Uz Valmieras teātra skatuves dzīvo aktrise MĀRA MENNIKA. 

Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku - par Riu Māras Ķimeles iestudētajā Ingas Ābeles lugā "Tumšie brieži", kas vēl studiju gados bija Māras pirmā loma Valmieras teātrī (2001), par vienu no savām jaunākajām lomām (2021) - Aiviju Dž. Dž.Džilindžera iestudētajā Treisija Letsa ģimenes drāmā "Osedžas zeme", arī par būšanu kopā ar savām teātra māsām - Ievu Puķi un Elīnu Vāni, par jauno aktieru un režisoru ienākšanu teātrī un par ilgām spēlēt izrādēs, kas skatītājiem nes prieku.

Raidījumā iekļauts fragments no izrādes "Tumšie brieži", kurā Māras Mennikas skatuves partneris  ir Tālivaldis Lasmanis.

Ieva Struka: Iemesls, kādēļ es gribēju satikties ar tevi, ir tavs pietiekami ilgais laika periods, kas nostrādāts Valmieras teātrī – uzticīgi, "neblandoties" pa citiem teātriem... Viena no nopietnākajām lomām, kas sagatavotas pandēmijas laikā, ir Aivija "Osedžas zemē". Un, runājot par šo stāstu, ir slavenā Holivudas filma. Nacionālajā teātrī bija izrāde Valtera Sīļa režijā, kas bija viņa debija uz lielās skatuves, bet Valmieras teātrī lugu iestudējis Džilindžers. Un netipiski viņam šeit nav režisoriskās pretenzijas uz to, ka viņš kaut ko grib pārinterpretēt, skatīties citādāk. Nē, īstenībā tas ir klasisks iestudējums par kādas palielas ģimenes iekšējām peripetijām, noslēpumiem, kas atklājas izrādes laikā. Varētu teikt – par to, kāda ir dzīve. Runājot par tavu varoni, Aivija no trim bērniem bijis vismazāk lutinātais, visvairāk apspiestais bērns, ar viņu vismazāk ir rēķinājušies. Tu diezgan daudzās intervijās esi runājusi par prieku un cik tas ir svarīgs, bet Aivijas prieks ir tā saucamais mazais prieks – viņa māk atrast prieku mazās norisēs. Bet viņa principā nav iemācīta priecāties par dzīvi. Ko šīs varones un droši vien arī citu lugu varoņu dzīvei dod tas, ka dzinulis dzīvē ir nevis prieks, bet izmisums vai sāpes?

Māra Mennika: Protams, tas viss manī turpina dzīvot. Mēģinājumu procesā runājām par to, ka bērns, kurš bijis vistuvāk – un es visu laiku esmu bijusi pie rokas mātei, šajā gadījumā Dacei Eversai, visvairāk arī garīgi ticis sists un bijis pakļauts mātes kaprīzēm. Ka tāds liktenis vienkārši šai meitenei pagadījies – ka viņa ir kā piesieta pie mātes būšanām un nebūšanām. Kaut kādā veidā man pašai tas sasaucas ar sen spēlēto Irinu Čehova "Trīs māsās", kur arī bija lielās ilgas izrauties projām, uz Maskavu. Šeit tas ieskanējās kā turpinājums. Ir pagājuši daudzi gadi kopš tās izrādes, bet sasaukšanās ar to ir arī tajā ziņā, ka

uz skatuves mēs atkal bijām trijatā – Elīna Vāne, Ieva Puķe un es. Un atkal trīs māsas! Tās mums sen nebija bijis – šīs kopā būšanas uz skatuves, kas mums tik ļoti svarīga.

Kaut kā nebija sanācis. Ar Ievu gan pēdējās sezonas esam gājušas roku rokā no iestudējuma uz iestudējumu, bet trijatā ar Elīnu – nē, tāpēc par to bijām ļoti priecīgas, ka tas beidzot ir iespējams, lai arī tās attiecības šajā lugā ir tādas, kādas ir. Bet tieši tas dzinulis…

Man pašai tās bija ilgas pēc mīlestības, ilgas izrauties no tā visa, kur esi, un tiekties pēc prieka un laimes. Visas manas izjūtas, kas šajā lomā, kaut kā ir ļoti, ļoti sāpīgas.

It kā visu laiku būtu gruzdējušas iekšā līdz galam neizteiktas – un nu ir iespēja par to runāt.

Gan Nacionālā, gan Valmieras teātra izrādē Aivijai piešķirta pelēkā krāsa. Viņa pelēki ģērbjas, viņa tiek uztverta kā tāda, kas pelēki domā, arī matu griezums vīrišķīgi pelēks, kas kaut kādā ziņā pārvērš aktrisi, kas to spēlē. Kā tev kā Mārai šķiet – vai  pelēks ir skaista un bagāta krāsa, vai arī pelēks ir pelēks?

Man pašai ļoti patīk pelēkā krāsa, par ko draudzenes mani bieži nopeļ, ka atkal esmu iekšā latviskajā pelēkumā. Nezinu, es pelēkajā jūtos ļoti, ļoti labi.

Kaut gan – ja pēkšņi esi pārmaiņu krāsā, tas uzreiz spēcīgāk izceļas. Bet par to Aivijas pelēkumu... Tas bija ļoti interesanti. Man bija sajūta, ka Aivija ir skaista, domā par mīļoto, gribēju viļņainus matus … Teicu Ilzei Vītoliņai, lai dod man blondo, čirkaino parūku. Viņa saka – nē, mani atlaidīs no darba, ja es tev to iedošu. Un tieši nāca Džilindžers pa gaiteni – tas bija dienu pirms pirmizrādes, domāju – paprasīsim viņam. Viņš, protams, kategoriski noliedza. Un tagad esmu viņam un Ilzei ļoti pateicīga par to ietērpu, kāda es esmu, jo, protams, tie bija mani priekšstati. Tas nebija vajadzīgs. Ļoti labi, ka esmu ietērpta bezveidīgumā un robustumā.

Man jau šķiet, ka neesmu no tām aktrisēm, kas uz skatuves vienmēr grib būt ļoti skaista un baidās būt neglīta – nē, tieši otrādi. Kaut arī šajā lomā man likās – es taču esmu pelnījusi [būt skaista], man ļoti to gribējās. Bet re, cik labi, ka ir, kas pasaka nē.

Domāju, ka lielākajai daļai aktieru ir ļoti svarīgs vizuālais ietērps. Tas ļoti palīdz vai gluži pretēji – traucē. Man pat bijis tā – kādā pasākumā vēl nezinu, ko tur darīšu, nav nekādas sajūtas, bet atliek tikai ieraudzīt kostīmu, piemēram, noliktavā ir tikai kurmis, un labi – es būšu kurmis! Tikko esmu apģērbusies, viss atveras un viss notiek!

Pilnīgi noteikti par septiņdesmit procentiem vizuālais ietērps ir svarīgs – tas mani atraisa un iedod īsto sajūtu vai arī – neiedod.

Vēl mazliet par šo izrādi. Aivija iemīl savu brālēnu, bet izrādās, ka tas ir pusbrālis. Teorētiski lugas centrs, protams, ir mamma - Violeta Vestone. Viņa ir daudz cietusi. Viņas māsa uz to norāda viņas meitām, ka galu galā – jūsu ciešanas ir nieks, jo jūsu māte ir pazemota vēl vairāk. Kā tev šķiet – kāpēc šī luga izveidota tā, ka vecāki savas dzīves kļūdas atkārto pie saviem bērniem, jo arī viņiem ir darīts pāri. Vai tiešām tas ir vienīgais modelis? Vai tas ir neizbēgami, ka visas kļūdas, ko pieļāvuši mūsu vecāki, mēs kā viņu bērni atkārtojam?

Ārprātīgs jautājums...

Atbildi kā Aivija!

Nē, tas noteikti nav vienīgais modelis! Tas ir briesmīgi, ja tas tā notiek. Tas mēdz notikt gan slēptā, gan ļoti atklātā veidā, kā notiek šajā izrādē – ka māte tik ļoti vaino visā bērnus. Bet man liekas, ka mūsu izrādes variantā… Redzi,

Dace Eversa ir ļoti, ļoti silta būtne, un mums ar Daci ir ļoti sirsnīgas un siltas attiecības, tāpēc man šķiet, ka šīs izrādes ietvaros mēs iepludinājām vēl kaut ko klāt, ko mēs pašas gribējām.

Jo sākumā, kad lugu vēl lasījām, bija vairāk noliegumu un pārmetumu, sevišķi Aivijas virzienā. Sākotnēji man radās sajūta, ka tikai vecākā meita Barbara, ko spēlē Ieva Puķe, ir mammas mīļā meita, bet, mēģinājumiem ritot un cik nu dabūjām spēlēt, tieši cilvēciskās attiecības, kas mums abām ir ar Daci, kaut kādā veidā izmainīja arī mūsu varoņu attiecības uz skatuves. Nevaru sacīt, ka nejūtu mātes mīlestību – tas, protams, nenoliedz viņas kaprīzes un to, ka viņa grib vainot mani savās dzīves kļūdās. Bet ļoti iespējams, ka vairāk vai mazāk saviem bērniem uzveļam to, ko paši neesam piepildījuši vai arī vēlamies redzēt savos bērnos to, kas mums nav izdevies.

Mana vidējā meita man visu laiku saka – mammu, nesalīdzini, tā ir mana dzīve! Tā arī viņa man saka. Un tad es saku – jā, jā, es klusēju. (smejas)

Ikvienam aktierim pie meistarības pieder domāt par to, kāda ir tēla biogrāfija, pirms viņš parādās uz skatuves. Bet cik bieži tev nākas domāt par to, kas ar šo tēlu notiek pēc tam? Un to gribētu pajautāt tavas pašas pirmās lomas sakarā – proti, tu teātrī ienāci ar Rias lomu "Tumšajos briežos". Riai toreiz bija 14 gadi, tagad viņai pēc maniem aprēķiniem ir 36 gadi. Ja ir – to mēs nezinām. Tāpat par Aiviju. Kas notiek tad, kad aizveras priekškars un mēs aizejam mājās? Viņa aizbrauc kopā ar mazo Čārlzu vai neaizbrauc? Bet vispirms par Riu – vai esi kādreiz domājusi, kāda izvērtusies viņas dzīve?

Par Aiviju viennozīmīgi varu teikt, ka viņa aizbrauc. Man tur nav pat variantu. Jo tas ir ļoti interesanti – savā ziņā pat neprofesionāli, kas notiek ar mani kā aktrisi, kad nonāku no savas pēdējās ainas, kur visa pasaule ir sagruvusi.

Es tur sēžu aiz skatuves, raudu, un vienmēr pie manis nāk Elīna Vāne ar glāzi ūdens, lai es saņemtos iziet uz pēdējo parādīšanos pirms paklanīšanās. Tas ir tas, kas notiek ar Māru Menniku – ka es tur tā lēnām atgriežos sevī.

Bet Aivija pilnīgi noteikti aizbrauc tālu, tālu prom no viņiem visiem. Jā, un viņa ir laimīga, par spīti visiem. Bet par Riu neesmu domājusi, kaut ik pa laikam atceros viņu, protams. Sevišķi tagad, kad teātrī ienāk jaunie. Šad tad, gribi negribi, jau padalies ar to, kā tev ir gājis un kas noticis, un es redzu viņos sevi. Kā es sevi plosīju, kas ar mani notika pirms izrādes, izrādes laikā, pēc tam. Kā es vārtījos grimētavā pa grīdu, mokās ciezdama un raudādama, un nezinādama, kur rast mieru, izskrējusi visus mežus. Tagad, kad salīdzinu, tas, protams, ir ar smaidu. Bet kad ieraugu, ka [ar jaunajiem] notiek tieši tas pats, man liekas, tas ir normāli – tas ir ceļš, kuram jāiziet katram pašam cauri.

Ria... Nu, man tomēr šķiet, ka nekā laba tur nav. Domāju, arī savos trīsdesmit sešos gados viņa dzīvo, bet šis ir tas gadījums, kad bērnības un pusaudža gadu traumas ir pārāk spēcīgas, lai dzīve būtu tāda, kādai tai būtu jābūt.

Tas ir interesanti – simt izrādes, man liekas, mēs nospēlējām, bet teksti turpina dzīvot –

ik pa laikam manī atskan kaut kāda frāze: ka "sliktāk vairs nevar būt" un ka "gribu dzīvot citādāk nekā cilvēki dzīvo". Un tad saproti, ka tas vienkārši tevī ir iekšā un tu nekur nevari likties.

Tā ir tik spēcīga luga. Es arī varētu papildināt – opis saka "kā ir, tā ir" un "kā tu domā dzīvi nodzīvot, sirdi rokās nepaturējis?"

Un vēl – kad ir pārāk karsts ūdens, atceros – ka mana āda kā pastalas.

Bet vai tev sanāk domāt par savu varoņu pēcizrāžu biogrāfijām?

Tagad, pēc šīs sarunas, es noteikti par to padomāšu – iespējams, visu atlikušo mūžu. Jo tas tiešām ir ļoti interesanti. Par to, kas noticis pirms tam, protams, domājam vienmēr, bet par to, kas pēc tam gan reti domāju – palieku tajā sajūtā, kas notiek izrādē.

Vairāk un plašāk - ierakstā.