Šoreiz ciklā "Sestdienas vakars Operā" klausāmies Veljo Tormisa (Veljo Tormis, 1930–2017) un Rasmusa Pūra (Rasmus Puur, 1991) operu "Lalli jeb Cilvēks jūras vidū", kas Birgitas operfestivāla ietvaros Piritas klostera drupās Tallinā tika izrādīta 2022. gada 7. augustā.

Leas Tormisas, Veljo Tormisa un Sakari Pūrunena librets.

Lalli, zemnieks — Koits Soāseps | Koit Soasepp (bass, Somijas Nacionālā opera)
Kertu, viņa sieva — Irisa Oja | Iris Oja (mecosoprāns)
Sinika, viņu meita — Marija Listra | Maria Listra (soprāns)
Tūra, ciema vecākais — Mati Turi (tenors)
Inko, mežinieks — Heldurs Harijs Pelda | Heldur Harry Põlda (tenors, Igaunijas Nacionālā opera)
Henriks, Anglijas bīskaps — Rauls Miksons | Raul Mikson (tenors, Igaunijas filharmoniskais kamerkoris)
Visvaldis | Kaikkivalta, zintnieks — Merts Jakobsons | Märt Jakobson (bass)

Iestudējumā piedalās ansamblis Vox clamantis, Igaunijas filharmoniskais kamerkoris, Igaunijas Čellu ansamblis un sitaminstrumentu ansamblis diriģenta Tenu Kaljustes vadībā.

Liels paldies Veljo Tormisa centra pārstāvei Iti Tēderai (Teder) par aicinājumu skatīties "Lalli" pirmizrādi un Igaunijas Radio pārstāvei Annei Āvikai (Aavik) par iespēju raidīt operu Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā!

"Es biju tieši tādās pašās domās — gribu būt es pats, dzīvot savā mežā, negribu, lai sveši nāk un māca dzīvot," lasāms Veljo Tormisa biogrāfijā.

"Operā "Lalli jeb cilvēks jūras vidū" saduras pirmatnējie spēki, uzspiestās patiesības un uzskati, ilgas pēc vientulības. Tas ir stāsts par mainīgu pasauli un tāda cilvēka stāvokli, kurš nevar vai nevēlas pielāgoties šai pasaulei," operas pasaules pirmizrādes programmas lapā raksta režisors Veiko Tubins.

Veljo Tormisa (1930–2017) darbu sarakstā bija tikai viena opera — 1965. gadā pabeigtā kameropera “Gulbja lidojums”. 90. gadu sākumā igauņu mūzikas vēsturi varēja bagātināt ar vēl kādu operu, ja vien Tormisa veselība nebūtu pievīlusi viņu. Veljo Tormiss sāka darbu pie operas pēc Eino Leino lugas “Lalli”, ko komponista dzīvesbiedre, teātra vēsturniece Lea Tormisa jau 1984. gadā bija redzējusi Ugalas teātrī Prīta Pedajasa iestudējumā un ieteica Veljo kā operas ideju.

Lugas saturs aizrāva Tormisu — tēma šķita ļoti personiska un komponistam tuva. Un cirvis nav risinājums.

Tormiss vēlējās padarīt Leino lugas sižetu igauniskāku, izmantot igauņu tēlu vārdus un likt viņa vārdam atbilstošu nosaukumu “Vello”, lai norādītu uz stāsta personisko raksturu. Libreta rakstīšanai Lea Tormisa ieteica vienu no Somijas pazīstamākajiem režisoriem Sakari Pūrunenu, kurš darbu sāka 80. gadu otrajā pusē, un librets nāca gatavs 90. gadu sākumā sadarbībā ar Leu Tormisu.

Veljo Tormiss sāka darbu 1991. gadā, taču paguva uzrakstīt tikai piecus pirmās ainas skatus, kad tā paša gada vasarā darbs tika pārtraukts sirdstriekas dēļ. Ar šo pašu skanisko materiālu Tormiss vēlāk sarakstīja darbus Sinikka laul (“Sinikas dziesma”, 1991/1996) soprānam un jauktajam korim un Biiskop ja pagan (“Bīskaps un pagāns”, 1992, komponēts The King’s Singers).

Pēc diriģenta Tenu Kaljustes un Nargenfestival lūguma Tormisa operu līdz galam uzrakstīja Rasmuss Pūrs (Puur, 1991), kurš jau bija viena skatuves darba — operas "Mākoņu krāsas" (2017) autors; šo operu izrādīja Igaunijas Nacionālajā operā.

Rasmuss Pūrs atgādina operas dzimšanas stāstu Birgitas festivāla programmas lapā: "2019. gada vēlā rudenī saņēmu telefona zvanu no Tenu Kaljustes. Tenu bija dzirdējis, ka Veljo Tormisam ir nepabeigta opera, un izrādījās, ka uzmetumi pieejami Igaunijas Teātra un mūzikas muzejā. Tenu jautāja, vai vēlos to darīt. Lūk, vēl viena traka ideja no Kaljustes! Bet, tā kā man vienmēr patikuši šādi piedzīvojumi un arī Lea Tormisa nebija laimīga, ka šī opera paliks nepabeigta, nolēmu pamēģināt. Iepazinos ar pieejamajiem materiāliem: skicēm, libretu un Eino Leino lugu. Bija iespēja tikt arī pie Sakari Pūrunena, Leas un Veljo Tormisu veidotiem fona materiāliem, kas atklāja topošās operas struktūru, lomas un idejas. Tormiss bija sacerējis apmēram desmit minūtes muzikālā materiāla, bija arī vēlāk uzrakstītā "Sinikas dziesma", kas skan operas otrajā cēlienā, un vīru kordarba Biiskop ja pagan dziesma "Lalli", kuru varēja izmantot motīvu veidā. Viss kļuva arvien interesantāks, un 2020. gada sākumā ķēros pie darba."

I cēliens

Ziemas vakars.

Zemnieks Lalli mājās pie galda asina cirvi un ar sievu Kertu runājas par savu meitu Siniku. Kertu nepatīk, ka Sinika klīst pa mežu kopā ar mežsargu Inko, bet Lalli nav nekas pret Inko.

Inko ierodas bildināt Siniku un citstarp piemin, ka ciemā no Anglijas ieradies svētais vīrs, lai mācītu cilvēkus. Viņš pošas ierasties arī Lalli saimniecībā.

Izrādās, ka Kertu ir kristīta, un Lalli tas nepatīk. Viņš tic Sāmu zemes zintniekam Visvaldim.

Ierodas Lalli draugs ciema vecākais Tūra, kurš arī brīdina par svētā vīra ierašanos. Tūra pavēsta, ka ciema ļaudis ir aizvainoti par to, ka Lalli nepiedalās kopienas pasākumos. Taču Lalli vienkārši vēlas dzīvot mierā — viņš nevienam netraucē un nevēlas, lai kāds viņam traucētu. Lai katram sava patiesība. Kāpēc nepieciešams uzspiest citiem savu patiesību?

Lalli dodas uz Sāmu zemi, lai lūgtu Visvalža padomu.

II cēliens

Bīskaps Henriks ierodas Lalli saimniecībā, lai kristītu saimnieku, viņa meitu un Inko. Lalli nav mājās, un Kertu brīdina bīskapu par Lalli uzskatiem. Henriks vēlas apprecināt Siniku un Inko, tas izraisa konfliktu ar Kertu.

Bīskaps kļūst dusmīgs un pavēl Lalli ierasties ciemā, lai saņemtu baznīcas sodu, turklāt ciema “galvenajam pagānam” Lalli būs jāpieņem kristīgā ticība. Henriks dodas prom Lalli zirgu pajūgā.

Lalli atgriežas un, padzirdot par notikušo, kvēlo dusmās. Viņa pasaule ir sadedzināta pelnos. Aizstāvot ciematu, karā gāja bojā viņa trīs dēli. Tagad pasaule vēlas pārņemt arī Lalli ticību.

Lalli dodas prom ar cirvi rokā.

Atgriežas aizelsies Inko, kurš stāsta par šausmīgu atgadījumu, kas noticis ceļā — kā uz vētrainā ezera ledus uznāca Nāve un nākamajā mirklī bīskaps sēdēja aizmugurē bez galvas.

Ierodas Lalli, kurš ir zaudējis prātu. Viņš runā par jūras šalcošo tukšumu un smejošām debesīm, nakti un zvaigznēm, dzīvi un nāvi, bīskapu un Visvaldi.