Riharda Vāgnera svinīga skatuviska mistērija trīs cēlienos "Parsifāls" Cēsu Mākslas festivālā 9. augustā

Lomās: Amfortass, Grāla valstības karalis – Nikolass Braunlijs (Nicholas Brownlee); Titurels, Amfortasa tēvs – Edgars Ošleja; Gurnemancs, vecākais Grāla bruņinieks – Stefans Millings (Stephen Milling); Parsifāls, vientiesis – Mihaels Veiniuss (Michael Weinius); Klingzors, burvis – Oleksandrs Pušņaks (Oleksandr Pushniak); Kundri, burve – Martina Dike, kā arī Artjoms Safronovs, Viesturs Vītols, Inna Kločko, Irma Pavāre, Edgars Auniņš, Marlēna Keine, Ilze Grēvele-Skaraine, Gunta Gelgote, Tatjana Trenogina, VAK "Latvija", Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents Tarmo Peltokoski.

Līdzās mūzikai - Marutas Rubezes sarunas ar solistiem, iestudējuma dalībniekiem un klausītājiem.

“Opera “Parsifāls” ir bijusi man nozīmīga kopš, ja nemaldos, 12 gadu vecuma", saka Tarmo Peltokoski.

"Atceros, jau agrā vecumā iedomājos, ka šī ir viena no visapburošākajām partitūrām pasaulē. Rakstīju par to esejas mūzikas skolā un literārus apcerējumus pamatskolā. Vienmēr esmu domājis, ka šis būtu tas skaņdarbs, ko ņemtu sev līdzi uz vientuļu salu.

“Parsifāls” ir Vāgnera noslēdzošā opera, viņa testaments un griba, kā arī vienīgais darbs, kas komponēts pēc Baireitas operteātra uzbūvēšanas, un tādējādi vienīgais darbs, kura radīšanā īpaši ņemta vērā nama sevišķā akustika.  Man ir patiesi laimējies aizvadītajos divos gados atskaņot Vāgnera “Zīgfrīdu” un “Dievu mijkrēsli”, un loģiski, ka tagad kārta nākamajam – viņa pēdējam darbam.” tā diriģents Tarmo Peltokoski.

Ar solistiem, iestudējuma dalībniekiem un klausītājiem sarunās tiekamies starpbrīžos.

Parsifāla lomas atveidotājs Mihaels Veiniuss pauda prieku par iespēju atkal dziedāt Latvijā: 

"Tā jau kļuvusi par skaistu tradīciju, vienreiz gadā būt šeit. Man patīk atveidot šo nevainīgo zēnu, jo viņš jau nav muļkis, viņš tikai neko nezina. Ja kāds viņam paskaidro, viņš saprot. Viņš nekad nevienu nav skūpstījis, viņš nekad nav saticis nevienu sievieti. Viss viņam ir jauns. No sākuma līdz beigām redzam šo Parsifāla ceļu - kad viņš ierodas pirmajā cēlienā, tad nezina neko, viņš tikai meklē pārtiku, diemžēl ir nomedījis nepareizo putnu. Savukārt beigās viņš kļūst par jauno karali. Pamatīgs un interesants ceļš!

Parsifālu esmu dziedājis daudz, tāpēc cenšos tvert mirkli, atspoguļot to, ko katrā konkrētajā dienā jūtu. Turklāt, ja ir tik lieliski kolēģi, veidojas laba saspēle.

Brīnišķīgais bass Stefans Millings Vāgneru dziedājis daudz. Mēs zinām, ko gribam parādīt, tāpēc būšanu uz skatuves izbaudām un tad arī atrodam jaunas šķautnes. Parsifālu labprāt spēlēju un vienmēr var atrast kaut ko jaunu."  

Iespaidos par dzirdēto dalījās muzikoloģe Ingrīda Zemzare, mūzikas un teātra kritiķe un žurnāliste Lauma Mellēna-Bartkeviča un komponists Aleksandrs Avramecs. Par arfas lomu Vāgnera mūzikā stāsta arfiste Ieva Šablovska, koncertversiju vērtē režisors Viesturs Kairišs un uz paveikto atskatās LNSO direktore Indra Lūkina un uzveduma video darba autors Dāvis Sīmanis.

Par Vāgnera opermūziku stāsta arī Grāla valstības karalis Amfortass – Nikolass Braunlijs:

Vāgnera operas ir garas, blīvas, vienlaikus notiek daudz kas. Nedomāju par to, cik skaļš ir orķestris, cik emocijām bagāts viss ir, par sākumpunktu es izvēlos tekstu.

Amfortass tik daudz runā par sāpēm un ciešanām, kam cauri gājis Jēzus Kristus. To ir ļoti grūti atsoguļot. Tāpēc cenšos nepārtraukti domāt par tekstu. Pēc iespējas mazāk domāju par dziedāšanu, mazāk skatos uz diriģentu, bet koncentrējos uz tekstu, tas man palīdz.

Vāgneru dziedu daudz, šobrīd varbūt pārāk daudz. Visi runā par to, ka orķestris ir ļoti skaļš, tas visu pārņem, jo spēlē daudz cilvēku.

Esmu sapratis: ja centīsies pārspēt orķestri, zaudēsi. Tas ir kā cīnīties ar lāci, nav iespējams uzvarēt. Tas, ko var darīt: vari gudri veidot frāzes, atrast īstos brīžus, kad balsi izvirzīt priekšplānā.

Un svarīgi, ka diriģents spēj savaldīt orķestri, panākt, lai tas ir kluss brīžos, kad tas nepieciešams. Laikā, kad Vāgners rakstīja "Parsifālu", viņš jau bija ārkārtīgi meistarīgs operkomponists, tāpēc ir tikai daži brīži, kuros orķestris cenšas tavu balsi pārmākt. Vāgnera operās orķestri uztveru drīzāk kā tēlu. Un reizēm, lai gan dziedu, vairāk uzmanības vajadzīgs orķestrim. Tas nekas, es neiebilstu. Ar orķestri nevar cīnīties, ir jāatrod veids, kā sadarboties.

Vāgneru dziedāt sāku samērā agri. Kā divdesmitgadnieks dziedāju visu standarta repertuāru: Mocartu, Verdi, Britenu. Viss bija labi un mana karjera virzījās veiksmīgi. Bet paralēli, savā nodabā un kopā ar skolotāju dziedāju Vāgneru. Tad man apritēja 30, nu jau 36, un Vāgnera mūzikā jūtos visērtāk. Piemēram, "Klīstošajā holandietī" esmu dziedājis kādas 55 reizes, vienmēr iemācoties kaut ko jaunu. Tieši šajā repertuārā jūtos vislabāk. Un ne tikai vokālajā ziņā, jo Vāgnera dziedātāji ļoti atšķiras no pārējiem!

Operas pasaulē ir daudz dīvu, īpaši ja dziedi "Traviatā" vai Bohēmā", bet Vāgneru dzied darba rūķi! Mēs esam šeit un darām to labāko, ko spējam. Man tas ļoti patīk, jūtos ārkārtīgi labi šajā repertuārā.

Gurnemancu dziedāja viens no izcilākajiem Vāgnera basiem pasaulē, dāņu operdziedātājs Stefens Millings, kuram šī bija pirmā viesošanās Latvijā.

Uzrunāti arī pirmais Grāla bruņinieks Artjoms Safronovs, viena no Klingzora ziedu meitenēm Gunta Gelgote un Kundri lomas atveidotāja Martina Dike.

Oleksandrs Pušnjaks Latvijā bija pirmoreiz, priecājās par jaukajiem cilvēkiem un labajiem laikapstākļiem, un arī Klingzora lomā iejutās pirmoreiz:

"Ir ļoti patīkami pirmoreiz dziedāt šo mūziku tik brīnišķīgā starptautiskā komandā kopā ar lieliskajiem latviešu dziedātājiem. Viss savijas kopā. Nav jau tikai vārdi vai tikai mūzika. Ir vesels tēls, jo  operas pasaule ir kā cita realitāte, kuru tev ļauts atveidot.

Protams, var Klingzoru atveidot kā ļauno, bet, manuprāt, viņam ir arī daudz kā kopīga ar Amfortasu. Viņš daudz ziedojis, lai iekļūtu šajā Grāla bruņinieku pulkā, bet viņš ir dusmīgs caur savām sāpēm.  Tas, manuprāt, ir īstais veids, kā interpretēt šo lomu. Man patīk lomu pirmoreizi  dziedāt iestudējumā, bet koncertversijai ir savas priekšrocības, jo vari variāk koncentrēties mūzikai, spēlēties ar savu balsi un ar balsi izstāstīt stāstu. Savukārt skatuves iestudējumu veidojot, parasti ir vairāk laika, lai iejustos lomā. Domāju, ka Klingzors Kundriju izmanto kā ieroci, lai sasniegtu savus mērķus."

Pēcvārdā - producentes Ilzes Sprancmanes sajūtas un Eiroradio kolēģa Juliusa Grickēviča vērtējums: "Abi ar sievu esam emociju pārņemti.

Esam sajūsmā par šo vakaru, par atskaņojuma kvalitāti, šis tiešām bija notikums. Bet domājam arī, kas būs nākamgad! Jo nu jau esam raduši katru gadu augustā braukt šurp. 

Orķestris un koris šovakar bija kā vienots organisms. 1. cēlienā Tarmo prelūdiju veidoja mazliet stieptāku, bet arī tāda var būt interpretācija. Bet trešais cēliens bija ļoti plūstošs, ļoti labs. Ja runājam par solistiem, "Parsifāls" izdodas tikai tad, ja ļoti labs ir Gurnemancs. Šoreiz Stefans Millings šajā lomā bija īsts aristokrāts, varējām just viņa enerģētiku, viņa pieredzi, viņš bija īsts karalis, viens no atslēgas cilvēkiem šajā atskaņojumā. Jau no pirmās frāzes ar savu vareno balsi pieskandināja visu zāli. Labus vārdus gribu veltīt Amfortasam. Nikolasu Braunliju pirms divām nedēļām Minhenē dzirdēju viņu Votāna lomā, savukārt Baireitā viņš dzied "Reinas zeltā", viņš ir starptautiska zvaigzne, bet gribētos, lai viņš sevi mazliet pasaudzē, jo viņš dzied šī repertuāra grūtākās partijas. Kundri pirmajā un trešajā cēlienā bija izcila, otrajā cēlienā varbūt mazliet attālinājās no partitūras, bet pirmajā cēlienā bija ļoti dabiska. Klingzors noteikti šo lomu vēl nākotnē noslīpēs, bet viņa tumšā balss bija ievērojama. Koris bija ļoti labs! Pavisam izcili būtu, ja varētu tam pievienot vēl kādas desmit vīru balsis, jo ir ļoti grūti kalibrēt šo skanējumu.

Taču visa komanda bija ļoti veiksmīga, tā varētu lieliski dziedāt arī Baireitā, Berlīnē vai Minhenē. Bet varam to dzirdēt šeit Cēsīs kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Apsveicu - lielisks ieguvums!"