"Klasikas" vilnī - Imanta Kalniņa operas "Spēlēju, dancoju" koncertuzvedums, kas Latvijas Nacionālajā operā izskanēja 2011. gadā. Piedalās Silga Tīruma, Andris Ludvigs, Juris Ādamsons, Jānis Apeinis, Romāns Poļisadovs, Ieva Parša u. c., Latvijas Nacionālās operas koris, orķestris un diriģents Aleksandrs Viļumanis.

Pirmais un līdz šim vienīgais šīs operas iestudējums īstas izrādes veidolā notika 1977. gada 30. decembrī gadumijas noskaņās. Toreiz operas autoram Imantam Kalniņam bija 36 gadi. Populārā dziesminieka un rokmūziķa Imanta Kalniņa pirmā opera, līdzīgi kā pirms tam viņa leģendārā 4. simfonija (1973), pievilka ar tajā iekodēto jēgu, ar zemtekstiem. Tā ierādīja jauniešiem ceļu uz balto Operas namu, līdzīgi kā minētā simfonija - uz filharmoniju.

"Ziedoņa un Kalniņa kopdarbs ir viena no retajām latviešu operām, kas ir pacelta augstā ideju līmenī. Pārejošas šodienas aktualitātes tur nav, jo šī ir māksla ar lielo burtu, un vienmēr ir vērts domāt par tās vēstījumu," vērtē muzikoloģe Ingrīda Zemzare. Operai ņemot par pamatu kādu klasisku darbu, piemēram, Gētes "Faustu", parasti pāri paliek tikai kārns sižets. Šeit tā nav. Imantam Ziedonim izdevies liels vispārinājums, kas atbilst Raiņa darba garam. Daudzas līnijas ir atmestas, un paturēts tikai visbūtiskākais: pretstats starp bezatbildību, starp laba un ļauna nešķirošanu. Padziļināta Trejgalvja elles valstības būtība.

Laba un ļauna nešķirošana ir morālas krīzes situācija. Ja gribat, te arī ir tā aktualitāte. Nav atskaites punkta, un cilvēkiem šķiet, ka viss ir labs, kas nav ar likumu aizliegts, Ingrīda Zemzare norāda, ka morālās krīzes situācija šajā darbā iezīmēta ļoti skaidri. Tāpat kā tā patlaban jūtama mūsu šodienas sabiedrībā, dzīvē. Tots Ziedoņa versijā humanizē Trejgalvi - viņš piespiež viņu atbildīgi paskatīties uz cilvēka dzīvi.

Zīmīga ir operas tapšanas priekšvēsture. "Vai tikāt lasījuši Pēterpils Avīzēs sākumu no "Spēlēju, dancoju"? Vai jums tas nederētu? Man liekas gan. Un viegli pārtaisāms, tikai īsināms," - ar šādu operas libreta piedāvājumu šīs lugas, tautas drāmas autors Rainis savulaik vērsies pie Alfrēda Kalniņa. Taču dzejnieka ierosinājums netika īstenots. Tapa izrāde dramatiskajā teātrī, kam mūziku rakstīja Jāzeps Vītols. Slavenajam Eduarda Smiļģa inscenējumam savukārt mūziku rakstīja Indulis Kalniņš. Bet operas vēl arvien nebija. Imants Kalniņš, kurš teju pēc pusgadsimta ķērās tai klāt, bija trešais Kalniņš Tota, Leldes un Trejgalvja ilgajā ceļā uz operas skatuvi.

Pirmiestudējums (1977) Mihaila Kublinska režijā ar Artūra Lapiņa scenogrāfiju un Birutas Goģes kostīmiem izpelnījās lielu atzinību viesizrādēs Viļņā un Maskavā Lielajā teātrī, taču dzimtenē tika vērtēts pretrunīgi. No vienas puses, bija iets oratoriāls ceļš: A. Lapiņš visus cēlienus apvienoja ar simboliski vispārinātu žuburainu ozolu, kura zari pekles skatā tika arī "apdzīvoti". Ne mēbeļu, ne rekvizītu, tikai vainagi. Kāzu skatā virs kāzinieku galvām, kapsētā - uz zemes. Taču pazemes, elles vide 2. cēlienā ar baleta piedalīšanos izskatījās butaforiski, naivi. "Šī ir opera, kurā nevajag piepildīt pilnu skatuvi. Mūzikā, arī orķestra bedrē un korī notiek tik daudz! Vēstījums ir piepildīts. To vajag uzvest bez lielas skraidīšanas pa skatuvi, bez sadzīviskām norisēm," uzskata Ingrīda Zemzare.

Kalniņš operu pabeidza 1976. gada decembrī. Pirmizrādē 1977. gada 30. decembrī pirmo reizi parādījās skaists, Leldes lomai ļoti atbilstošs soprāns Lilija Greidāne. Tota lomā bija Kārlis Zariņš, Trejgalvis - Pēteris Grāvelis, Kungs - Nikolajs Goršeņins. Vēlāk Zemgus lomā debitēja Aleksandrs Poļakovs, tolaik vēl students. Lilija Greidāne atceras, ka izrādes tapšana raisīja sabiedrībā lielu interesi. Zāle vienmēr bija pilna, nāca daudz jauniešu. "Es izjutu Leldi un viņas attiecības ar Totu kā tiekšanos pēc garīguma," stāsta dziedātāja.

Diriģents A. Viļumanis atminas, ka iestudējuma problēmas radušās arī tāpēc, ka steigā mainīta radošā komanda. Sākumā bijis iecerēts, ka režisors būs Arnolds Liniņš un skatuves noformējumu veidos Ilmārs Blumbergs. Taču Liniņš bijis ļoti aizņemts teātrī, un vajadzējis meklēt citu režisoru. Dziedātāju sastāvs bija ļoti spēcīgs, aktieriski ļoti pārliecinošs. Ļoti labs bija arī otrs sastāvs. Šī izrāde Operā nospēlēta 55 reizes. Tagad pēc tik daudziem gadiem atliek konstatēt, ka šī mūzika vēl dzīvo un elpo." Tai ir interesanta instrumentācija, daudz rokoperas elementu: ritma grupa, basģitāra. Orķestrī skan operā reti izmantoti instrumenti: čelesta, čembalo, sagatavotās klavieres. Prologā un noslēgumā skan ērģeles (pirmizrādē 1977. gadā skanēja Rīgas Doma ērģeļu ieraksts!).

Tiktāl - muzikoloģes Ineses Lūsiņas publikācija laikrakstā "Diena", kas tapusi 2011. gadā pirms operas koncertuzveduma Latvijas Nacionālajā operā, par kuru Orests Silabriedis savukārt rakstīja tā: "Latviska, ļoti latviska mistika ar Visuma norišu izpratnes kontekstu.”

Opera saviļņo klausītājus ar latvisko mītu un simbolu šķietami vienkāršo, bet universālo valodu un neatslābstoši spraigo muzikālo dramaturģiju. Attapīgā spēlmaņa Tota sadursme ar Pazemes Kungu un Trejgalvi ir cīņa starp labo un ļauno, dienu un nakti, gaismu un tumsu.