Es te mazliet paspēlēšu kaut ko citu... Aktieris Andris Keišs

"Mākslas darbi, kuros nav neviena smaida, man rada baisas aizdomas: vai nu tu esi mazliet apdalīts, vai uzskati, ka mēs esam apdalīti.

Man patika teikums Jura Strengas jaunajā grāmatā, ka bez ironijas nav iespējams īsti noticēt. Un tā ir. Jo skatītājs taču atnāk uz teātri - re, kur Keišs uz skatuves! Ko viņš tēlo, ka viņš ir kāds cits?! Bet, ja es it kā piemiedzu aci, sak', es te mazliet paspēlēšu kaut ko citu, skatītājam uzreiz ir vieglāk noticēt," - tā Jaunā Rīgas teātra aktieris ANDRIS KEIŠS sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku "Šņorbēniņu" sezonas pirmajā raidījumā, kas, Dzejas dienām sākoties, galvenokārt ir veltīts Ojāram Vācietim - viņā Andris iejuties fantāzijā "Suni ārā nedzenama nakts", kuru kopā ar komponistu Raimondu Paulu izrāda Mūzikas namā "Daile".

Ieva Struka: Pirmais, ko gribu tev pajautāt – kas ir tavs skolas laika Ojārs Vācietis? Ko tu rakstīji meitenēm atmiņu kladēs? Vai rakstīji Vācieti?

Andris Keišs: Ar dzeju saskāros tikai iestājeksāmenos, kad bija uzdevums – noskaitīt dzejoli. Atšķīru Ziedoņa grāmatu "Viegli" un izvēlējos vienu dzejoli.

Bet vispār savā skolā biju tāds Arlekīns – skaļš, ar āksta cepuri galvā, kaut kas tāds, līdz ar to dzeja skolas laikā mani nepavadīja.

Es gan atceros Ojāru Vācieti mūsu skolā, tas varētu būt bijis 1982. gads, mana pirmā klase. Atceros viņa stāvu aktu zālē – to, kā viņš stāv. Un pēc tam atceros, kā viņam palīdzēju aiziet līdz mašīnai... Jo mums bija kolosāli skolotāji, kuri arī bija uz viena viļņa ar Ojāru Vācieti. (smejas) Tas ir tas, ko atceros no skolas par Vācieti.

Bet tas kaut kā ietekmēja tavu attieksmi pret to, kas vispār ir dzejnieks un kāda ir viņa dzīve un ideja? Vai tā tev bija bērnības trauma – dzejnieku ieraudzīt šādu?

Astoņdesmitajos tā nekāda īpašā trauma nevarēja būt, jo Jelgavā mūsu “Lauktehnikas” dzīvojamajā masīvā laiku pa laikam kāds vietēja mēroga Vācietis aizgāja zaķa gaitā – līkumaini.

Kā lai pasaka... Man vispār tā atmiņas specifika ir tāda, ka man laiku pa laikam uzplaukst, uznirst un tiek uzdāvināta kāda atmiņa, kura līdz tam ir nozudusi. Tā bija arī ar Vācieti,

jo es kaut kā ar viņu saslēdzos Sigvarda Kļavas veidotā "Rīgas gredzena" laikā, kur bija gan Čaks, gan Vācietis. Sāku domāt, ka varētu būt laba izrāde, un... Ojārs Vācietis atnāca pie manis sapnī! Es vēl tā kā atlasīju viņa dzejoļus par to, ka neeksistē īsti laiks un neeksistē īsti mūsu dzīvošanas telpa, ka mēs esam visur, un pēc nāves mēs esam, un arī mūsos ir visi nomirušie... Tā tēma tāda liela, kas viņa dzejoļos skan. Un tad man pēkšņi viņš atnāca sapņos. Tas notika pirms iecerētās pirmizrādes. (..)

Izrādēs ir tā, ka – ja tu kaut ko lielu saproti, un Vācieša gadījumā es to sapratu, tas tevi paceļ spārnos, un tu lido, un tu esi laimīgs.

Bet pirmizrāde nenotika, un kad pēc nepilna gada tā notika, biju tā kā atdzisis, likās – nu, un kas tagad būs? Bet skatītāji atnesa man atpakaļ to sajūtu, ko es ļoti, ļoti gribēju viņiem nodot.

Par tiem sapņiem arī es biju iecerējusi tev pajautāt, bet abu tavu atveidoto varoņu kontekstā, arī Smiļģa. Proti, ja tu kādā tēmā ieej pamatīgi dziļi – kas notiek tavā zemapziņā? Cik lielā mērā šie cilvēki ir ar tevi arī tad, kad tu guli? Un vai arī Smiļģis tev irr atnācis sapņos?

Tu uzdod jautājumu, un man nez kāpēc šermuļi iet pār kauliem. Par Smiļģi es nevarēšu precīzi pateikt, ka viņš mani trobelē, lai gan viņš ir izsludināts trobelētājs – visi zina, ka Smiļģa gars vazājas pa Daili. Es to nejūtu, jo man kā māksliniekam šķiet, ka atšķirība starp Smiļģi un Ojāru ir tā, ka "Suni ārā nedzenama nakts" ir pirmais darbs, kurš man notiek absolūti patstāvīgi. Jo es vienmēr esmu kā aktieris gājis līdzi, es nekad nebūtu izdomājis, ka ir jātaisa par Smiļģi kaut kas. Gata aicināts, es tam pieslēdzos. Tajā laikā es slimoju ar šausmīgo Laimas slimību, kad man nošļuka seja un paralēli lasīju par skatuves mīlestību...

Tas, ko es Smiļģī spēlēju – tā ir neizsakāmā skatuves mīlestība. Azarts un artistisms, kas viņam piemita un ko viņš visu laiku veidoja. Bet Vācietis ir tas, kuru es sāku no nulles. Nebija nekā.

Tu ņem vienu viņa dzejoli un domā – ārprāts, un tāds nav skanējis nekur, man vajag to uz skatuves norunāt, un kā tas varētu būt. Kā varētu izklaidēt skatītājus. Jo man liekas, ka skatītājus vajag izklaidēt.

Mākslas darbi, kuros nav neviena smaida, man rada baisas aizdomas: vai nu tu esi mazliet apdalīts, vai uzskati, ka mēs esam apdalīti.

Man patika teikums Jura Strengas jaunajā grāmatā, ka bez ironijas nav iespējams īsti noticēt. Un tā ir. Jo skatītājs taču atnāk uz teātri – re, kur Keišs uz skatuves! Ko viņš tēlo, ka viņš ir kāds cits?! Bet, ja es it kā piemiedzu aci, sak', es te mazliet paspēlēšu kaut ko citu, skatītājam ir daudz vieglāk noticēt. Arī Ojāra dzejas uzvedumā – sākumā domājām: mēs taču zinām, kāds viņš bija un ko tik viņš nedarīja, zinām viņa rupjos pantiņus, zinām viskautko. Bet tad tu saproti, ka

Ojārs, atšķirībā no citiem – piemēram, Ziedoņa vai Jāņa Petera, kurš man ļoti palīdzēja šīs izrādes tapšanā – ka viņš ir tikai savā dzejā!

Labi – ir kaut kādas intervijas, kurās viņš tāpat runā par dzeju, par dzejas muzikalitāti un vārdu muzikalitāti, ka viņš nav publicists, un vienīgais, par ko viņš cīnās – par to, lai dzejnieki un latviešu dzeja būtu augstā līmenī. Ka mums vajag būt ģildei vai tādai kā brālībai, un tas arī ir. Viss pārējais ir viņa dzejoļos. Un viņš ir arī tik mistisks... Taisot izrādi, man bija tā laime satikties ar Daini Īvānu citā sakarā. Un viņš teica, ka

viņi kā studenti, būdami Gaujas laivu braucienā, no rīta kurina ugunskuru, dzer tēju, pļāpā. Un pēkšņi no krūmiem iznāk viens cilvēks, paiet garām un aiziet. Un viņi apklusa. Tas taču bija Ojārs Vācietis!

Un tā ir tā Ojāra pazīme – kaut kur viņš vazājās, viens pats – skaidrā vai pillā, tas pat nav svarīgi. Un tajā brīdī mana kārts – ka nu tik būs, zāle gāzīsies no krēsliem – izkrita man no rokām...

Un otra lieta, ko vēl par šo izrādi gribu teikt – viena Ojāra kursa biedrene teica ļoti pareizus vārdus: ka neviens nevar tik skaisti savu dzeju runāt kā pats Vācietis. Jo viņam ir tas Malienas piesitiens, viņš arī tā kā pārskrien dažus vārdus, un viņā ir tā pati dedzība, kas viņa dzejā. Ja es to runātu savā versijā, dzeja nebūtu tik ļoti uztverama kā viņa paša runātajā melodijā, jo Vācietis, pierakstot savus dzejoļus, jau dzirdēja savu balsi.

Turpinājums – ierakstā.