Dzīve kā spēle. Aktieris Voldemārs Šoriņš

Kādā senā intervijā apgalvojis, ka bez teātra savu dzīvi iedomāties nevar, VOLDEMĀRS ŠORIŅŠ sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku atklāj, ka šodien viņš vairs tā neteiktu, un tomēr "atmosfēra teātrī, kolektīvs un, protams, tas, ko tur darām, ir nozīmīga manas dzīves daļa".

Jaunajai sezonai sākoties, viņš saņēmis vienu no Nacionālā teātra ceļojošajām balvām - Kārļa Sebra gredzenu - par Stendāla un vēl četrām citām lomām režisora Edmunda Freiberga jauniestudējumā "Sarkanais un melnais".   

Ieva Struka: Pagājušajā sezonā, runājot ar režisoriem, es viņiem uzdevu jautājumu, vai viņi ir izstaigājuši šņorbēniņus. Lielākā daļa bija. Iesildoties pajautāšu arī tev – vai esi apguvis Nacionālā teātra šņorbēniņus tā pamatīgi, vai tomēr tev tā ir tumša un nezināma telpa?

Voldemārs Šoriņš: Vienreiz tur biju uzkāpis – biju iedomājies, ka tie ir lielāki un plašāki, bet tie ir tik piebūvēti un vairāk kā tādi koridori. Bet bēniņi jau vienmēr ir ļoti romantiski. Teiksim, tādās vecās lauku mājās īsto smaržu sajūti tikai tad, kad uzej bēniņos. Jo tur ir daudz kas samests, sakrāts, un bēniņos vispār ir interesanta atmosfēra – drusku noslēpumaina.

Bet teātrī tā īstā smarža tomēr ir uz skatuves?

Jā, protams.

Teātra naba ir skatuve.

Sākot ar šo sezonu, Nacionālajā teātrī katru gadu dod iekšējās balvas, un tu šogad to saņēmi par darbu Edmunda Freiberga iestudētajā izrādē "Sarkanais un melnais", kurā tu spēlē ne tikai Stendālu, pašu autoru, bet vēl vairākus tēlus. Man bija iespēja vairākas reizes skatīties un izbaudīt, cik smalki var strādāt izrādē, spēlējot ļoti daudzas lomas, visu laiku tās mainot. Parasti šādas balvas seko par ļoti pārliecinošu vienas varoņlomas tēlojumu, bet tu šeit spēlē daudzus tēlus. Vai pats esi saskaitījis, cik daudz reižu šīs izrādes laikā tev jāpārtop no viena tēla otrā?

Nē, skaitījis neesmu, bet, ja tu man tagad saki – jāpadomā, cik tēlus es tur spēlēju. Pag, saskaitīsim. De Renāla kungs, Stendāls, viens mūks, otrs mūks, marķīzs. Pieci! Ir, vai ne?

Jā! Tad bija vērts saņemt balvu! (smejas) Bet, ja nopietni – jautājums no profesionālā aspekta. Vai tu vari mēģināt definēt, kas ir vissarežģītākais šāda veida izrādēs, ja pārtapšana notiek ar absolūti minimāliem līdzekļiem – atrodot pielāgošanos vienam vai otram raksturam, un tomēr skatītājs ļoti skaidri redz, kas kurā brīdī tu esi. (..) Es domāju par tām profesionālajām prasmēm, kas vajadzīgas, lai kaut ko šādu tik filigrāni izdarītu.

Zini, es domāju, ka katram aktierim ir savs piegājiens. Esmu spēlējis kopā ar Lāsmu Kugrēnu – viņas vārds paskaidrojumus neprasa – un viņai, manuprāt, ir cits ceļš, kā viņa iet pie lomas. Man ir savādāk.

Man vieglāk pie tā tēla tikt nevis no iekšpuses, bet... man viņš tā kā dzimst blakus. Es nevis mēģinu viņu vizualizēt, bet viņš pats tā kā vizualizējas. Bet pats galvenais ir atrast tēla domāšanu – noķert domāšanu jeb kodolu.

Teiksim, šajā izrādē de Renālam ir viņa iedomība, vienam mūkam – sirsnība, tas, ka viņš šausmīgi pārdzīvo par to puisi, otrs mūks ir dzīves malts un viņam ir kaut kāds viedoklis, tadvēl marķīzs, kurš ir dzīves izlutināts un viņam vajag kaut kādas izklaides, viņš meklē jaunajā cilvēkā laika pavadīšanu – viņam ir interesanti. Viņu neinteresē viņa būtība! Jo pēc tam, kad izrādās – šis jaunais cilvēks grib precēt viņa meitu, marķīzs ir gatavs to noslaucīt no zemes virsas.

Ņemot vērā, ka pārslēgšanās procesam jānotiek ļoti, ļoti ātri, tur ir tā grūtība – ka tev jāprot ievilkt elpu un momentā iegriezt tā cilvēka domāšanas veidu. Vai tas vienmēr perfekti izdodas – nedomāju. Vienreiz tas ir precīzāk, citreiz ne tik precīzi.

Tagad, gatavojoties pārmēģināšanai, atkal atrodu daudzas jaunas nianses katram tēlam, līdz kurām vēl nebiju nonācis, jo tas materiāls ir tāds, ka tur var augt un augt. Tā ka – īsi atbildot – jā, pats svarīgākais ir tēla domāšana. Jo mums jau šeit nav nekādu grimu, nekādu īpašu pārveidojošu kostīmu. Pārslēgšanās prasa zināmu artistiskumu, bet materiāls ir pateicīgs tam - jatā būtu pamatīga, liela drāma, teiksim, "Karalis Līrs", tur tā vis nepārslēgsies. Lomas, ko šeit spēlēju, ir cilvēciskas. Tajos, izņemot varbūt de Renālu un viņa greizsirdību, pārējie cilvēki dzīvo savu dzīvi - un saskaras ar jauno Sorelu. Mēs neredzam viņus arī milzīgos dzīves krustceļos. Tas drusku atvieglina.

Kad runa ir par dramatizējumiem, aktieri – ne vienmēr skaļi – nereti pauž zināmu neapmierinātību, ka ir ļoti grūti, jo iztrūkst caurviju darbības visā iestudējuma garumā, kur savu tēlu vari novest no punkta A līdz punktam Z. Bet vienlaikus, skatoties "Sarkano un melno", tu saproti, ka ir tomēr iespējams risinājums, jo nerodas jautājums, vai tev ir grūti vai viegli to izdarīt, jo tas notiek absolūti organiski. Kaut arī dramatizējumu veidojuši paši franču autori, nevis režisors, bet tieši tā – neviens no tēliem tā īsti netiek no sākumpunkta līdz beigu punktam, un tev ir jāvar momentā reaģēt, saspēlēties ar pārējiem kolēģiem. Cik tu pats esi saskāries ar to? Šis jau galu galā nav pirmais dramatizējums. Vai aktierim tā patiešām ir profesionāla rakstura problēma, vai ir citi cēloņi neapmierinātībai ar to, ka jāspēlē dramatizējumos?

Ja izlasām visu romānu un salīdzinām ar tā dramatizējumu, šeit ir tikai viena maza, maza daļiņa, bet nu – jāsaprot, ka romānu uz skatuves uzlikt nevar. Man vienmēr ir tā: šādos gadījumos nav ko velti diskutēt, materiāls ir tāds, kāds tas ir, un mums tas jāmēģina atšifrēt un ar visiem iespējamajiem aktieriskajiem, režisoriskajiem, iekšējiem un ārējiem līdzekļiem to saprast, izdzīvot, attaisnot un parādīt. Kas attiecas tieši uz "Sarkanā un melnā" dramatizējumu, visi mani tēli teorētiski ir pakārtoti Žiljēnam. Centrālā problēma ir šī puiša dzīve. Tie mani tēli ir tikai tādi pieskares punktiņi. Līdz ar to tas drusciņ, protams, atvieglo situāciju, jo smagā dzīsla jāvelk Žiljēnam. Bet par tiem dramatizējumiem – es tur neredzu nekādu īpašu problēmu. Protams, vienmēr var diskutēt. Reizēm mēģinājumos sāk strīdēties – vai šo teikumu atstāt, vai neatstāt. Man tas liekas smieklīgi – veči, nu, vai tas ko maina? Ja mums būtība ir noķerta, varam pateikt to divos teikumos. Problēma nav tajā. Problēma ir materiāla sapratnē un izkārtojumā.

Sarunas pilna versija teksta formātā pieejama lsm.lv.