Ciklā "Sestdienas vakars operā" piedāvājam itāļu komponista Luidži Kerubīni (1760-1842) meistardarbu – pēc Euripīda un Pjēra Korneija traģēdijām tapušo operu "Mēdeja".

Tā piedzīvojusi pirmuzvedumu 1797. gadā Parīzē, un, lai gan sākotnējie panākumi bijuši remdeni, darbs 19. gadsimta pirmajā pusē uzvests arī  Berlīnē un Vīnē, un sajūsminātas atsauksmes saņemtas pēc uzveduma Londonā 1865. gadā, klātesot komponista dēlam un mazdēlam.

1909. gadā Kerubīni "Mēdeju" pirmoreiz uzveda arī Milānas La Scala, un šī versija tikusi atjaunota arī 1953. gadā, kad titullomā bija leģendārā Marija Kallasa, kuru šī loma pavadīja arī turpmākajā desmitgadē vairākos pasaules opernamos.

"Klasikas" rīcībā ir Ņujorkas Metropoles operas jauniestudējums (režisors un scenogrāfs Deivids Makvikars) ierakstā, kas veikts 2022. gada 22. oktobrī (tieši šī izrāde tika piedāvāta arī uz lielajiem ekrāniem, tostarp Latvijā, kinoteātrī  Forum Cinemas). Titullomā – soprāns Sondra Radvanovski, viena no šībrīža pasaules lieliskākajām Verdi operlomu interpretēm, kura nevairās no izaicinājumiem: vienas sezonas laikā viņa atveidojusi arī G. Doniceti operu Tjūdoru dinastijas karalienes – Anna Boleina, Marija Stjuarte un Elizabete I.

Mēdejas loma pamatoti tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajām – gan tehniski, gan emocionāli. Kerubīni 1797. gadā komponētā partitūra ir sava veida tilts starp klasicisma un romantisma laikmetu, un to par meistardarbu uzskatījuši daudzi komponisti, viņu vidū  Bēthovens, Brāmss un Pučīni. "Klasikā" to klausāmies itāliskajā versijā ar dziedātiem rečitatīviem – tā ir versija, kurā opera ieguva popularitāti mūsdienās, īpaši pēc tam, kad Marija Kallasa to atdzīvināja pagājušā gadsimta 50. gados.

Kopā ar Sondru Radvanovski sastāvā ir tenors Metjū Polencani kā Mēdejas vīrs, argonauts Jāsons, soprāns Dženaja Bragere – Mēdejas  sāncense Glauke, bass Mikēle Pertusi – Glaukes tēvs Korintas karalis Kreonts, mecosoprāns Jekaterina Gubanova – Mēdejas kalpone un uzticības persona Nerisa. Pie diriģenta pults – maestro Karlo Rici, kura repertuārā šosezon ir arī "Toska" un "Dons Karloss".

Deivida Makvikara iestudējumā pils ārpusei ir smagas matēta metāla durvis, kas slīd vaļā, lai atklātu iekšpusi. Aizmugurē milzīgs noliekts spogulis nodrošina skatu uz notiekošo kā no putna lidojuma.  Priekšpusē pakāpieni ved uz netīrumiem klātu zemi, Makvikars uzsver Mēdejas kā atstumtās statusu. Operas kostīmi ir no operas tapšanas perioda, 1790. gadiem, un galma sievietes tērpušās elegantās, krāsainās ampīra stila kleitās. Vienīgi Mēdeja ir tērpusies melnā, viņas garie mati ir nesakopti, uz plaukstām karājas amuleti.

Operā ir trīs cēlieni. Sengrieķu mītiskais varonis Jāsons no  Kolhīdas atvedis rūpīgi apsargāto Zelta aunādu. To iegūt palīdzējusi burve Mēdeja, kurai aizbēgot kopā ar Jāsonu, nācies nogalināt savu brāli. Taču trimdas zemē Korintā, kur Mēdeja un Jāsons dzīvo kopā ar abiem bērniem, Jāsonam nu ir citi plāni -  apprecēt Korintas ķēniņa Kreonta meitu Glauki. Opera sākas Kreonta pilī kāzu priekšvakarā. Karalis izdod rīkojumu, ka Jāsona un Mēdejas bērni tiks audzināti templī, prom no mātes. Līgavu Glauke ir pārņemta ar priekšnojautām un atzīstas Jāsonam, ka baidās no Mēdejas. Taču Jāsons pārliecina Glauki, ka Mēdejai  vairs nav nekādas varas pār viņu.  Visi aicina dievus svētīt kāzas... līdz  parādās Mēdeja. Kreonts viņai draud, bet Mēdeja pievēršas Jāsonam, lūdzot viņu atgriezties pie viņas - savu bērnu mātes. Kad Jāsons viņu atraida, Mēdeja zvēr atriebties.  Otrais cēliens sākas ar Medejas izmisumu saprotot, ka  bērni tiks audzināti  un noskaņoti pret viņu. Kalpone Nerisa ziņo, ka Korintas iedzīvotāji alkst Mēdejas nāvi,  un arī Kreonts pieprasa, lai Mēdeja nekavējoties pamet pilsētu.  Mēdeja lūdz patvērumu vēl vienu dienu, un Kreonts piekāpjas.  Nerisa cenšas mierināt Mēdeju, kuru nepamet  domas par atriebību. Kad ierodas Jāsons, Mēdeja viņu iežēlina ar to, ka  spiesta šķirties no saviem bērniem, un  Jāsons ļauj  pavadīt vēl vienu pēdējo dienu kopā. Mēdeja norīko  Nerisu atvest bērnus, kā arī  nogādāt kāzu dāvanas – diadēmu un mantiju – Jāsona līgavai Glaukei.  Kamēr tālumā dzirdamas kāzu svinības, Mēdeja lūdz dievu atbalstu savai atriebībai.

Zem drūmām negaisa debesīm starp pili un templi Mēdeja lūdz spēku savu plānu īstenošanai. Nerisa, atved pie Mēdejas bērnus, lai ar šausmām saprastu, ka Mēdejai ir nodoms viņus nogalināt.  Nerisa lūdz, lai Mēdeja apmierinātos ar savu atriebību Glaukei: Mēdejas dāvātā diadēma un mantija piesūcinātas ar nāvējošu indi, un no pils jau atskan izmisīgas vaimanas.  Mēdeja svārstās starp mātišķo mīlestību pret bērniem un vēlmi piespriest galēju sodu viņu tēvam, kurš sēro par savas līgavas nāvi.  Tuvojoties saniknotam ļaužu pūlim, Mēdeja ar bērniem aizbēg un paslēpjas templī.  Taču, Kad Jāsons templi sasniedz, ir jau par vēlu.  Burvei rokās ir asiņains nazis un, un, gribēdama sagādāt Jāsonam vislielākās ciešanas, viņa abu bērnus ir nogalinājusi. Jāsons sabrūk neizsakāmās bēdās, Mēdeja aizdedzina templi, un kad tas ir liesmās, arī pati dodas nāvē. Šis cēliens nav garš, bet tas ir neparasti intensīvs, un kā uzsver komentētāji – tā ir viena no izcilākajām operu ainām, unikāls Kerubīni laikmeta paraugs un priekšvēstnesis leģendārajām belkanto primadonnu neprātīgajām ainām, kas tiks radītas vēlāk.

III cēliens sākas ar spēcīgu, vētrainu orķestra prelūdiju.  Šajā iestudējumā mēs ieraugām Mēdeju uz skatuves vienu pašu, bet ar atspulgu virs tās novietotajā spogulī, kas rada pārsteidzošu efektu. Viņai ir dedzīgs rečitatīvs, kurā tiek piesaukti dievi, mēģinot racionalizēt savus nodomus.  Kad Nerisa atved bērnus, Mēdeja svārstās – līdz pat pašām beigām.

Reizēm viņa, šķiet, nāk pie prāta un lūdz Nerisu bērnus no sevis pasargāt. Citreiz viņa ļaujas savām nekontrolējamajām dusmām pret Jāsonu. Mēdejas vokālā līnija ir ārkārtīgi sarežģīta, jo tā seko šīm sirds pārmaiņām. Spriedze pieaug, kad tālumā dzirdams koris, kas pauž šausmas par Glaukes nāvi. Taču mūzikā iezogas arī  ledains triumfs, kad Mēdeja pieņem savu pēdējo lēmumu un pēdējo reizi sastop arī Jāsonu, kuram jāpieņem šausmīgais Mēdejas pamatojums, bērniem bija jāiet bojā tādēļ, ka tie bija viņa – Jāsona bērni.  

"Es dodos uz Stiksas upi.  Tur tevi gaidīs mans spoks.", tie ir Mēdejas pēdējie vārdi, pirms  Šajā iestudējumā viņa dodas gulties blakus saviem bērniem liesmu pārņemtajā templī.