Itāļu verista Umberto Džordano melodrāmai ar traģisku finālu „Sibīrija” libretists ir Luidži Illiko, kurš bija libreta autors arī viņa operai "Andrē Šenjē" un sadarbībojās arī ar Džakomo Pučīni viņa operās "Manona Lesko", "Bohēma", "Toska" un Madama Butterfly. 1903. gadā, libretam izmantojot motīvus no Fjodora Dostojevska no „Piezīmēm no mirušo nama” un Ļeva Tolstoja romāna „Augšāmcelšanās”, tapa „Sibīrija”, kas saukta par "krievu Traviatu".

Īss satura atstāsts.

Pēterburga, kurtizānes Stefānijas apartamenti. Aukle un sulainis līdz pat rīta gaismai veltīgi gaidījuši savu kundzi. Ierodas Gļebovs, Stefānijas suteners, kurš aizkaitināts par viņas prombūtni, jo tūdaļ jāierodas augstdzimušiem viesiem, Stefānijas pielūdzējiem. Kad tie ir klāt, Gļebovs cenšas novērst viņu uzmanību ar aicinājumu dziedāt serenādi un spēlēt kārtis. Ierodas arī Stefānija, kas bijusi uz slepenu tikšanos ar jaunu virsnieku Vasiliju, kuram stāstījusi, ka ir nabadzīga šuvēja. Izrādās, Vasilijs ir aukles krustdēls, kurš, pirms doties karā, ieradies, lai atvadītos no krustmātes un sastop savu „nabaga” mīļoto. Vasilijs uzsāk strīdu ar vienu no viesiem – kņazu Alekseju - un cīniņā ievaino to. Ierodas policisti un arestē Vasiliju.

Stacija Sibīrijā. Virsnieki un tirgoņi gaida ierodamies katordzniekus, kuru vidū arī Vasilijs. Parādās arī Stefānija, kas meklē mīļoto, lai tālāk dotos kopā. Viens no katordzniekiem – arī kādreizējais suteners Gļebovs, kurš Stefāniju aicina bēgt. Pēc atteikuma Gļebovs uzsāk strīdu ar Vasiliju un atklāj viņa mīļotās pagātni. Satriektais puisis piedod Stefānijai. Ir Lieldienas, skan svētku zvani. Stefānija un Vasilijs nolemj bēgt pa ceļu, kuru viņiem atklājis Gļebovs. Iecere neizdodas un ievainotā Stefānija mirst Vasilija rokās, sakot paldies Sibīrijai, kur viņa caur ciešanām ir izpirkusi pagātnes grēkus, saņēmusi mīlestību un jaunu dzīvi.

22. jūlija koncertiestudējumā Berlioza operā Monpeljē piedalās Soņa Jončeva (soprāns), Murats Karahans (tenors), Ketrīna Kerbija (mecosoprāns), Marins Jončevs (tenors), Latvijas Radio koris, Monpeljē Nacionālais koris, orķestris un diriģents Domingo Hindojans.