Nekas nav svarīgāks par cilvēcību. Topošie režisori Nellija Spūle un Rodrigo Struka

Sezonu "Šņorbēniņos" noslēdzot un vasarā aizejot, teātra zinātniece Ieva Struka uz sarunu aicinājusi topošos režisorus - Latvijas Kultūras akadēmijas studentus Nelliju Spūli un Rodrigo Struku, kuri studē Māras Ķimeles vadītajā kursā.

Ieva Struka: Kam šajā laikmetā jānotiek jauna cilvēka galvā, lai viņš 12. klasē nolemtu, ka vēlas apgūt tieši teātra režiju?

Nellija Spūle: Vispār tas notika ļoti nejauši… Man nebija nojausmas, ko nozīmē teātra režija – bija tikai kaut kādi priekšstati. Ar teātri biju nodarbojusies tikai ļoti amatieriskā līmenī bērnībā, un savu domu gājienu pat negribu atklāt – tas bija ļoti muļķīgs. (smejas) Bet man ļoti paveicās, jo tad, kad iestājos akadēmijā, sapratu, ka tas ir pilnīgi kaut kas cits, nekā biju gaidījusi, un tieši tāpēc tas man patika vēl labāk! 

To domu gājienu tomēr nevari mazliet ieskicēt?

Nellija Spūle: Manī vienmēr mitušas itin kā divas puses, kuras dažkārt savā starpā kaujas, bet dažkārt – sadarbojas.

Viena ir tāda kā diktatūriskā puse, tāda kā organizatoriskā, racionālā puse – man vienmēr gribējies kaut ko "tjūnēt", būvēt un bīdīt uz priekšu. Un ir arī tāda radošā, mākslinieciskā puse, kas vienkārši kaut kur peld apkārt. Ilgi domāju, ko varētu darīt ar savu personu. (smejas)

Līdz ar to, ka teātris mani vienmēr ir ļoti interesējis, likās – tieši teātra režija būs joma, kurā šīs abas puses varētu apvienot.

Un tev, Rodrigo?

Rodrigo Struka: Kaut kādā ziņā varu piekrist Nellijai. Jo arī es uz akadēmiju aizgāju ar pavisam citiem priekšstatiem par to, kas tā teātra režija tāda ir un kas notiek iekšpus teātrim. Un esmu patīkami pārsteigts, ka mani priekšstati izrādījušies nepareizi. Nesen tieši par to domāju – kā līdz tam visam nokļuvu.

Vidusskolā salīdzinoši daudz apmeklēju teātri – vairāk nekā normāls mana vecuma pusaudzis, un jutos izbrīnīts par to, kādas emocijas var raisīt teātris, dzīvi cilvēki uz skatuves. Tas viss man likās ārkārtīgi apbrīnojami! Tā ka droši vien tāpēc – emociju dēļ.

Vai ir kāda konkrēta un liktenīga izrāde, pēc kuras bija sajūta, ka tas ir tas, ko jūs varētu vai gribētu darīt?

Nellija Spūle: Jā!

Tā bija Dailes teātra izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Pat nevaru pateikt, kāpēc tieši tā, bet – šī izrāde ir viena no manas bērnības spilgtākajām teātra pieredzēm, pēc kuras iznācu ārā un man pirmoreiz bija tā sajūta, ka nevaru parunāt. Pēc labām izrādēm man tā ir – nevaru parunāt.

Rodrigo Struka: Valtera Sīļa "Cilvēki, lietas un vietas". Iemesls – tas pats, ko minēju iepriekš: emocijas, kādas spēj izraisīt teātris. Mani šī izrāde nepavisam neatstāja vienaldzīgu, gribējās ko tādu uztaisīt pašam.

Viens no mākslinieka impulsiem ir ne tikai jūsma vai pozitīva mākslas darba iedarbība, bet arī tukšums, tumšais plankumus, trūkums, kad saproti: hm, te vajadzētu darīt citādi – te vajadzētu uztaisīt labāk! Vai ir kāda šāda lieta Latvijas teātrī, kas jums likusi domāt – es uztaisītu labāk? Jo ir jābūt kādam radošajam stimulam, kāpēc vispār mesties iekšā mākslā un riskēt.

Rodrigo Struka: Trūkumu ir daudz, bet – vai es domāju, ka varētu darīt labāk? Nezinu. Pagaidām man tā neliekas, bet laiks rādīs.

Nellija Spūle: Šobrīd ir tāds dīvains attīstības posms, kad vispār nav nekādas pārliecības par to, ko varēšu un ko darīšu.

Tas, kas mani šobrīd ļoti interesē un kas Latvijā ir diezgan maz īstenots – tas ir kustību teātris. Tāpēc viss, ko pēdējā laikā mēģinu radīt, beigās izvēršas balstīts kustībā.

Cilvēka ķermenis man šķiet ārkārtīgi skaists materiāls, un neesmu pārāk bieži redzējusi, ka Latvijas teātrī tas tiktu izmantots kā būtiskākais izrādes izejmateriāls. 

Rodrigo Struka: Arī man liekas skaisti, cik daudzos un dažādos veidos cilvēka ķermenis var izlocīties un izkustēties un kādu informāciju tas nes.

Bet man teātrī vairāk interesē teatralitāte. Tas, kā var kaut ko nospēlēt. Piemēram, paņemt palagu un to izmantot dažādos veidos – parādot , ka tagad tā ir māja, tagad – mašīna, tagad – paklājs. Parādīt, ka teātris var būt viss, un teātrī viss var būt viss.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv...