"Klasika" aicina uz Riharda Vāgnera operas "Tanheizers" tiešraidi no Ņujorkas Metropoles operas!

Vāgnera "Tanheizers" nepārprotami ir komponista oda dziesmas un mīlestības spēkam. Tenors Andreass Šāgers iejūtas minnezingera Tanheizera lomā, kuru plosa augsto ideālu un neizbēgamās realitātes pretstats. Soprāns Elza van den Hīvere savukārt dzied Elizabeti, kas Tanheizera dzīvē ir ļoti nozīmīgs tēls – Elizabete ir viņa vienīgā cerība uz pestīšanu. Jekaterina Gubanova atveido Venus, Kristiāns Gerhāers – Volfrāmu. Solistiem pievienojas Metropoles operas koris un orķestris, bet pie diriģenta pults stājies Donalds Ranikls (Runnicles).

 
Tiešraides laikā – divi starpbrīži. Pirmajā no tiem skan Debras Lū Hārderes saruna ar diriģentu Donaldu Raniklu. 
 

 

 
Savukārt otrais starpbrīdis tuvāks Latvijas klausītāju sirdīm. Pirmkārt, ieklausāmies mūsu pašu operleģendu Žermēnas Heines-Vāgneres un Pētera Grāveļa atmiņās par "Tanheizera" dzīvi Latvijā. Tas ir fragments no 1985. gadā tapušās pārraides "Opermāksla atmiņās un pārdomās", kuru veidojusi Ināra Ancāne. 
 
 
Otrkārt, skan fragments no "Klasikas" direktores Gundas Vaivodes un Oresta Silabrieža sarunas ar dziedātāju Lieni Kinču, kura pasakaini iemiesojās Elizabetes lomā "Tanheizera" iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā, kas pirmizrādi piedzīvoja 2017. gada 23. maijā un pēcāk tika izvirzīts arī "Lielajai mūzikas balvai". Saruna tapa dažas dienas pirms pirmizrādes - 2017. gada 20. maijā, kad Liene bija raidījuma "Atspere" viešņa.
 
  
 
 
 

Librets

I CĒLIENS

Minnezingers Tanheizers gadu pavadījis mīlas dieves Venus apburtajā valstībā. Tomēr viņš ilgojas atgriezties cilvēku pasaulē, atkal izbaudīt vienkāršo zemes dzīvi un dzirdēt, kā baznīcas zvanu skaņas viļņojas pavasara gaisā. Viņš dzied slavas dziesmu Venui, kas dāvājusi viņam mīlas priekus, bet beigās lūdz, lai tā ļauj viņam iet. Venus ir izbrīnīta, viņa sola vēl vairāk baudu, taču nespēj Tanheizeru pārliecināt. Tanheizers uzstājīgi atkārto lūgumu, un Venus dusmās nolād viņa brīvības alkas. Tanheizers piesauc Jaunavu Mariju, uz kuru liek pēdējās cerības. Vienā acumirklī Venus burvestība tiek lauzta, un viņas valstība izgaist.

Tanheizers attopas ielejā netālu no Vartburgas Eizenahā siltā, saulainā maija dienā. No tālienes atskan zvaniņa skaņas, jauns gans dzied savu dziesmu. Viņš apklust, kad garām dodas svētceļnieku procesija – viņi ir ceļā uz Romu. Tanheizeru redzētais dziļi saviļņo, un viņš slavina Dieva visvarenību. Raga skaņas vēstī mednieku tuvošanos. Tas ir landgrāfs Hermanis ar saviem bruņiniekiem. Atpazinuši Tanheizerā sen pazudušo draugu, viņi aicina to līdzi uz pili, bet Tanheizers vilcinās. Volframs, viens no bruņiniekiem, atgādina, kā Tanheizers ar savu dziedāšanu reiz ieguvis landgrāfa brāļameitas Elizabetes mīlestību. Izdzirdējis Elizabetes vārdu, Tanheizers, laimīgu nojautu pilns, dodas bruņiniekiem līdzi uz pili.

II CĒLIENS

Elizabete pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal ver Vartburgas pils Dziedoņu zāles durvis – viņa nav tur spērusi kāju un ir noslēgusies sevī, kopš Tanheizers devies prom. Volframs ieved Tanheizeru. Elizabete ir apmulsusi, viņa stāsta Tanheizeram par savām ciešanām viņa prombūtnes laikā, bet tad kopā ar viņu slavina mīlu. Abi ir laimīgi par tikšanos. Arī Volframs mīl Elizabeti, bet, redzot jūtu pārpilno atkalredzēšanos, saprot, ka viņa jūtas paliks bez atbildes.

Landgrāfs Hermanis ir iepriecināts, sastopot savu brāļameitu Dziedoņu zālē, un kopā viņi sagaida viesus, kas ierodas uz meistardziedoņu sacensībām. Landgrāfs paziņo, ka mīlestība būs sacensības galvenā tēma un uzvarētājs balvā no Elizabetes rokām varēs saņemt visu, ko vien vēlēsies. Volframs atklāj sacensību ar izjustu veltījumu ideālajai mīlai. Tanheizers, kurš domās vēl aizvien ir Venus valstībā, par šausmām viesiem atbild ar himnu pasaulīgajiem mīlas priekiem. Vīri izvelk zobenus, lai pārmācītu nekaunīgo dziedoni, taču Elizabete metas viņu aizstāvēt un lūdz bruņinieku žēlastību. Landgrāfs pasludina spriedumu: Tanheizeram tiks piedots, ja viņš kopā ar svētceļniekiem dosies uz Romu, nožēlos grēkus un saņems pāvesta piedošanu.

III CĒLIENS

Ir pagājuši vairāki mēneši. Elizabetes sirds lūst, viņa taujā par Tanheizeru katram garāmejošam svētceļniekam. No Romas atgriežas kārtējā svētceļnieku grupa, bet Tanheizera nav viņu vidū. Bēdu sagrauzta, Elizabete lūdz Jaunavu Mariju, lai tā ņem viņas dvēseli pie sevis debesīs. Volframs uzticīgi ir blakus Elizabetei, lai gan viņa nespēj atbildēt uz viņa jūtām. Volframs raida lūgšanu vakara zvaigznei, lai tā izgaismo Elizabetes ceļu.

Satumst nakts, parādās vientuļš svētceļnieks. Tas ir Tanheizers, pārguris un ģērbies skrandās. Viņš stāsta Volframam par savu dievbijīgo nožēlu ceļā uz Romu, par prieku, kas viņu pārņēmis, redzot, cik daudziem top piedots, un izmisumu, kad pāvests liedzis piedošanu Taheizeram – viņa grēki tiks piedoti tikai tad, kad pāvesta zizlis atkal salapos. Zaudējis cerības, Tanheizers vēlas vairs tikai vienu – atgriezties Venus valstībā. Viņš sauc Venus vārdu, un viņa parādās. Volframs atgādina Tanheizeram par Elizabeti, un Tanheizers saminstinās. Tajā pašā brīdī parādās Elizabetes bēru procesija, kas no pils dodas lejup ielejā. Venus izgaist. Ar pēdējo cerību, ka Elizabete aizlūgs par viņu debesīs, Tanheizers sabrūk bez dzīvības. Aust rīts, un tuvojas vēl viena svētceļnieku grupa, kas nāk ar brīnuma apliecinājumu – viņi atveduši līdzi pāvesta salapojušo zizli.