"Domāju – ja prasītu teātru vadītājiem, viņi labprāt gribētu redzēt, ka Teātra darbinieku savienība veic arodbiedrības funkcijas. Bet tā gluži nav, un tā arī tam nevajadzētu būt. Bet tas, kas bija interesanti un ko lasīju arī mūsu Statūtos – ka mēs, Teātra darbinieku savienība, uzturam prasību pret valsti, ka tā daļēji dotē lielos teātrus. Izrādās, ka tas ir kaut kas, ko vajag uzturēt," intervijā teātra zinātniecei Ievai Strukai domīgi saka Latvijas Teātra darbinieku savienības radošo projektu koordinators un Nacionālā teātra pieredzējušais garderobists, vēl nesen – garderobistu un biļešu kontrolieru šefs Ričards Vorobjovs.

Ieva Struka: Uzreiz tevi gribu brīdināt, ka mūsu saruna būs divās daļās! Pirmā būs par  noslēpumaino organizāciju – Latvijas Teātra darbinieku savienību, bet otra būs par tavu ilgo pieredzi garderobista un garderobistu šefa amatā. Bet sāksim ar Teātra darbinieku savienību. Man pašai savulaik bijusi iespēja strādāt Savienības valdē, tāpēc no iekšpuses to mazliet pārzinu. Kā tev, strādājot pie Savienības radošajiem projektiem, no kuriem vērienīgākais ir "Spēlmaņu nakts", šķiet – kas vieno visus šos cilvēkus? Vai tas ir tikai vārds "teātris", vai tomēr vēl kaut kas vairāk?

Ričards Vorobjovs: Pirmais vārds, kas man nāk prātā – piederība. Piederība teātra nozarei. Ne tādā nozīmē, ka ikkatru dienu būtu jāsazinās ar Teātra darbinieku savienību vai otrādi, bet ka tu zini – ir tāda organizācija, pie kuras jebkurā brīdī jebkurš tās biedrs var vērsties ar jebkuru jautājumu. Un tad mēs skatāmies, vai tas atbilst mūsu profilam, vai arī neatbilst.

Un kas ir tie jautājumi, ar kādiem cilvēki pie jums vēršas? Jo intereses varētu būt dažādas.

Visbiežāk tas ir saistīts ar veselību – un runa nav tikai par vecāka gadagājuma Savienības biedriem, bet arī jaunākiem.

Piemēram, pirms pāris gadiem viena gados jauna aktrise mēģinājumā bija saskādējusi kāju, un viņai bija nepieciešama diezgan dārga operācija. Skaidrs, ka tādu naudu uzreiz nevar dabūt, un tad nu viņa vērsās arī Savienībā. Daļēji viņai palīdzējām.

Tad sanāk tā: kaut arī Teātra darbinieku savienībā tavs amats ir radošo projektu koordinators, principā jūs visi pārzināt visu un lielā mērā saskaraties arī ar sociāla rakstura problēmām un jautājumiem, kas skar darba tiesiskās attiecības. Vai patiesi var teikt, ka TDS pilda arī arodbiedrības funkcijas, jeb tas ir tāds ideālais modelis, uz kādu būtu jāiet? 

Laikam jau pēdējais variants. Domāju – ja prasītu teātru vadītājiem, viņi labprāt gribētu redzēt, ka Teātra darbinieku savienība veic arodbiedrības funkcijas. Bet tā gluži nav, un tā arī tam nevajadzētu būt. Bet tas, kas bija interesanti un ko es lasīju arī mūsu Statūtos – ka mēs, Teātra darbinieku savienība, uzturam prasību pret valsti, ka tā daļēji dotē lielos teātrus. 

Tātad tas nav pašsaprotami?

Jā, izrādās, ka tas ir kaut kas, ko vajag uzturēt... 

Tad tev ir liela atbildība! Pirms ļoti daudziem gadiem, kad mēs, viss jauno teātra kritiķu kurss, tikām uzņemti Teātra darbinieku savienībā, to uztvērām kā pagodinājumu un goda lietu. Tu arī šobrīd redzi iesniegumus – cilvēki grib iestāties Savienībā. Kāda ir viņu izpratne vai motivācija?

Es gribētu, lai ir tā, kā bija tavā laikā. Jo man liekas, ka tā tomēr ir prestiža lieta. Ja tu strādā Latvijas teātrī – un ne tikai par aktieri, režisoru vai citas radošās profesija pārstāvi, bet veic arī kādu tehnisku darbu, droši var stāties Teātra darbinieku savienībā. Jo viena lieta ir darbs, bet otra lieta ir piederības sajūta nozarei kopumā. Tas ir tas, ko dod Teātra darbinieku savienība un ko nākotnē tā var turpināt dot.

Runājot par gada notikumu "Spēlmaņu nakts"… Tas, kas ir neizbēgami – teātra jomā vienmēr atšķirsies viedokļi par to, kura ir vai kura nav labākā izrāde. Dažkārt tas sasniedz ļoti lielus publiskus apmērus, tautā iziet dažādas idejas par to, kādam jābūt labam teātrim. Bet kā ir Teātra darbinieku savienības iekšienē? Vai bez tā, ka "Spēlmaņu nakts" sarīkošana ir pamatīgs darbs, vai daudz jums nākas cīnīties un kopumā aizstāvēt teātra cunfti? Un cik lielā mērā Spēlmaņu nakts kontekstā tu redzi dažkārt apspēlēto jēdzienu, ka kritika ir vienā pusē, teātra radošie procesi – otrā pusē, un tās divas [nesamierināmas] frontes līnijas? Man pašai dažreiz liekas, ka tas ir diezgan bērnišķīgi…

Bez tā, ka esmu radošo projektu koordinators, Savienībā trīs vai pat četrus gadus pildu arī Spēlmaņu nakts žūrijas koordinatora darbu, tāpēc iznāk drusku tuvāk redzēt, kā tas process notiek.

Agrāk likās – hm, kādas īsti shēmas žūrija zīmē un pēc kādām teorijām tas viss notiek? Patiesībā jau daļēji tā arī notiek: nav gluži tā, ka žūrijas dalībnieki atnāk, pasaka, ka "mana mīļākā izrāde ir šī", un te arī mana balss par to.

Gluži tā nav, jo visi ir profesionāli cilvēki, kuri nozarē strādājuši trīsdesmit vai desmit gadu garumā, kā nu kurš. Pēdējā sapulcē, dienas četras pirms "Spēlmaņu nakts" ceremonijas, kad žūrija lēma par uzvarētājiem, tur gāja mazliet vaļā, ka vienam patīk tas, otram tas. Bet beigās vienojāmies, ka Teātra darbinieku savienība, kas organizē "Spēlmaņu nakti" un izvēlas arī valdi, uzticas  žūrijai – ka tā savu darbu veiks pēc profesionāliem kritērijiem. Viss šeit notiek pēc izstrādāta nolikuma, viss ir legāli, viss ir pareizi. Un tā arī visiem vajadzētu uz to skatīties. Ja runājam par šā gada lielās formas izrādi, kur bija vissīvākā cīkstēšanās starp divām izrādēm, un ne visi bija mierā, ka izvēle krita uz "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" Ivetas Poles režijā, man patika, ka pat tie žūrijas locekļi, kuri nebija par šo izrādi, bet bija par otru favorītu, ļoti mierīgi un demokrātiski pieņēma žūrijas kopīgo lēmumu. Kopīgs lēmums – tas būtu atslēgas vārds. Un gribētu, lai teātri to respektētu. (..)

Pirms "Spēlmaņu nakts" ceremonijas parasti ir ļoti liela aktivitāte – un ne jau tikai Teātra darbinieku savienībā: zvana teātra pārstāvji, ir patīkams satraukums. Un tad 24. novembrī no rīta ir klusums, vētra ir beigusies. Protams, ar pāris izņēmumiem: ja kāds teātris nav saņēmis balvu, tad vai nu mūsu biedrības vadītājam pienāk kāds zvans, vai arī žūrijas locekļiem. Tas atkarīgs no tā, kurā gadā kurš teātris kaut ko nesaņem…

Vai tad 24. novembra rītā cilvēki neguļ?!

Nē, un

cepuri nost Evitai Sniedzei, kura 23. Novembra vakarā svinēja Valmieras teātra lielo uzvaru, bet 24. novembrī no rīta jau bija "Rīta Panorāmā" svaiga kā gurķītis.

Kā šo gadu laikā ir mainījies tavs skatījums uz teātri? Kāds tas bija, pirms vēl sāki strādāt Nacionālajā teātrī, un kā ir tagad – pēc ilgā stāža garderobē, kas ir ļoti svarīga lieta teātrī, tagad, kad Teātra darbinieku savienībā tev ir iespēja dzirdēt, kā kritiķi vērtē procesu, vērtē izrādes? Visticamāk, tu viņu viedokli dzirdi jau pirms tam, pirms vēl pats esi redzējis konkrēto izrādi.

Nacionālajā teātrī sāku strādāt 2011. gadā. Pirms tam mana pieredze ar teātri bija praktiski nulles līmenī. Bija divas epizodes. Viena bija bērnībā, kad vēl bija vienkrāsainie televizori ar zaļu vai sarkanu nokrāsu. Kad rādīja Nacionālā teātra astoņdesmito gadu izrādes, man likās, ka nav nekā "nāvīgāka" un garlaicīgāka par tām... Pagāja desmit, piecpadsmit gadi, un manas domas par to nemainījās. Tad jau pieauguša cilvēka kārtā kaut kādā konkursā biju laimējis biļeti uz Nacionālā teātra izrādi "Mēlnesības skola". Bija 2005. gads, sēdēju pirmajā balkonā, un man likās – bāc! Tā garlaicība turpinās! Likās – nu, nē, nē, nē. Jo man arī nebija nekādas intereses par teātri, nekā tamlīdzīga. Patiesībā mana ienākšana teātrī bija diezgan nejauša, un pēc gadiem trim sapratu – neesmu teātra fanāts. Nefanoju par aktieriem, bet vienkārši uztveru to kā darbu, un tas patiesībā bija ļoti labi! Tas ir arī iemesls, kāpēc tik ilgi varēju nostrādāt teātrī…

Un tad pienāca 2015., 2016. vai 2017. gads, kad Nacionālais teātris "Spēlmaņu nakts" ceremonijai bija sagatavojis ziedus – gadījumam, ja nu kāds uzvar. Šos ziedus parasti lūdza pasniegt garderobistam vai biļešu kontrolierei. Un tajā brīdī es sapratu – šī lieta man patīk!

Skaidrs, ka biju skatījies "Oskara" pasniegšanas ceremonijas un likās – tā nu gan laikam ir viena liela organizācija ar ļoti daudziem darbiniekiem, kas organizē "Spēlmaņu nakti", jo diez vai četru cilvēku komanda, kas strādā Teātra darbinieku savienībā, var kaut ko tādu pacelt. Bet redzi – var! (smejas)

Nu, labi, ir vesela komanda, kas tiek piesaistīta.

Savulaik kritikas arī nelasīju. Tagad pēdējos gados esmu kļuvis par klusu Silvijas Radzobes pirmā kursa fanu, jo man šausmīgi patīk tas, kā jūs turpināt draudzēties savā starpā gan profesionāli, gan privāti – tas ir ļoti simpātiski, raugoties no malas. Savukārt žūrijā ir divas kritiķes, kurās tad, kad viņas sāk runāt, klausos, muti pavēris – viņas varētu stāstīt, ko grib, es vienkārši klausītos un klausītos. Kā cilvēks to var argumentēt... Tā ir Līga Ulberte un Edīte Tišheizere. Cepuri nost abām dāmām! 

Bet vai mainījies arī tavs skatījums uz izrādēm, kad tu pazīsti kritiķus un dzirdi viņu argumentus pat vēl tādā jēlmateriālā, nenoformētā recenzijā? Vai tu raugies citādāk uz teātri?

Es domāju, ka jā. Droši vien, ka paies vēl pāris gadi, un varēšu atbildēt, ka tas ir tāpēc, ka man bijusi iespēja lasīt un klausīties, ko un kā kritiķi runā par izrādēm. Vēl es to nevaru pateikt, jo neesmu drošs, ka tas ir galvenais iemesls. Bet tas, ka pēdējo gadu laikā man ir iepaticies teātris un teātra māksla – tas gan ir saistīts ar darbu Teātra darbinieku savienībā. Tas gan. Agrāk, garderobē strādājot un arī pēc tam vadot garderobes un biļešu kontroles kolektīvu, izrādes skatījos ļoti maz. It kā jau varēju iet skatīties, bet to nedarīju, jo baidījos, ka tikai izrādes laikā ārpusē nenotiek kaut kas slikts. Tikai tagad varu aiziet uz citiem teātriem, jo tad, kad tu katru vakaru strādā Nacionālā teātra garderobē, par citiem vari aizmirst. (..)

Pirms pārejam uz garderobes tēmu, man ir jautājums par kapacitāti. Ir paaudze, kurai priekšstats par Teātra darbinieku savienību prātā palicis vēl no padomju laika: ka tā ir salīdzinoši spēcīga organizācija ar daudziem darbiniekiem, kas rūpējas par ikdienas procesu. Taču šodien darbinieku skaits visās radošajās savienībās sarucis līdz galējam minimumam. To ir delikāti jautāt, un tomēr: ja kapacitāte cilvēku skaita ziņā būtu lielāka, vai redzi konkrētas lietas, kuras būtu svarīgi darīt, bet tās paliek nedarītas tāpēc, ka jūsu ir par maz?

Tagad esam četri, pieci. Vai tad, ja būtu seši, septiņi, varētu kalnus gāzt? Domāju, ka nē – citādi būtu tad, ja mēs būtu kādi piecpadsmit. (..) Ko varētu darīt Savienība ar lielāku darbinieku skaitu? To nevaru atbildēt, jo man nav tādas pieredzes, un patiesībā,

kamēr esam tik maz, nepietiek arī laika par to domāt... Pats sevi brīvdienās esmu noķēris pie domas, ka es taču varēju izdarīt to un šito, un tad vienkārši saprotu, ka tajās piecās darbdienās tam nav bijis laika, jo esmu darījis darbus, kas mazliet ir iestrēguši.

Man ir brīnišķīga kolēģe Māra Dzene, un tad mums ir kādi astoņi amati, ko esam divos cilvēkos apvienojuši. Neskaitot Ojāru Rubeni, kurš ir valdes priekšsēdētājs – viņam ir kādi piecpadsmit darbi, kas jādara, esot vadītāja darbā. Un tad nu ir tā: vienu dienu ej un pērc ziedus kādam jubilāram, otru dienu pasūti vainagu kādam uz bērēm, tad ir jāaiznes vēstule tur un tur, vēl jānopērk kafija, jo nāk, pieņemsim, vecbiedri vai žūrija, kurai jānopērk kāds mazs cienastiņš. Kad nāk "Spēlmaņu nakts", jāpasūta drukas lietas, jāraksta līgumi, jāsaskaņo ar grāmatvedību.

Ja esmu reiz uzņemta Teātra darbinieku savienībā, maksāju biedra naudu, bet vienā brīdī aizeju no teātra un nestrādāju šajā nozarē ilgi, ilgi – vai mani var izslēgt?

Nē, nevar izslēgt. Šis ir uz mūžu. Ja reiz esi bijis piederīgs teātra nozarei jeb skatuves mākslai, Teātra darbinieku savienība tevi neizsvītro tikai tāpēc, ka tu desmit vai divdesmit gadus vairs nestrādā teātra nozarē.

Tūlīt Nacionālā teātra repertuārā ienāks Klāva Meļļa uzrakstītā luga "Garderobisti", ko iestudējusi Paula Pļavniece. Pirmizrāde gaidāma 25. janvārī, pirmās izrādes jau izpārdotas, un man ir sajūta, ka bez jebkādas reklāmas katrs, kurš strādājis garderobē, vēlas šo izrādi apmeklēt... Vai tiešām teātra garderobista darbs ietver sevī tik daudz dažādu dramatisku un dramaturģiski spēcīgu konfliktu un sadzīvisku vai attiecību drāmu? Vai tev arī liktos, ka par šo var rakstīt ne tikai vienu lugu, bet vairākas?

Jā, un es pat teiktu, ka

dramatisko notikumu ir stipri vairāk nekā mīļo un pūkaino stāstu. Nevis vienu izrādi iestudēt, bet pat veselu seriālu par to varētu uzņemt!

Pirms pandēmijas Nacionālā teātra aktieris Kaspars Zvīgulis bija atnācis un jautāja, vai mēs apkopojam pieredzi ar skatītājiem. Tas, šķiet, bija iecerēts Teātra dienas koncertam, bet sākās pandēmija un viss tā arī beidzās. Par "Garderobistiem" man ļoti liels prieks, jo tā tomēr ir profesija – tas nav tikai tāds laika aizpildīšanas darbiņš. Redzēju, ka Ainārs Ančevskis nofotografēts ar 393. numuriņu, kuram bija pielikta zīmīte ar manu rokrakstu – bija patīkami to redzēt. (smejas) Jo agrāk, ja numuriņi nozuda, vienmēr pieliku zīmīti, lai paši atceramies, kad un kāda situācija bijusi. Jo numuriņš maksā 10 eiro…

Ar šo numuriņu pirms trim gadiem bija šāds gadījums…

Puisis, kuram bija 17 gadu, izrādes laikā numuriņu bija uzlicis uz pirksta, domādams, lai tas nepazūd. Un tas pirksts tā piepampa... Viņš atnāk uz garderobi, tāds kautrīgs, un saka – vai jakas nevaram dabūt tāpat? Nu, nē, nevarat dabūt – kur ir numuriņš? Viņš parāda pirkstu, kas ir jau sarkani zils...

Es viņam prasu – vai mēģinājāt ar ziepēm? Nē! Mēs fiksi aizskrējām līdz tualetei, mēģinājām ar ziepēm, bet pirksts jau bija tik piepampis… Ja godīgi, nezinu, vai un kā viņš to numuriņu dabūja nost, cik ilgi tas pirksts vēl bija piepampis un kur tagad ir mūsu nabaga 393. numuriņš – to es arī nezinu... Droši vien, ka pārgriezts un izkausēts.

Bet tā taču faktiski ir īsta traģēdija!

Ir divi varianti: vai nu tu vari ielikt numuriņu kabatā, jo labāk to neturēt rokā izrādes laikā, jo Nacionālajā teātrī zem skatītāju grīdas ir tāda kā ventilācijas telpa, kur sakrituši ne tikai garderobes numuriņi, bet arī zelta gredzeni, santīmi un droši vien vēl daudz kas cits. Tur ir tāda dārgumu glabātuve…

Jāgaida rekonstrukcija! Tātad šī nu būtu skatītāju drāma. Bet kā ar pašu garderobistu drāmām? Tā ir sava republika, kur ir arī hierarhija? Un, starp citu, kādas ir tās īpašības, kas vēlamas, lai šis darbs sagādātu prieku gan pašam, gan arī publikai?

Tas atkarīgs no katra cilvēka rakstura un arī mērķa, kāpēc viņš ir nācis strādāt. Vienam galvenā motivācija ir nauda, otrs ir teātra fans, trešais vai trešā, piemēram, ir Mārča Manjakova fane, ceturtajam to likusi mamma, piektajam vajag naudu studijām, bet vecāki nevar palīdzēt. No tā, ko tagad nosaucu, arī veidojas tas, kā un cik katrs darbinieks sevi velta darbam. Un mans uzdevums darbā ar jauniešiem bija viņus visus, kuriem ir tik atšķirīgs mērķis un motivācija, tuvināt vienam kopīgam, mazliet ideālam kopsaucējam – ka  mums patīk strādāt Nacionālajā teātrī, mums patīk mūsu darbs, un mēs arī gribam saņemt par to samaksu.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.