Ciklā "Sestdienas vakars Operā" turpinām klausīties latviešu komponistu devumu opermūzikas žanrā. Šoreiz laiks pienācis Ilonas Breģes kameroperai "Dzīvais ūdens"!

Operu, kas rakstīta 1988. gadā pēc tajā pašā gadā tapušās Māras Zālītes lugas, pirmizrādi Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē piedzīvoja 2005. gada 7. aprīlī, bet "Klasikā" Dāvis Eņģelis to aicina klausīties koncertatskaņojumā, kas Lielajā ģildē izskanēja jau 1996. gadā.

Šajā iestudējumā piedalās Kristīne Gailīte, Antra Jankava, Ingūna Lazdiņa, Andrejs Martens, Miervaldis Jenčs, koris "Dzintars", Latvijas filharmonijas kamerorķestris un diriģents Gints Kārkliņš.

Operā ir četras darbojošās personas: Ildze, Laine, Māceklis un Priesteris. Nozīmīgas lomas – arī kora balsis: Patiesības, Ilgu, Pienākuma un Mīlestības balss.

Opera komponēta četrās ainās ar prologu un apoteozi.

Prologā – svētnīca stāvas kraujas malā. Agrs rīts. Migla. Māceklis spodrina svētnīcas vienīgo dārgumu – Dzīvā Ūdens zelta trauku. Viņš dzird balsi, kas aicina pie sevis, pie Patiesības kā augstākās dzīves vērtības. Pēc Priestera ierašanās atklājas Dzīvā Ūdens nozīmē ļaudīm, kurus nomākusi migla un kuri cer uz Dzīvā Ūdens dziedinošo spēku. Māceklis lūdz atklāt Dzīvā Ūdens rašanās noslēpumu, un Priesteris stāsta par šīs rašanās noslēpumu, bet noslēpumu atklās tikai tad, kad būs pienācis laiks. Pēc trijām dienām notiks svētki par godu Dzīvajam Ūdenim.

1. aina. Pagājušas dažas dienas. Pļavā svētnīcas pakājē ar puķēm sarunājas Ildze. Viņu uzrunā Māceklis. Ildzes skaistās, neredzīgās acis jaunekli aizkustina, viņš stāsta meitenei par Dzīvo Ūdeni, kas var dziedināt. Ildze dzird Ilgu balsi. Abi norunā tikšanos vakarā, kad debesis satumsīs.

2. aina. Vēlu vakarā pie svētnīcas Māceklis gaida Ildzi un domā par Priestera vientulīgo dzīvi. Pusnaktī pazib kāda ēna. Māceklis noslēpjas. Viņš redz, kā Priesteris lej zelta traukā ūdeni no veca stopa. Uz Mācekļa jautājumu – Ko Jūs darāt? – Priesteris atbild, ka patiesībā Dzīvā Ūdens nemaz nav, taču ļaudis dziedē leģenda un ticība, ko uztur Priesteris. Māceklis to uzskata par meliem, Ildzei nav cerību atveseļoties. Pie svētnīcas ierodas Laine.

3. aina. Turpinās iepriekšējās ainas darbība. Pirms daudziem gadiem Laine ir aizgājusi no svētnīcas un dziedinājusi ļaudis ar zālītēm un uzlējumiem, taču sapratusi, ka ar to vien nepietiek, lai glābtu ļaudis no miglas, un ir atgriezusies, lai palīdzētu Priesterim. Savukārt Ildze cenšas pierunāt Mācekli iet prom, būt abiem kopā un nenaidoties ar Priesteri. Māceklis grib svētkos pateikt ļaudīm patiesību par Dzīvo ūdeni, Ildze visbeidzot atklāj noslēpumu, ka ir Priestera un Laines meita un tikai izliekas akla, lai tiktu svētkos izdziedināta. Māceklis ir vīlies gan ticībā, gan mīlestībā un izvēlas nāvi.

4. aina. Svētku dienas rītu Priesteris sagaida nomākts, ar vainas apziņu par Mācekļa nāvi. Uzmundrinājumu nespēj dot pat Pienākuma balss. Laine ir kopā ar Priesteri un palīdzēs. Vēl tikai jānāk Ildzei, lai sāktu svētkus. Lai neredzētu melus visapkārt, lai būtu tāda, kādu viņu iemīlēja Māceklis, Ildze ir sev atņēmusi acu gaismu. Paliek Priesteris ar Laini. Priesteris atceras senu ticējumu, ka Dzīvais Ūdens iegūst desmitkārt lielāku spēku, ja tam upurē cilvēka dzīvību. Laine vēlas apturēt šos notikumus, kas jau prasījuši tik daudz upuru. Priesteris atdod savu dzīvību, bet Lainei jāpaliek svētnīcā pie Dzīvā Ūdens un jādod cilvēkiem cerība. Laine dzird Mīlestības balsi, tai pievienojas Patiesības, Pienākuma un Ilgu balsis. Ļaudis tiecas pēc Dzīvā Ūdens…