Aktrise un režisore Inga Tropa-Fišere: Es sekoju intuīcijai

Pagājušosezon Inga Tropa-Fišere iestudējusi "Alisi Brīnumzemē" (pēc Lūisa Kerola) Latvijas Nacionālajā teātrī un "Zalkša līgavu" (pēc Aspazijas lugas "Zalša līgava") Jaunajā Rīgas teātrī, bet šajā sezonā viņu varam dzirdēt Valtera Sīļa klausāmizrādē "Noklausies" (Dirty Deal Teatro). Un top arī jauni darbi – gan iestudējumi, gan lomas.

"Man nav pārāk svarīgi ar prātu izanalizēt, kāpēc es kaut ko un kā darīšu. Es sekoju intuīcijai, vīzijai, bildītēm. Un esmu pamanījusi, ka man ir ļoti vēlams tām uzticēties un sekot. Pat tad, ja sākotnēji es līdz galam visu nesaprotu," atzīstas Inga, kura šonedēļ ir raidījuma "Šņorbēniņi" viešņa.

Ieva Struka: Ko tu šajā dīvainajā sezonā šobrīd mēģini?

Inga Tropa-Fišere: Kā aktrise šobrīd gatavojos mēģinājumu procesam, kurš, es ceru, šajā mainīgajā laikā tik tiešām arī notiks: Jaunajā Rīgas teātrī mums ir "Maskava. Gailīši" varenais iestudējums Ulda Tīrona režijā. Interesanti mums ir ik mirkli – mēģināt viņa kā filozofa domu gaitu notvert un izprast. Protams, mēs netiekam viņam līdzi, un tad dažkārt viņš cenšas pastāstīt, bet dažkārt pasaka – vienkārši tā vajag. Tad mēs arī ļaujamies.

Kā tev šķiet – filozofs uz nepārtraukto alkohola reibuma stāvokli skatās citādāk nekā, teiksim, mākslinieks vai citu nozaru pārstāvji? Vai tas tomēr ir vienojoši?

Sākot mēģinājumu procesu vēl "zūmā", mēs par to runājām – kā nu būs un ko mēs ar to darīsim, un Uldis pateica tādu frāzi: cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai bioloģisks mehānisms. Līdz ar to tieši tā mēs arī kolektīvi uz šo visu skatāmies, un arī tas dzeršanas stāvoklis...

Mēs jau, autora vārdiem runājot, visi esam iereibuši – kurš lielākā mērā, kurš mazākā.

Jā, es diezgan daudz sāku domāt par to iereibšanu – un arī par citiem stāvokļiem. Tā absolūti ir mana interpretācija, ka pats galvenais varonis, autors, ir sava veida mesija, lai gan viņš ļoti kautrīgi – jo negrib būt priekšplānā! - un reizē arī ļoti pārliecinoši pauž savas idejas. Un tiek arī iecelts mesijas stāvoklī.

Kad ziemā aizvien vairāk saasinājās situācija ar Navaļniju, diezgan daudz domāju par agrāko laiku un mūslaiku mesijām. Gan par tiem, kuri ir maigi un kautrīgi, gan tiem, kuri, apzinoties varas mehānismu darbību, gudri, pat riskējot, sāk spēlēties.

Daudz domāju par mesiju kā tādu – kā viņš, gribot vai negribot, spēj radīt jaunus procesus sabiedrībā.

Tu pieminēji Navaļniju un politiku, un uzreiz jājautā par ļoti specifisku lomu Valtera Sīļa iestudētajā audioizrādē "Noklausies", kur tava varone ir saistmotīvs, kuras mājā saplūst daudzie telefona zvani. Mans jautājums ir nevis par padomju laiku, bet estētiku: kā aktierim ir strādāt šādā audioizrādes versijā, zinot, ka publika zālē nesēdēs? Tā sēdēs kaut kur citur, konkrētajā gadījumā – pie telefoniem. Tikpat labi mēs varētu runāt par radio teātra specifiku. Kādi no tev pieejamajiem izteiksmes līdzekļiem tev kā aktrisei jāizmanto, lai sasniegtu savu publiku?

Faktiski jau kā režisore ilgus gadus šādās starpdisciplīnās esmu strādājusi.

Pirms vairākiem gadiem kādā vasaras naktī, kad nenāca miegs un ar pilnu jaudu smaržoja liepas, pēkšņi atklāju, ka ir taču mums Radioteātra milzīgais arhīvs ar zelta fonda un arī jaunākiem ierakstiem! Sākās mans mērķtiecīgais ceļojums Radioteātra pasaulē.

Piemēram, Vija Artmane – kā viņa strādāja ar savu balsi! Kā prata uzburt gan tēlu, gan situāciju! Tā man šķiet augsta pilotāža. Un vēl ir daudzi citi. Vēl nesen klausījos "Jāzepa un viņa brāļu" ierakstu – nu, kā var tādu katarsi un pārdzīvojumu iegūt, vienkārši klausoties! Lai gan tas jau nav "vienkārši klausīties", es vienkērši esmu tajā notikumā, tā nav pat izrāde, tas ir daudz kas vairāk. Tāpēc Valtera izrādes gadījumā bija ļoti liels prieks, ka arī mēs varējām strādāt ar šīm niansēm. Kā aktrisi mani tas ļoti interesē, un es to ļoti gribētu pamēģināt.

Bet tur ir viena jokaina, banāla lieta, ar ko man jātiek galā – tā ir valodas barjera, jo esmu tas no laukiem nākušais cilvēks... Un tad akadēmijā pēkšņi atklājas, ka esi citādāks un tas ‘citādāks’ ir reizē gan forši, gan arī tāds apgrūtinājums. Runāju trīsreiz ātrāk, ar visādiem lauzienieniem.

Tas joprojām man ir, bet toreiz bija daudz vairāk – jo tika ļoti daudz pie tā strādāts. Tas ir pareizi un labi, bet radies blakusefekts - [pati sev] esmu pārāk liels kontrolieris šobrīd. Tas man bieži patraucē. (..) Savukārt kā režisorei man jau pirms pandēmijas bijušas domas par to, ka vajadzētu arī teātrī uztaisīt izrādi, kas būtu tikai klausāma. (..)

Reiz, sēžot un skatoties saules pielietajā istabā, kur veidojas ēnu zīmējumi, un lasot par Bergmana maģisko telpu, ko viņš mēģina veidot, sapratu, ka – re, kur man ir tā maģiskā telpa, pilna ar maniem stāstiem, domām, pilna ar ēnu zīmējumiem, kas veidojas.

Iedomājies tādu izrādi, kur aktiera "dzīvajā" nav, bet viņš ir maģiskajā istabā – ir daudzās ēnas, kas veido dažādus stāstus un skaņas, un skatītājs pats uzbur to stāstu. Protams, izrādes veidotājs tajā ielicis arī stāstu, bet katram skatītājam ir liela brīvība fantāzijai. Līdzīgi kā mūsu bērnībā, kad vēl nebija daudzo mūsdienu gadžetu: mēs bieži vērojām tapetes – mūsu apziņā tās atdzīvojās un veidoja dažādas aizraujošas animācijas...

Lūk, te arī mēs tiekam līdz tavām režisētajām izrādēm. Manī apbrīnu raisa, ka tu vienas sezonas laikā, kad cilvēki vēl nāca uz teātri, kā režisore lielajā zālē izveidoji divas ļoti apjomīgas un labas izrādes, kas tika arī novērtētas - "Alise Brīnumzemē" un "Zalkša līgava". Mans jautājums ir tieši par tehnoloģijām. Abi literārie darbi tapuši laikā, kad nekādu tehnoloģiju vēl nebija – bija cilvēka fantāzija un mītiska pasaules uztvere. Kā tu kā režisore pieņēmi lēmumu abās šajās izrādēs izmantot tehnoloģiju maksimumu?

Es pati par to ik pa laikam domāju – kāpēc pieņemu šādas izvēles. Godīgākā atbilde ir ar teātri nesaistīta.

Ar dēlu nesen gājām pa mežu, un viņš vienā brīdī saka: mamm, man šķiet, ka es kaut kā esmu ne tajā laikā piedzimis – ir sajūta, ka esmu piedzimis mazliet par ātru vai mazliet par vēl. Es paskatos uz viņu un domāju – esmu tieši tāda pati...

Jā, es tomēr esmu ļoti intuitīva režisore. Man nav tik ļoti svarīgi ar prātu izanalizēt, kāpēc un kā darīšu. Es sekoju intuīcijai, vīzijām, bildītēm – vienalga, kā mēs tās saucam, un esmu pamanījusi, ka manā gadījumā ir ļoti vēlams tām uzticēties un sekot. Pat ja līdz galam visu sākotnēji nesaprotu. Pilnā aina, pilnais spektrs varbūt parādīsies tikai beigās. (..)

Esmu intuitīvais mākslinieks, kuram ir ļoti svarīgi provocēt sevī apzinātu radošu stāvokli – procesu, kurā mana intuīcija pēc iespējas veiksmīgāk var manifestēties, lai pēc iespējas es jūtīgāk to uztvertu, un tad tālāk jau tā gudri varētu menedžēt, kā visu izdarīt tā, lai šīs "atsūtītās" vīzijas varētu pēc iespējas tuvāk pārvērst realitātē, kas jau tāpat atšķirsies, jo

fantāzijas pasaule vienmēr ir citādāka: dažkārt tas, ko esi izfantazējis, ir jaudīgāks nekā tas, kas rodas. Bet reizēm ir arī otrādi, un tad ir tā – O-o-o... Kā atklāt vēl nezināmas seno maiju piramīdas.

Bet tajā sezonā... Esmu tik laimīga, ka man tāda bija! Bez ilūzijām skatoties, mana intuīcija saka, ka vēl ilgi nebūs tā, kā bija. Vai arī vispār nebūs tā, kā bija. Tas laiks ir beidzies – mums šausmīgi sāpīgi un grūti to atzīt, bet tā tas ir. Būs citādāk. Un mēs to vēl mācīsimies apgūt. Bet es priecājos, ka toreiz piedzīvoju ko tādu. Lai gan man arī nekad nav bijušas tādas ambīcijas, ka man noteikti tas ir jāizdara, jo es zinu, ka ir kolēģi, kuri ļoti mērķtiecīgi iet uz tādām lietām. Ar mani tas [vienkārši] notika – tas ir daudzu mazu lietu summējums, ļoti daudz ieguldījos. (..) Vēl jau bija lieli aktierdarbi un "Kurbads" Lucavsalā – tās nebija 24 stundas, kurās es dzīvoju, tās bija 36 un vairāk.

Bet, lai to lielo stieni paceltu, pirms tam katru dienu gadiem jāveic liels treniņš soli pa solim – tev jāspēj sevi salikt tādā formā, lai to varētu izturēt. Pretējā gadijumā jau pie piektā līkuma vienkārši salūztu. Tādā ziņā – jā, es laikam biju ļoti labi trenējusies, forma bija uzaudzēta, lai varētu to izdarīt.

Bet tu jautāji par modernajām tehnoloģijām... Īstenībā man šķiet, ka man jau sen vajadzētu iet mācīties kinorežiju – to, iespējams, pat izjūtu vēl vairāk. Bet tā teātra pasaule...

Neskatoties uz to, ka gribēju būt žurnāliste karstajos karadarbības punktos, nonācu teātra vidē, un esmu to tik ļoti iemīlējusi. Mīlu šos cilvēkus, man patīk te būt.

Vairāk un plašāk - ierakstā.