Uz gada pirmo sarunu ¨Šņorbēniņos” teātra zinātniece Ieva Struka aicinājusi mākslinieci Moniku Pormali.

Jau ilgu laiku strādājot teātrī un nu arī Latvijas Mākslas akadēmijā mācot scenogrāfiju jaunajiem, par daudzveidību, kas valda viņas profesijā un teātrī vispār, Monika saka: „Visas puķes pļavā jaukas”, taču „es esmu stāstu stāstītāja”, un piekrīt Ievas Strukas vērojumam, ka teātrī šis ir mākslinieka un vizualitātes laiks.

Gan pie mums, gan daudzviet Eiropā Monikas Pormales darbs tika ievērots, apbrīnots un novērtēts Jaunā Rīgas teātra izrādēs, kas tapušas sadarbībā ar Alvi Hermani. 2015. gadā viņai piešķirta Krodera balva, bet 2019. gadā – „Spēlmaņu nakts” balva par izrādes „Pūt, vējiņi” scenogrāfiju režisora Elmāra Seņkova iestudējumam Nacionālajā teātrī. No jaunākajiem darbiem tepat Latvijā sarunā tiek pieminēts Ļermontova poēmas „Dēmōns” dramatizējuma iestudējums (2020, Viestura Meikšāna režijā Liepājas teātrī), kura scenogrāfija sasaucas ar Monikas atrasto vizuālo valodu Ferenca Molnāra lugas „Lilioms” iestudējumam Zalcburgas festivālā (2019, sadarbībā ar Thalia teātri Hamburgā ). Radošā tandēmā ar tā režisoru Kornelu Mundruco (Kornél Mundruczó) Monika Pormale veidojusi arī scenogrāfiju ungāru komponista Pētera Etveša (Peter Eötvös) operas „Bezmiegs” (Sleepless) iestudējumam Berlīnes Valsts operā (2021) un šogad visas domas velta Rihardam Vāgneram: operas „Tanheizers” iestudējumam jau aprīlī Hamburgas Valsts operā un „Loengrīna” iestudējumam Minhenē.

„Šis laiks kaut ko mainīs”, saka Monika. – „To grūti paredzēt. Taču tas, kā cilvēki skatās izrādes, pēc kā viņi ilgojas un ko sagaida teātrī un operā (gribas piebilst - arī kino), ir kaut kas vispārzināms un sens: viņi grib līdzpārdzīvot, identificēties. Tā tas noteikti nenotiek ar visiem skatītājiem, taču kādam /izrāde/ vienmēr trāpa. Un ar to arī ir pietiekoši.”