Kā liecina dažādu straumēšanas platformu piedāvājums, pasaule šobrīd ļoti interesējas par noziegumiem: uzvaras gājienu svin dažādi kriminālžanri – gan dokumentāli, gan fikcionāli.

Latvijā kulta parādība ir britu detektīvseriāli: jaunākos pasaules kriminālromānus var lasīt latviski gandrīz uzreiz pēc to uzrakstīšanas, un šim trendam atsaukušies arī teātri. Lielākoties tā ir izklaide, bet – ar savu pievienoto vērtību…

"Šņorbēniņos" šoreiz aicināti trīs eksperti, kas palīdz saprast, kas noziegumos ir tik vilinošs: par izklaidi, noziegumiem un taisnīgumu teātrī diskutē režisore Laura, aktieris un režisors Niklāvs Kurpnieks un teātra kritiķis un juristu, tiesību zinātnes doktors Toms Čevers.

Zane Radzobe: Vai jūs paši patērējat kriminālžanra darbus – ne tikai teātrī, bet vispār? Un kas ir labākais, kas skeptiķus varētu pārliecināt, ka šajā žanrā ir vērts iedziļināties?

Laura: Kad tu, Zane, man zvanīji un ierosināji piedalīties šajā diskusijā, es uzreiz teicu – lūdzu, tikai nerunāsim par Agatu Kristi un manu pēdējo darbu "Slepkavība Austrumu ekspresī". Negribu būt banāla, bet patiešām –

jebkura laba dramaturģija ir detektīvs! Vai mēs ņemam melodrāmu, trilleri, drāmu vai klasisku traģēdiju – mēs vienmēr tajā redzam detektīvstāstu, jo darbu vienmēr veido vajadzība un arī neiespējamība realizēt savu vajadzību.

Faktiski mēs [jebkurā darbā] ejam pretī kaut kādai darbībai, kas detektīvā izpaužas kā noziegums, un tad seko tā atrisināšana. Jebkura žanra literatūrā ir tāda pati uzbūve kā detektīvā, tikai varbūt bez fiziskiem upuriem un fiziskas vajadzības pierādīt tiesisko taisnīgumu. Līdz ar to šajā diskusijā mēs varētu izkāpt no tradicionālā detektīva žanra un parunāt par to, ar ko nodarbojas gan televīzija, gan kino pēc savas būtības. Laba literatūra, arī laba vizuālā māksla pēc savas būtības iekļaujas vistradicionālākā, vispareizākā, visklasiskākā detektīvstāsta ietvaros. 

Tas ir stāsts par noslēpumu, par mīklu?

Laura: Tas ir par noslēpumu, par mīklu, par intrigu, jo kopumā mēs tiešām vienmēr minam mīklas. Ja mēs tās neminam, ja mums viss ir skaidrs un iepriekš paredzams, mums kļūst garlaicīgi, un mēs ļoti ātri gribam pamest konkrēto laika pavadīšanas veidu.

Niklāv, seriāls "Nelūgtie viesi" laikam ir kulta klasika. Mani studenti pēc zināmas pretošanās arī mani piespieda to noskatīties... Vai tas ir tas, kas jānoskatās katram latvietim?

Niklāvs Kurpnieks: (Smejas.) Nē, nē, nē! Katram latvietim jāskatās tas, ko viņš grib! Jāpatērē arī ārzemju saturs. Bet, protams, skatieties Arī "Nelūgtos viesus" – tā ir laba reklāma! Klausoties Lauras teiktajā, pats tikai tagad sapratu, ka interesanti ir nonākt no vienas domas līdz citai, bet tas ceļš – tas ir detektīvs, pat ja mēs runājam par bioloģiju vai jebko citu! Taču sākotnējais jautājums bija par kriminālžanru. Patērēju to, cik vien varu.

Mani vienmēr vairāk interesējušas cilvēka ēnas puses, nevis skaistās puses.

Jūs arī sākumā minējāt, ka šobrīd pasaulē tas viennozīmīgi ir populārākais žanrs. Arī "Netflix" pirmajā trijniekā ir pilnīgi "krimiķi", un tieši par slepkavībām, par asinīm, par nāvi.

Cilvēkiem šobrīd apnicis, ka viss ir skaisti un mīļi, jo saprotam, ka tā patiesībā nav, un tad mums gribas sākt patērēt šo netīro saturu.

Toms Čevers: Arī es lasu kriminālžanra literatūru, un gribētu to lasīt un patērēt vairāk, bet sakarā ar darbu, kur ir pietiekami daudz lasāmā, arī rakstot par izrādēm, ir gana daudz jāizlasa kas tāds, ko nekad brīvprātīgi nelasītu… Bet, runājot par detektīvu – kā jau kolēģi teica, tā vienmēr ir intriga, tas vienmēr ir noslēpums. Tas ir arī kvalitatīvs laika pavadīšanas veids, kvalitatīvs atslodzes veids, jo tas provocē iztēli un domāšanu: tur vienmēr ir kaut kāds noslēpums, ko gribas minēt, un tad skatīties, kā tavs risinājums saslēdzas ar rezultātu, ko piedāvā autors. Tas, manuprāt, ir bagātinošs saturs, ko patērēt.

Tom, tevi uz šo diskusiju esmu aicinājusi ar konkrētu nolūku – gribu izmantot abas tavas profesijas. Daudzi tevi zina kā teātra kritiķi, taču tev ir arī doktora grāds jurisprudencē! Tev droši vien nācies ne reizi vien pamatot, kas teātrim kopīgs ar tieslietu sistēmu?

Toms Čevers: Pamatot nav nācies, bet nu –

skatoties detektīvus un izrādes, kas veltītas tiesvedībai – un tādas mūsu teātros ir ne mazums gan pagājušajā, gan šajā sezonā –, protams, profesionālais skats nāk līdzi.

Šajā kontekstā nav runa tikai par jurisprudenci, bet par jebkuru tēmu, kur ir skatītājs ar speciālu pieredzi konkrētā nozarē – vai tā būtu arhitektūra, dārzkopība, medicīna, pedagoģija vai jebkas cits. Tas viss veido skatītāju. Labi zināmā tēze par to, ka izrāde veidojas skatītāja galvā – runājot ne tikai par emocijām un pārdzīvojumiem, bet tīri praktisku pieredzi – konkrētām zināšanām, kas viņam, iespējams, ir pat lielākas nekā izrādes autoram un dramaturgam. Tad viņš skatās kritiskāk – viņš ir sagatavots skatītājs. Un izrādes veidotājiem jāpieliek papildu pūles, lai arī viņu pārliecinātu un paņemtu savā pusē.

Vai juristi šīs izrādes skatās citādāk? Gatavojoties šai sarunai, noklausījos pēc Lauras izrādes tapušo sarunu ar skatītājiem, kuru pulkā bija arī juristi. Un sarunas sākumā izvērtās milzīga diskusija par to, ko dara Puaro. Ka viņam juridiski nav nekādu tiesību un pamata kaut ko darīt.

Laura: Puaro faktiski ir atvaļināts detektīvs, kas tiek pieaicināts krīzes situācijā, jo

viņš pēc manas saprašanas atrodas neīstajā laikā un neīstajā vietā – cilvēks ir atvaļinājumā, dodas no viena punkta uz otru, bet atkal tiek pielikts pie darba! Mēs pat ironizējām par to, ka viņš ir kā tāds nāves vēstnesis – ja parādās Erikls Puaro, būs kāda slepkavība! (Smejas.)

Ja viņš kaut kur paiet garām, zinām, ka šajā ēkā kāds mirs. Tā vienkārši ir. Viņš nekur nav nejauši! Izrādes prologu veidoju tā, ka viņš negrib kāpt tajā vilcienā, un viņu no tā attur arī visādi apstākļi. (..) Viņš vēlas attālināties no iekāpšanas tajā nelaimīgajā Austrumu ekspreša reisā. Pie tam viņu vajā vainas apziņa pēc iepriekšējās lietas – viņš ir nestabilā, labilā stāvoklī, taču beigu beigās viņš tomēr tiek iebāzts tajā vilcienā, un – kā viņš tur iekāpj, tā notiek slepkavība. Un viņam, cilvēkam, atkal jāsāk strādāt, kaut viņš nebija ne to paredzējis, ne viņam tas bija darba pienākumos. 

Toms Čevers: Mazliet tevi paturpinot: Puaro, mis Mārpla, Šerloks Holmss – viņi tomēr ir iztēles augļi, un uz to mēs arī tā relaksētāk skatāmies. Bet ja mums piedāvā kādu tiesvedības rekonstrukciju, tad, bez šaubām, mēs to salīdzinām ar tiesvedības procedūrām, praksēm un to, kā šo profesiju pārstāvji uzvedas, izpildot savus pienākumus. Mēs gribam ticamību. Ja runājam par konkrētām lietām, nevaram izvairīties no reālistiskas pieejas. 

Laura: Mūsdienās noteikti! Agata Kristi rakstījusi citā laikmetā, kad tiesvedības leģitīmā vara nebija tik ļoti definēta pantos. Protams, Puaro ir izdomāts. Nereti esmu sastapusies ar pretenzijām pret manu darbu, kad es vēsturiskas personības neinterpretēju tā, kā vajadzētu: visi zina, kādas šīs personības bijušas, bet es nedaru tā, kā vajadzētu...

Pirms šīs pirmizrādes tā arī teicu: ceru, ka šajā gadījumā man neviens neko nepārmetīs, jo Puaro ir literārs varonis… Taču tik un tā pār mani nāca kritika! Jo Puaro taču tāds nav – viņam neinteresē privātā dzīve: nu, kur tad viņš varēja vēl iemīlēties darbam pa vidu!?

Patiešām mēs nezinām, vai Erkilam Puaro varētu būt bijušas simpātijas pret pretējo dzimumu, ja viņš vienkārši ir darba mašīna; turklāt viņam jābūt tik un tik vecam, tādam un tādam. Es domāju – nopietni? Man atņems tiesības interpretēt pat literāru varoni? Jo vēsturiskas personas tiešām ietver kādu vajadzību atdurties pret reāliem faktiem un tos nepārskatīt, bet nu literārs varonis... Manā ieskatā Puaro bija četrdesmitgadīgs, diezgan sprigans vīrietis, pārstrādājies, un tad arī, iespējams, viņš satika savu iespējamo dzīves mīlestību, bet nespēja ar viņu būt kopā…

Saskaitīju, ka šobrīd Latvijas teātros ir vismaz deviņi kriminālžanra darbi: ņemot vērā to, cik neliels ir Latvijas teātru repertuārs, tas ir ārkārtīgi daudz! Jūs tas nepārsteidz? Varbūt sāksim tieši ar Niklāvu, jo tu savai debijai režisora ampluā izvēlējies tieši krimināldarbu "Nāve un meitene": tā gluži nav tipiskākā izvēle, kas pirmā nāktu prātā.

Niklāvs Kurpnieks: Biju pārsteigts, ka līdz šim neviens šo lugu Latvijā nebija iestudējis! Manuprāt, lai uztaisītu kriminālžanra izrādi, ir divas opcijas. Var ņemt tīru dramaturģiju, kā Laura to darījusi – tu it kā to stāstu zini, un tev ir interesanti skatīties.

Man kā skatītājam interesantāk skatīties, ja kaut kas tiek pamainīts jau esošajā struktūrā. Piemēram, pamainīti personāži. Bet manā gadījumā luga pati par sevi bija diezgan nezināma, tēma – diezgan asa, tāpēc izvēlējos tīrās reālpsiholoģijas ceļu.

Var izkrāšņot šo ceļu no notikuma līdz tā atrisinājumam un visu laiku domāt, kā izdarīt to, to un to. Var arī sākumā cilvēkiem skaidri pateikt, kas ir noticis, viņš izdara savus secinājumus, un tad līdz izrādes beigām tu viņu rausti un mēģini pierādīt pretējo, lai skatītājs beigās jūtas apjucis... Tas, ko gribēju savā izrādē - lai cilvēkiem nav šīs viennozīmīgās idejas: ka viņa ir vainīga vai viņš ir vainīgs, vai viņa ir traka vai kas tamlīdzīgs. Man vienmēr ir paticis šis žanrs, tāpēc arī to izvēlējos, jo man likās, ka es teātrī bieži neredzu šo tīrās reālpsiholoģijas žanru. Tāpēc meklēju šo lugu. Izrādījās, ka ir arī Poļanska filma. Sapratu, ka to var uztaisīt kā reālpsiholoģisku darbu. Un tad gāju šo ceļu cauri "otrām durvīm" – lai būtu ticamība; lai cilvēks to skatītos nevis kā fikciju, bet kā īstu stāstu.

Diskusiju pilnā apjomā drīzumā lasiet portālā LSM.LV!

Raidījuma producente — Sandra Ņedzvecka.