9. augustā Cēsu Mākslas festivāls un koncertzāle “Cēsis”, turpinot tradicionālo “Cēsu vāgneriānu”, piedāvāja Riharda Vāgnera daiļradi noslēdzošās operas “Parsifāls” koncertatskaņojumu. Gurnemancu dziedāja viens no izcilākajiem Vāgnera basiem pasaulē, dāņu operdziedātājs Stefens Millings, kuram šī bija pirmā viesošanās Latvijā.

Par savu lomu dziedonis stāsta: "Gurnemancs izstāsta visu stāstu, viņš izskaidro, kas ir noticis un kas, cerams, notiks. 1. cēlienā viņš visu izstāsta, lai skatītāji saprastu, kas noticis, kāpēc Amfortass ir ievainots un kāpēc visi cieš.

Pret Vāgnera mūziku vienaldzīgo nav. Vai nu tā patīk, vai ne. Ja patīk, ja esi Vāgnera dziedātājs, šī mūzika uzrunā, es to tiešām izbaudu.

Man patīk opera "Parsifāls", jo tajā man daudz jādzied, tāpēc varu veidot daudz krāsu. Ikreiz, kad dziedu "parsifālā", pat arī tagad, kad man ir 60 gadi, man atveras kādas jaunas durvis, es atklāju ko jaunu. Arī tāpēc, ka Tarmo ir daudz dažādu ideju. Tāds nu ir Vāgners.

Ja tik garu operu piedāvā koncertversijā un solisti četrarpus stundas stāv nekustīgi, var būt garlaicīgi. Bet es arī saprotu, ka tiem, kam šī mūzika nav ikdiena, ir vajadzīgas nošu partitūras. Tas ir normāli.

Šo mūziku esmu dziedājis tik daudz reižu, ka man vairs notis nevajag, es cenšos savu tēlu atspoguļot arī aktieriski.

Ne pārāk daudz tēlot, bet tā, lai redzams, ka mēs zinām šo stāstu un saprotam, kas notiek. Ceru, ka tas mazliet piešķir izrādes gaisotni.

Ja jums būtu iespēja runāt ar pašu komponistu, ko jūs jautātu Rihardam Vāgneram? 

Varbūt kopā ar viņu izdzertu glāzi vīna, jo man šķiet (lai gan īsti jau nezinu), Vāgners nebija tā patīkamākā persona. Bet es labprāt redzētu viņu strādājam, arī darbojamies Baireitā, redzēt, kā viņš diriģē, dod norādes dziedātājiem, stāsta, kādu izteiksmi viņš vēlas.

Vāgners skaidri zināja, ko vēlas savās operās, arī notīs ierakstītas instrukcijas. Redzēt viņu strādājam - tas būtu interesanti.

Jūs esat leģendārs Vāgnera dziedātājs. Šo lomu esat dziedājis vairāk nekā 100 reižu, mūziku zināt no galvas. Kā sākās jūsu aizraušanās ar Vāgneru?

Tas bija 2000. gadā Kopenhāgenā. Man nebija paradzēts dziedāt Gurnemancu, šī loma bija vecākam kolēģim, es atveidoju vienu no bruņiniekiem, bet kolēģis pēkšņi nomira. Un režisors jautāja, vai es varētu šo lomu sagatavot divarpus mēnešu laikā. Biju ļoti nobijies, bet man izdevās. Zināju kādu pensionētu pianisti Kaju, viņa bija lieliska. Teicu intendantam, ka lomu iemācīšos, bet 3-4 reizes nedēļā iešu strādāt pie Kajas, un jums jāmaksā viņai par darbu. Tā arī vienojāmies un viss izdevās. Protams, bija bail, jo šī partija ir apjomīga, ir daudz teksta. 2000. gadā bija pirmā reize, kad dziedāju Gurnemancu, drīz pēc tam dziedātju arī Vīnē.