"Klasika" raida Riharda Vāgnera ilgus gadus lolotās operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" noslēdzošās operas "Dievu mijkrēslis" koncertatskaņojumu, kas 3. augustā Cēsu Mākslas festivāla ietvaros izskanēja koncertzālē "Cēsis".

Starptautiskā solistu ansambļa vidū – arī viens no pieprasītākajiem Vāgnera lomu atveidotājiem visā pasaulē – igauņu bass Ains Angers (Ain Anger). Viņš šajā koncertiestudējumā dzied Nībelunga Alberiha dēla – Hāgena – lomu.

Ains Angers: Vāgnera "Dievu mijkrēslī" esmu dziedājis jau vairākas reizes, taču ar šo mākslinieku sastāvu iepriekš neesmu ticies. Taču visi šo mūziku labi pārzina, ir tikai jābūt atvērtam, jālaiž balss brīvi, un tad šī mūzika sniedz milzīgu enerģiju.

Savu vāgnerisko balsi atklāju Vīnē. Protams, jutu milzīgu respektu pret Vāgnera mūziku, biju daudz dzirdējis ieteikumus un brīdinājumus, ka, sākot dziedāt Vāgneru, jābūt uzmanīgam, nedrīkst tam pievērsties pārāk agri, balsij vajag sagaidīt īsto brīdi. Vispirms dziedāju operā "Valkīra", tad sekoja "Reinas zelts" un "Parsifāls", un tā soli pa solim – no vienas Vāgnera operlomas pie nākamās. Un vienā brīdī sapratu, ka basa partijas operās "Loengrīns", "Tanheizers" un "Nirnbergas meistardziedoņi" ir itin kā viens un tas pats cilvēks.

No vienas operas uz otru pārceļo tāds pats tēls, ir līdzīgs frāzējums, it kā Vāgneram vienmēr prātā būtu viens tēls. Tāpēc ar katru nākamo Vāgnera operu dziedāt ir vieglāk. Protams, "Dievu mijkrēslī" Hāgena loma ir īpaša. Otra tik ļauna cilvēka šajā operā nav.

Jā, sākumā vēl to nejūtam, tāpēc man ir interesanta šī tēla attīstība operas gaitā. Vienmēr jāuzdod jautājums: kāpēc viņš ir tāds? Viņam bija ļoti slikts tēvs. Un pasaule brīžiem ir tik skaista, bet reizēm tik neglīta. Bet cilvēkus vada emocijas un arī mūsdienās taču ir līdzīgas problēmas.

Maruta Rubeze: Vai esat iepriekš sadarbojies ar Tarmo Peltakoski?

Šī ir pirmā reize. Viņš vēl ir tik jauns, neesam tikušies ne Helsinkos, ne Igaunijā, ne kur citur.

Kādi ir jūsu iespaidi par Vāgneru Milānas operā "La Scala"?

Tur piedalījos "Klīstošā Holandieša" izrādē, un tur varēja redzēt to seno cīniņu starp Itāļu un vācu operu. Pat ja vācu opera atskaņota nevainojami, itāļi saka – nu jā, ir jau labi... (smejas) Tur klausītāji ir raduši pie Verdi, Pučīni un citām itāļu operām, tāpēc Vāgneru dziedāt tur ir ļoti grūti. Ar krievu operām ir daudz vieglāk. Esmu dziedājis "Borisu Godunovu", un nezinu, kāpēc itāļu un krievu operām ir vairāk līdzību.

Dziedātājam ir ļoti svarīga komunikācija un sadarbība ar citiem dziedātājiem. Vari pagriezties pa labi vai stāvēt kreisajā pusē, tas nav tik svarīgi. Galvenais, kāda ir tava mūzikas valoda, kā tu sarunājies ar kolēģiem un orķestri.

Reizēm režisori tā aizraujas ar vizuālajiem efektiem, bet mēs paši esam tajā visā tik ļoti ietverti, ka neko apkārt neredzam. Reizēm tikai skatītāju rindās apsēžoties, varam novērtēt, kas īsti uz skatuves notiek. Un tikai tad saprotam, kā viss veidots.

Cēsīs bija interesanti. Pirmajā brīdī man šķita, ka orķestris ir par skaļu, to nav iespējams pārdziedāt! Bet tad uzkāpu balkonā, paklausījos un sapratu, ka skaļš ir viss, arī solistu balsis! Akustika ir ārkārtīgi laba!

Šopavasar kopā ar pianistu Mihkelu Pollu Cēsīs atskaņojām Šūberta vokālo ciklu "Ziemas ceļojums". Pirmajā brīdī šķiet, ka zāle ir par mazu, lai atskaņotu Vāgneru, taču izrādās, ka tas IR iespējams. Jau pirms diviem gadiem te piedalījos Vāgnera operas "Tristans un Izolde" koncertatskaņojumā. Bet arī kamermūzikai šī ir ļoti laba vieta.