"Tā ir biedējoši loģiska sakritību virkne, kā manas lomas uz skatuves atspoguļojas manā privātajā dzīvē. Tās sakritības ir fenomenālas! Tiešām! Tas, kā tas viss iet roku rokā... Nezinu, vai to vada zemapziņa vai kādi augstāki spēki," sarunā ar Ievu Struku raidījumā "Šņorbēbiņi" prāto Dailes teātris aktieris LAURIS DZELZĪTIS.

3. jūnijā LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Laurim tiks pasniegta Latvijas Teātra darbinieku savienības piešķirtā "Harija Liepiņa balva 2024" – par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā.

"Mans publiskais tēls ik pa reizei pats par sevi ir problēma"

Ieva Struka: Cik lielā mērā aktieris veido savu tēlu sabiedrībā, un cik to ar aktieri izdara viņa spēlētās lomas? Vai esi par to domājis?

Nu… Domāju, ka mans publiskais tēls ik pa reizei pats par sevi ir problēma... (smejas) 

Bet vai to ietekmē lomas?

Kurš to pateiks? Jo es jau nezinu, kā ir bez to lomu ietekmes. Taču varu pateikt vienu – tā ir biedējoši loģiska sakritību virkne, kā manas lomas uz skatuves atspoguļojas manā privātajā dzīvē un notikumos. Tās sakritības ir fenomenālas! Tiešām! Un tas, kā tās iet roku rokā... Nezinu, vai to vada zemapziņa vai kādi augstāki spēki. Tā ka lomas noteikti ietekmē.

Vai tas vienlaikus nerada arī tādu kā pašaizsardzības reakciju, ieraugot jaunu lugas eksemplāru, izlasot, par ko ir luga, dzirdot režisoru un domājot – varbūt es to nemaz negribu?

Tevi dzīvē noķers tas, no kā tu visvairāk baidies. Es to zinu. Tā ir.

Un to lomu ietekme... Atšķirot vaļā [jaunu eksemplāru], tu jau vēl īsti nezini – tu vairāk domā par lomu, un tādā kontekstā to vēl nevērtē. Vienkārši paiet brīdis, un redzi – atkal paralēles! 

"Manas lomas ir jaudīgas, bet ik pa laikam arī postošas"

Esmu pieredzējusi situācijas, ka aktieris izlasa [jaunās lugas] eksemplāru un ir diezgan neapmierināts, jo neredz, ka šī loma viņam varētu būt liels uzdevums – viņu tā kā neieinteresē arī tēma. Bet pienāk pirmizrāde, un principā viņš atzīst – tas, kā viņš pirmajā lasījumā saredzējis šo lugu, nesakrīt ar to, kāds ir galarezultāts. Vai tev bijušas šādas situācijas, kad liekas – nē, šo lomu tev nevajadzētu spēlēt, bet beigās tā izvēršas tieši par taviem panākumiem?

Principā viena loma bija – vismaz tā, ko uzreiz varu atcerēties. Kad sākumā likās – tā nav man. Runāju par izrādi "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu": kad sadalīja lomas, ļoti daudzi domāja, ka tas vienkārši ir kaut kāds pārpratums un teātrī pie paziņojumu dēļa, kur piespraustas pavēles, kāds ir kļūdījies un tā nav mana loma. Kad režisors [bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs – red.] pasauca mani iekšā kabinetā un teica – pamēģini Billiju, uzticies man, viss būs labi –, nesapratu, par ko viņš tur runā. Filmu biju redzējis kaut kad sen, un domāju – kādu vēl Billiju...

Kad izlasīju lugas eksemplāru – tāds trausls puisis... Tas bija gadu pēc "Izraidītajiem", kuros pilnā atvēzienā varēju likt ārā visu savu ekspresiju. Tie bija divi ļoti labi gadi, kuros varēju izdarīt kaut ko diametrāli pretēju, pamēģināt savu amplitūdu… Man likās, ka sanāca normāli. Jā, tās

manas lomas ir jaudīgas, bet ik pa laikam arī bišķiņ postošas.

Ekspresīvās lomas – tas ir viens lauciņš, kurā tevi nereti nodarbina un kas droši vien rada arī sabiedrības uzskatu par to, kas ir Lauris Dzelzītis. Bet Billijs vai arī Roberts izrādē "Trīs draugi" – arī viņā tas trauslums ir. Vai tev pašam kā cilvēkam ir interesanti strādāt pie tā, lai pavērtu durvis uz savu cilvēcisko trauslumu, bet vienlaikus saglabātu savu privāto telpu?

Negribas jau kaut kā pretdabīgi to vērt vaļā, bet atrast kaut ko jaunu sevī ir patīkami. Tagad varbūt tas ir pārgājis, bet ir jau tā, ka negribas rādīt un vērties. Bet teikšu arī, ka uz skatuves esmu bijis daudz atklātāks nekā dzīvē. Tur ir tāda "safe" zona – tev ir divas vai trīs stundas, tu zini to nogriezni no sākuma līdz beigām, tu zini, ar ko sāksies un ar ko beigsies. Bet

dzīvē, paverot trauslumu, tas var mazliet saburzīties. Gribas tomēr savā čauliņā. Labāk lai ir imidžs.

Varbūt vienkārši esi introverts. Tas jau latviešiem diezgan raksturīgi.

Es pat neteiktu – latviešiem, es teiktu – ziemeļniekiem. Norvēģi, somi – jo tālāk pie baltajiem lāčiem, jo introvertāki cilvēki.

Klau, bet runājot par to, ka pēdējos divos gados Dailes teātrī ir pilnīgi cita repertuāra politika un strādā viesrežisori: arī tev iznācis strādāt ar viesrežisoriem. Kā ir brīžos, kad viesrežisori ierodas bez kaut kādiem priekšstatiem par to, kāds tu esi bijis, piemēram, pirms desmit gadiem, ko esi varējis, un kādas bijušas tavas lielākās lomas? Vai jūti atšķirību darbā ar ārvalstu režisoriem un mūsu pašu režisoriem?

Bet principā jau tās lomas, kurās esmu labi pavēries un labi nostartējis – tās ir pie viesrežisoriem. Varbūt viņi saredz kaut ko citu vai ir drosmīgāki. Man jau arī ar kino ir tā… Māra Liniņa mani "ietūcīja" filmās –

uzzināju, ka režisori baidās strādāt [ar mani], jo psihopāts taču kaut ko var izdomāt vai atkal kaut kas [viņam] nebūs labi un viss aizies pa gaisu… Māra saka – būs labi! Tā nu arī pie Dāvja Sīmaņa tiku – filmā "Gads pirms kara".

Tagad process notiek un nav tik traki. Strādāt var. Bet nu – kā lai saka: nu, baidās, baidās. Nu, ko man darīt! (smaida)

"Pret savām lomām izturos ļoti egoistiski"

Man ārkārtīgi patika "Lilioms" un tava loma tajā. Pirms tam šīs lugas režisore Ildiko Gašpāra strādāja ar tevi "Degunradžos". Darba process bija atšķirīgs?

Nekādas atšķirība nebija. Katrā ziņā – vienmēr, kad Ildiko ļoti nopietni mēģināja man kaut ko stāstīt (man arī tā angļu valoda tāda ne visai), viņa nekad neko nevarēja man tā īsti pateikt, jo viņai vienmēr likās, ka par viņu smejos... (smejas) Viņa cenšas man kaut ko paskaidrot, skatos viņai acīs, un – neko… Viņai bija sajūta, ka viņa neko nopietnu pateikt man nevar. Strādāju intuitīvi. Jo

man vispār nepatīk režisoriem dikti prasīt, kas un kā man jādara. Ļaujiet man darīt! Tikai pasakiet, no kurienes jāiznāk un kā. Pret savām lomām izturos ļoti egoistiski: man liekas, ka es [pats] zinu, kā vajag.

Režisoram varētu ļauties tikai tā – kontekstā ar kādiem citiem tēliem, ja viņš kādus akcentus grib salikt. Bet man patīk lomu veidot pašam. 

Tomēr lomas tev ir ārkārtīgi dažādas, un es neteiktu, ka tās kritušas ārā no konteksta.

Tu domā – no izrādes konteksta?

Jā.

Jābūt ar sensitīvām maņām, jāsajūt. Esmu spēlējis arī orķestrī, zinu, par ko runāju. Tas ir tā, ka tev jāskan kopējā harmonijā, kopējā ansamblī, un vajag atrast savu vietu. Vispirms es uzdodu sev jautājumu: kāpēc dramaturgs šo ir rakstījis? Tas ir pirmais. Kad lasu romānus, man patīk vispirms izlasīt rakstnieka autobiogrāfiju. Un tad, savelkot to kopā ar laiku, visu izpētot, tu saproti kontekstu – tad par konkrēto darbu rodas daudz lielāka izpratne, tam ir lielāka jauda. Ne jau velti autors paralēli ielicis sekundāros tēlus.

Man vispār patīk otrie plāni – ja tā atklāti. Man nepatīk galvenās lomas spēlēt – nav arī bijis lielas darīšanas ar to. Man patīk raksturlomas, otrie plāni. Jā, tas ir mans.

Kas tevi biedē vai nepatīk pirmā plāna lomās? Atbildība?

Laikam jau. Tie tēli ir tādi svarīgi, un sevi tādu nejūtu. Īsti nemācēšu paskaidrot, bet domāju, ka tas bija arī viens no faktoriem, kāpēc iestājos aktieros.

Kad vēl mācījos arodskolā, skatījos vienu izrādi, ja nemaldos, Dailes teātrī. Man nebija ne jausmas, kas tur notiek, galvenie centās, bet es pētīju tieši otro plānu: skatījos – ko runā tie, kuri pa pārīšiem stāv? Vai viņi to dara pa īstam? Vai viņi pa īstam bučojas?

Ko īsti viņi tur dara? Tie, kuri man tā kā uzspieda to savu – re, skatieties uz mani, kā es te kaut ko dikti svarīgu daru – tie mani tā īsti neinteresēja. Man patika tie, kuri kaut ko klusām čabinās, domāju – nu, dikti interesanti viņiem tur! (smejas) To sajūtu atceros.

Es tev varētu piekrist. Dažreiz aktieri nenovērtē, ka viņus redz arī trešajā plānā.

Jā, jā! Tāpēc aktieriem ik pa laikam ir derīgi aiziet paskatīties citas izrādes, jo pašam šķiet – ai, mani jau tajā otrajā vai trešajā plānā īsti neredzēs. Bet ļoti labi var redzēt.

"Man patīk, ja aktieris savas lomas ietvaros ir mazliet huligāns"

Bieži tevi redzu Latvijas Nacionālā teātra izrādēs. Vai esi prasīgs skatītājs? Spriežot pēc tā, ka vēro trešo plānu, esi tieši tāds. Bet ko tu prasi no galvenajiem varoņiem un vispār no izrādes kopumā?

Es jau tā esmu sajūsmā, ka aktieri vēl joprojām turas un spēlē, turklāt vēl ar tādu degsmi! Viņiem visiem ordeņus vajadzētu sadot! Manī ir cieņa pret viņiem, ka viņi tur ir. 

Bet galvenais… Nemelot un netēlot, tad jau būs labi. No profesionalitātes viedokļa –

man patīk, ja aktieris savas lomas ietvaros ir mazliet huligāns. Un vēl man patīk neparedzamības sajūta – ja nevaru paredzēt, ko viņš izrādes gaitā darīs.

Tas būtu no profesionālā viedokļa. Bet cilvēciski? Vai tevi kā skatītāju tavā vecuma grupā un ar tavu pieredzi var aizkustināt viegli?

Jā, noteikti var… Ja kādas tēmas saslēdzas. Ja izrādē ir kādas paralēles ar manu dzīvi un to redzu arī uz skatuves – tad tas emocionāli iesit visvairāk. (..)

Ir bijusi viena izrāde, no kuras emociju dēļ esmu izgājis ārā – [Liepājas teātra] izrāde "Pīļu medības" ar Egonu Dombrovski. Tajā bija viena epizode, kas vienkārši nokopēja manas dzīves skatienu tajā brīdī, un... tas bija mirklis, kas man "izšāva korķus". Ļoti, ļoti...

Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.