"Tā ir patīkama sajūta – ka darbi, ko esi rakstījis pirms divdesmit un vairāk gadiem, vēl ir lietojami. Ka tas kādu interesē. (..) Un pašlaik ir tā, ka es to saucu par planētu parādi – ka pati vairs īsti nespēju kontrolēt, kas un kur notiek. Nesen gribēju būt savā dzimtajā Slampē, kur tika rādīta Rēzijas [Kalniņas] versija par "Neglīto pīlēnu" – "Galms (pa)galmā", un līdz pēdējam aizmirsu, ka tajā pašā vakarā ir "Meža gulbju" pirmizrāde Dailes teātrī, kas bija ļoti gaidīta un par kuru biju satraukta!" – tā dzejniece, dramaturģe, libretu autore, romānu rakstniece, arī politiķe un sabiedriskā darbiniece MĀRA ZĀLĪTE sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku.

Ieva šajā raidījumā pēdējoreiz ir "Šņorbēniņu" saimnieces lomā. "Klasika" sirsnīgi pateicas par 75 brīnišķīgām sarunām ar Ievas uzrunātajiem, sagaidītajiem viesiem – aktieriem, režisoriem un teātra cilvēkiem, kuri prožektoru gaismā nav redzami –, un nākamībā cer Ievu satikt raidījuma viesu vidū!

Ieva Struka: Publiskajā telpā labi redzams, ka uz skatuves atgriežas mūzikli, kuriem jūs esat libretu autore. Tomēr sarunu gribu sākt ar citu tēmu – par  dramaturģiju un dramaturģijas atgriešanos. Jo kādu brīdi pirms pandēmijas Jaunajā Rīgas teātrī tika iestudēta "Pilna Māras istabiņa", bet vistrakākajā pandēmijas laikā bija pat veseli divi iestudējumi: luga "Margarēta" Nacionālajā teātrī Reiņa Suhanova režijā un "Dzīvais ūdens" Valmierā, ko iestudēja diplomande Ilze Bloka. Ko autoram nozīmē atgriešanās? 

Māra Zālīte: Pirmkārt, tā ir patīkama sajūta – ka darbi, ko esi rakstījis pirms divdesmit un vairāk gadiem, vēl ir lietojami. Ka tas kādu interesē. It īpaši, ja tas interesē jaunos režisorus – un ne tikai režisorus, bet arī citus māksliniekus, kas piedalās iestudējumā. Man ir interesanti skatīties, kā viņi to dara, ko viņi grib pateikt. Tas, ko gribēju pateikt tolaik – tas bija diezgan skaidrs ne tikai man, bet arī publikai, bet vai šodien notiek tas pats? Nezinu, vai visos gadījumos, bet pamatā skatos, ka – jā. Un tas man dod lielu gandarījuma sajūtu. Ļoti egoistisks gandarījums – ka nav tā, ka visu mūžu esmu rakstījusi un beigās tas nevienam nav vajadzīgs. Tas tagad ir vajadzīgs! Un pašlaik ir tā, ka es to saucu par planētu parādi – ka pati vairs īsti nespēju kontrolēt, kas un kur notiek. Nesen gribēju būt savā dzimtajā Slampē, kur tika rādīta Rēzijas [Kalniņas] versija par "Neglīto pīlēnu" – "Galms (pa)galmā", un līdz pēdējam aizmirsu, ka tajā pašā vakarā ir "Meža gulbju" pirmizrāde Dailes teātrī, kas bija ļoti gaidīta un par kuru biju satraukta. (smaida) Tā ka nevaru žēloties. Es tiešām esmu priecīga, ka tas nav kaut kas, kas būtu izmetams miskastē. 

Vai varat mēģināt definēt, kas ir tās lietas, kuras nevis režisors ir ieraudzījis, bet kuras jūs pati, skatoties pirmizrādes, saredzat no jauna – sak’, hm, manos tekstos ir arī kaut kas šāds?! Proti, vai ir kādas lietas, kas pārsteidz jūs pašu, skatoties izrādes? 

Vienīgais, kas pārsteidz, ir citāds skatījums tīri tehniskā nozīmē – kā režisors uzliek, kā aktieri spēlē. Bet, runājot par ideju, domu – man liekas, ka tā ārkārtīgi precīzi atdod to pašu, ko autors ir ielicis. "Margarēta", protams, bija mazliet cits gadījums. Tas, ka publikai bija jāstaigā, domāju, traucēja tās plūdumu. Mazliet traucēja. Bet no otras puses – Daiga Kažociņa bija izcila! Un ka Reinim Suhanovam vispār ienāca prātā to iestudēt... Un vēl kovidlaikā! Lai gan – man jau pandēmijas laikā bija arī "Smiļģis". Tā vispār savā ziņā bija tāda teātra mistika, kas jau Smiļģim piedien.

Pirmizrāde tika spēlēta tajā datumā, kad bija paredzēta – 2020. gada 23. novembrī, tukšā zālē, pilnā ekipējumā. Izrāde ar absolūto atdevi! Visiem bija tāda sajūta, ka tas ir kaut kas speciāls – ka Smiļģis šo izrādi tā kā pats gribēja apskatīties – bez publikas…

Mēs to tā traktējām – metaforās, kā jau mākslinieki, jo galvenais iemesls bija tas, ka cilvēkiem vienkārši bija aizliegts iet uz teātri. Es, būdama autore, un vēl daži tur bijām. Skudriņas skrēja pār kauliem, cik tas bija stipri un cik tas bija spēcīgi – ar kādu atdevi! Aktieri arī pēc tam teica: mēs spēlējām Smiļģim.

Jums ir nācies pabūt savu darbu iestudējumu ģenerālmēģinājumos, kad zālē nav neviena cilvēka? Kāda ir sajūta?

Protams, ka ir nācies! Ģenerālmēģinājums – tas jau ir nopietni. Bet ir jau pirms tam vēl tā saucamās caurlaides. Tajās es arī šad un tad esmu bijusi klāt. Tas gan ir nervozi… Jo tu gribi kliegt: nē, tas nav pareizi, tā nevar būt – tur taču jābūt pilnīgi citai domai! (smejas) Bet tu saki sev: klusē! Tagad strādā režisors. Tavs darbs ir izdarīts un nemaisies pa vidu, jo arī režisors kaut ko grib pateikt. Pie kam viņš nedrīkst iet autora pavadā, tas ir skaidrs. Es jau arī negaidu, ka režisors "izpildīs" manu lugu vai libretu – es gaidu pienesumu! Es gaidu to pievienoto vērtību. Bet tad, kad es to nesagaidu, kad man liekas, ka daudzas vērtības tur ir "atvienotas", tad es arī režisoram to pasaku. Aizkulisēs. Dažreiz viņš piekrīt, citreiz viņš man nepiekrīt... (nopūšas)

Kas var kļūt par tādu "atvienoto vērtību"? Kas tiek pazaudēts – poētiskums, dziļums? Vispār tas ir labs jēdziens – "atvienotā vērtība". To varētu izmantot vēl šad un tad.

(smejas) "Atvienotā vērtība" sākas tad, kad režisors priekšplānā izvirza savu ego. Lāčplēsis būs pēdējais idiots, Laimdota būs ķēķī sēdētāja vai arī parādīsim viņu vannā vai vēl kaut kā. Vārdu sakot, kad režisors iziet uz daļas skatītāju atbalstītām lietām – oho, super! Es vienmēr lūdzu: dari, ko gribi, bet saglabā manu domu, ideju. Jo tas ir viselementārākais, ko var darīt – apgriezt otrādi: sliktie tagad ir labie, un labie tagad ir sliktie. Vai arī – nekādas poēzijas nebūs, viss būs kā dzīvē, kaut gan manas lugas nav tā kā dzīvē! Tās tomēr ir kaut kādā citā dimensijā iegrieztas – viena vairāk, cita mazāk. Man nepatīk, ja slāņo virsū sadzīvi – ja tā ir poētiska luga vai pat ideju drāma, kā man dažkārt tīk teikt un kas izklausās diezgan iedomīgi, bet kā lai tās citādi sauc?

Man ir vairākas, rupji sakot, sabeigtas izrādes. Tāpēc, ka režisoram nav bijusi interese par to tēmu, par kuru runāju es. Viņam – tieši pretēji – tā riebjas. Patriotisms – šausmas, to viņš visu slaucīs nost. Ja tur kaut kāds sentiments – nekādā gadījumā!

Ciniski spiežam uz to un to. Bet citādi – domāju, ka man tā teatrālā dzīve ir izvērsusies ļoti laimīga.

Bez režisora ego droši vien arī nekas netop, bet tajā pašā laikā, ja runājam par sentimentālu vai patriotisku intonāciju, tēmām un idejām, neizbēgami tās tiek laistas caur tādu sietu, kas droši vien nav aktuāls brīdī, kad režisors veido konkrēto darbu. Ko šajā situācijā darīt autoram? Būtībā jau viņš var tikai noskatīties un cerēt, ka kodols tiks uztverts un [režisors] pret to izturēsies ar cieņu. 

Nav jau obligāti jāizturas ar cieņu, var jau izturēties arī ar necieņu. Bet jautājums ir – kas to skatīsies? Un ko viņš ar to sapratīs? Un kāpēc vispār tas ir iestudēts?

Kāpēc tu ņēmi "šito stulbo lugu", kurā ir sentiments, kurā ir patriotisms? Labi, "Lāčplēsis" ir tautas eposs, tas jau nav mans. Bet ņem taču kaut ko savu! 

Es pilnīgi tev piekrītu, ka režisoram ir sevi jāparāda. Protams, viņam sevi ir jāapliecina. Bet vislabāk, ja režisors ir par sevi pārliecināts – ka es esmu pieaudzis cilvēks, es saprotu, kas tur ir, es zinu, kā var novatoriski tam pieiet, bet nevis tāds, kurš vienkārši grib izsaukt kaut kādu "Uhhh!" reakciju. Tad autors, domāju, ir ļoti nelaimīgs. Jā...

Man tā īsti nelaimīgai būt nav bijis pamata, izņemot divus iestudējumus. Neminēšu, kurus. Negribas Ziemassvētku laikā teikt kaut ko sliktu. Bet te bija tas gadījums, ka tas nav tavs materiāls – nu, ko tu vispār pie tā ķeries, ja negribi to interpretēt vai arī tev nav savas īstas vīzijas, ko tu ar to darīsi.

Nē, vienkārši rutīna: tev kāds ir piespēlējis to, nu, tad tagad tu to cel gaisā. Tas man ļoti nepatīk. Tas vienkārši nav godīgi – ja tu nesaproti šo darbu, ja tu to nevari to pieņemt, ja tev tas riebjas, neķeries tam klāt. Tik vienkārši.

Vairāk – ierakstā.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.