudzreiz arī jēgu.

Jā, kā jau vienmēr – tas nāca sadarbībā ar dramaturģiju: gan paša Raiņa dramaturģiju, gan to, no kurienes viņš ņem šī darba ideju – tā ir Vecā Derība un noteikti arī Jaunajā Derība, attiecībā uz Jāzepa sevis ziedošanu. Jā, tur ir lieta tāda: tā it kā ir salīdzinoši vienkārša - proti, Jāzepam ir 11 brāļi, bet pats Jāzeps ir vienpadsmitais pēc kārtas dzimušais. Tas atkal liek domāt par to, ka viņš arī pieredz divus sākumus – savu dzimšanu un piedzimšanu nāvei – kas ir otrs vietnieks. Proti, šie divi vieninieki, kas atkārtojas – divi sākumi, ir būtiski. Otrs: zīme "11" uz aktiera muguras iezīmē arī sāncensību: tā šobrīd ir ļoti aktuāla gan basketbolā, gan futbolā, gan hokejā – šī numerācija ir kā spēlētāja numurs: sāncensība un tiekšanās būt pirmajam šajā darbā ir ļoti būtiska.

Un kā tev, Krista, ar cipariem? 

Krista Dzudzilo: Esmu kaislīga... Man daudz kas patīk, mani daudz kas fascinē, un

skaitļi, burti, vizuālās zīmes ir brīnišķīgas bezgalīgi tajā neizsmeļamajā informācijā vai dažādajos ceļos, ko tie dod. Burti un skaitļi lielā mērā ir fascinējoši tieši caur to, ka tie ir tik vienkārši: tu tos zini kopš bērnības, un to noslodze ir pilnīgi skaidra – nekādas sarežģītības. Un tieši tāpēc ir jūras bezgalība, kā tos interpretēt!

Kā, nedaudz pagriežot skatpunktu vai ļaujot skatītājiem vai darba pieredzētājiem ieraudzīt vai konfrontēt tos ar kaut ko citu, tu pēkšņi saproti – ak, šis viens ir kaut kas pilnīgi cits, šis viens var būt āķis, duncis, sākums. Vai arī sākums, ar kuru tevi nogalina. Ir fascinējoši un interesanti zināmās lietās atrast nezināmo vai jaunatklājamo. Reinis lielā mērā jau daudz ko izstāstīja, un mēs gan individuāli, gan kopā savos darbos tiecamies kaut kādā ziņā kaut ko iekodēt, apslēpt, bet, ja esi pietiekami ieinteresēts un atvērts skatītājs, tev ir interesanti turpināties pašam mūsu radītajā darbā. Man personīgi ir ļoti svarīgi mākslā nebūt agresīvai – man nepatīk, ja man kaut ko liek just vai liek kaut ko saprast. Tāpēc kaut vai šis vieninieks – tu vari to uztvert gan kā pirmo, gan kā divus vieniniekus, gan kā vienpadsmito, gan kā divus sākumus. Sākas tava interpretācija. Bet, protams, ir arī citas būtiskas lietas, par kurām mēs domājām – piemēram, par vīriešu sacensību: cik tā ir skaista, cik tā ir veselīga vai neveselīga. Daudz par to ir domāts. Un tad rodas šis vienkāršais attēls.

Reinis Dzudzilo: Vēl noteikti jāpiemin tas skaistais attiecībā par Raiņa dzimšanas dienu. Par to netika sākumā domāts – par to, ka tas ir 11. septembris. Savukārt Reinis ņem un piedzimst 11. martā! (smejas) Un vēl jau 11. septembris asociējas arī ar kaut ko ļoti dramatisku un nelabvēlīgu...

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.