Cēsu Mākslas festivāls sadarbībā ar koncertzāli "Cēsis" šogad turpinājis jau tradicionālo "Vāgneriānu" ar Riharda Vāgnera ilgus gadus lolotās operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" noslēdzošās operas "Dievu mijkrēslis" koncertatskaņojumu, kurā 3. augustā uz skatuves kāpa spoži pasaules un Latvijas opersolisti, kā arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris dedzīgā un pasaules atzinību strauji iemantojušā somu diriģenta, starp citu – liela Vāgnera mūzikas cienītāja – Tarmo Peltokoski vadībā. "Klasika" aicina šo vērienīgo iestudējumu klausīties ierakstā!

Pirms 2. cēliena ieklausāmies sarunā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktori Indru Lūkinu.

Indra Lūkina: Vāgners Cēsu koncertzālē ir un būs! Esam tiešām ļoti laimīgi, ka mums ir tāda iespēja [strādāt] ar tik aizrautīgu diriģentu, kās ir Tarmo Peltokoski! Mūsu orķestris jau tagad specializējies uz Vāgneru, un šis jau ir, ja nemaldos, piektais gads, un tā ir tāda sakritība varbūt savā ziņā, bet tieši Cēsīs atskaņojam Vāgneru. Ir bijis atskaņojums arī brīvdabā, bet mēs

nolēmām, ka šī mūzika ir tā vērta, lai to iestudētu bez kādiem papildus āra faktoriem, kas neļauj šo fantastisko, ģeniālo mūziku pilnvērtīgi uztvert: tādēļ tomēr nācām koncertzālē, un domāju, ka tas ir attaisnojies, jo šeit ir orķestra bedre, kas ir ļoti piemērota.

Pat nezinu, vai tad, kad Cēsu koncertzāle tika būvēta, tika domāts, ka šeit varētu atskaņot operas, bet izrādās, ka šī orķestra bedre akustiski ir ļoti laba! Arī mūsu galvenais diriģents Tarmo Peltokoski teica, ka viņam daudz labāk patīk skaņas balanss, kad orķestris ir tieši bedrē, nevis tad, ja orķestris ir uz skatuves.

Ir daudzi un dažādi faktori, kas veidojuši to iespēju, ka Vāgners skan Cēsīs. Gan dziedātāji, gan mūziķi, gan arī klausītāji izjūt arvien lielāku iesaisti šīs mūzikas atskaņošanas un klausīšanās procesā. Jo, kā zināms, kādu

nedēļu pirms izrādes biļetes ir izpārdotas un ir tāda maza sensācijas pieskaņa – vai vēl kaut kur nevar dabūt kādu biļeti? Varbūt kāds ir rezervējis, bet atteiksies, un kāds laimīgais tiks pie biļetes...

Ir skaidrs, ka Vāgners šeit skan, un skan labi, manuprāt. Un mēs turpināsim. Latvijas kultūras ainai tas ir ļoti, ļoti nozīmīgi, jo, sēžot zālē un klausoties šādu koncertatskaņojumu, var pilnā mērā gremdēties mūzikā un arī tekstā, jo ir virstitri, ir iespējams sekot tekstam, un tas dod ļoti lielu pievienoto vērtību. 

Maruta Rubeze: Manuprāt, izveidojusies labā nozīmē atkarība no Vāgnera. Lai gan šis notikums ir reizi gadā, tas veido vasaras sezonas muzikālo kulmināciju. Tomēr Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim šis žanrs un sadarbība ar izcilākajiem operas solistiem ir ne tikai liels izaicinājums, bet arī ļoti liela atbildība, jaunas krāsas. Vāgnera mūzikā it kā no jauna sadzirdam to potenciālu, kāds piemīt mūsu orķestrim, cik tajā brīnišķīgi solisti! Ko tas īsti nozīmē orķestra dzīvē?

Orķestra dzīvē tas nozīmē ļoti daudz: gan saturiski, gan muzikāli, gan arī profesionāli un tehniski. Tas ir ļoti, ļoti grūts uzdevums mūziķiem – divu nedēļu laikā sagatavot šo milzīgo mūzikas apjomu.

Kā teica mūsu koncertmeistare Veerle Houbraken, kura pārsvarā spēlē Beļģijā, mēs divās nedēļās sagatavojam to, ko parastajā kārtībā gatavotu divus mēnešus, un šeit ir runa ne tikai par nošu materiālu un hronometrāžu, bet arī par to intelektuālo, saturisko, emocionālo kopumu, kas ir šajā Vāgnera operā.

Tīri cilvēciski no katra mūziķa tas prasa ļoti daudz, bet arī daudz ko dod. Esmu runājusi ar mūsu orķestra mūziķiem – protams, ir grūti, bet jūtu, ka viņiem tas ir arī ļoti liels gandarījums. Redzu, ar kādu atdevi mūziķi spēlē un iet līdzi diriģenta žestam un impulsam, cik atdevīgi viņi strādā pie šī darba. Tas ir ļoti aizraujoši – redzēt, kā orķestris pie tā strādā! (..) 

Katram orķestra galvenajam diriģentam ir savs rokraksts un savs iemīļotais repertuārs, un katrs galvenais orķestra diriģents ir kā neliels laikmets. Arī Karels Marks Šišons diriģēja daudzu operu koncertiestudējumus – bija Pučīni, Verdi: tas bija viņa rokraksts. Arī Andris Poga. Tagad ir Tarmo Peltokoski, un mums ir Vāgners.

Tas ir interesanti, kā cauri laikam orķestris un diriģents strādā un kādu virzienu attīsta. Arī klausītājiem, domāju, tas ir interesanti.

Kuram "Dievu mijkrēsļa" tēlam jūs tīri cilvēciski visvairāk dzīvojat līdzi? Vai tomēr jūsu prātā un sirdī rosās citas domas, kas vairāk saistītas ar mūziku, ne tik daudz ar saturisko vēstījumu, kas vietumis mums šķiet tik tāls, ka liekas – varbūt tas notiek uz kādas citas planētas: šo izjūtu pastiprina arī skatuves vizuālais noformējums – planēta, kas visu laiku mainās. 

Jā, savā ziņā ir tāda sajūta, ka tā ir kāda daudz lielāka, plašāka dimensija, bet tajā pašā laikā, redzot dzīvos cilvēkus, dziedātājus, es brīžam tiešām varu sekot līdzi un just līdzi.

Ja man jāsaka, kuram varonim es jūtu līdzi, tad tas ir Zīgfrīds. Kaut kā man viņš ļoti šķiet sirdij tuvs. 

Viņš arī šķiet pats raksturīgākais Vāgnera tēls – ar savu tenoru, spožo balsi. 

Ja runājam par solistiem, tad

mums ir ļoti, ļoti paveicies ar Zīgfrīda lomas atveidotāju Mihaelu Veiniusu. Uzskatu, ka viņš ir absolūti izcilākais Vāgnera tenors, kādu vien var iedomāties.

Viņš tik ļoti labi pārzina muzikālo materiālu, viņš faktiski ir Zīgfrīds – viņš dzīvo šajā tēlā, viņš dzīvo mūzikā, viņš to ir dziedājis daudzkārt. Un viņa pieredze ļoti daudz ko dod citiem solistiem, kuri varbūt dzied šīs lomas pirmoreiz – arī tādi solisti ir katrā iestudējumā. Tā ir savstarpēja bagātināšanās. Bet arī cilvēciskajā ziņā šajā tēlā ir kaut kas tuvs.

Un starptautiskajā solistu komandā brīnišķīgi iekļaujas arī mūsu solisti. Biju pozitīvi šokēta par Zandas Švēdes sniegumu!

Es arī laikam nevarētu atrast īsto vārdu, bet ne tik bieži gadās dzirdēt mecosoprānu tik augstā kvalitātē, ar tik brīnišķīgu balsi un tik ārkārtīgi dziļi izjustu dziedājumu – katru reizi tāda bauda ir klausīties Zandu!

Kā orķestris ar viņu sadarbojamies jau vairākkārt, un vienmēr, kad mums nepieciešama šī tipa balss, pirmais, par ko mēs domājam – vai varētu uzaicināt Zandu? 

Liels paldies par jūsu milzīgo ieguldījumu šajā notikumā – Cēsu Mākslas festivālā un par jūsu ikdienas darbu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kuram priekšā ļoti sarežģīta sezona. Lai tad nu šie ir dvēseles svētki arī jums! 

Liels paldies!