"Es esmu no devējiem..." Marijas Kallasas dzīvesstāstu pārlūko eksperti

Pasaulē nākusi 2. decembrī pirms simt gadiem Ņujorkā, Marija Anna Sofija Cecīlija Kalogeropula (viņas tēvs savu uzvārdu no Kalogeropulu uz Kallass nomainīja 1929. gadā) vēlāk kļuva par pasaulslaveno soprānu Mariju Kallasu. Viņas radošā karjera sākās uzreiz pēc Otrā pasaules kara: viņa strauji iekaroja svarīgākās operteātru skatuves Eiropā, ASV un Latīņamerikā, kļūstot par pasaules slavenāko solisti, kuras spilgtā karjera ilga tikai aptuveni 10 gadus. Pārgurums, haotiski veidotais repertuārs no Mocarta līdz Pučīni un Vāgneram, ilgstošā balss ekspluatācija, izdegšana un privātās emocionālās katastrofas noveda pie traģiskām beigām: zaudētā balss solistei bija simbolisks nāves spriedums.

1977. gada 16. septembrī savā Parīzes dzīvoklī vientuļa, baiļu un atmiņu nomākta, Marija Kallasa mira no infarkta.

Kā kulta figūra, kā traģisks tēls viņa ir un paliek kā operas mākslas iemiesojums. Vairākās intervijās un arī īsās atmiņu piezīmēs Kallasa reflektē par belkanto spilgtākajiem tēliem, komentē Verdi operu lomas. Viņa iemieso arī drāmas atjaunošanu operas mākslā. Daudzi kritiķi un arī šodienas pētnieki uzskata, ka tieši Kallasas traģisko tēlu traktējums veicināja krīzes pārvarēšanu toreiz jau statiskajā, mazliet arhaiskajā operas mākslā pēc Otrā pasaules kara.

Kāda īsti ir Kallasas loma pasaules operas  kontekstā? Daudzas radikālas pārmaiņas, vairākas finanšu un citas krīzes strauji maina 21. gadsimta operas vidi un veido arī jaunus izaicinājumus gan iestudējumiem, gan solistiem. Aizvien intensīvāka vides erotizācija, izklaides lomas izšķiroša palielināšanās, laikmetīgās mākslas klātbūtne un, protams, arī digitālās tehnoloģijas – tas viss pārveido operas teātri.

Arī šodienas operā zvaigznes dzimst, uzlec un sadeg – tikai citā gaisotnē, nekā 60. gadu leģendas. Mainījušies arī klausītāji. Šādā pārmaiņu telpā atceramies Mariju Kallasu.

Par viņas fenomenu un šodienas operas vidi sarunājamies ar divām interesantām personībām: operdziedātāju, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzēju Kristīni Gailīti un kultūrmenedžeri un operas solistu eksperti Ilzi Sprancmani. 

Deniss Hanovs: Iespējams, jautājums ir mazliet provokatīvs vai spekulatīvs. Kas atšķir dīvu no solistes? Kam toreiz, 50. gadu vidū, bija jānotiek, lai operdziedātāja Kallasa pārtaptu par leģendāru dīvu?

Kristīne Gailīte: Kallasa ir īpaša parādība – ar savu personības spēku, ar savu īpašo balsi, ar savām īpašajām dramatiskajam dotībām. Tas viņu arī izveidoja par personību – par operas solisti, kura izcēlās citu vidū.

Ilze Sprancmane: Vārdam "dīva" var būt dažādas nokrāsas. Kallasa ir dīva ar pozitīvu šī  vārda nozīmi, bet mūsdienās ir dīvas gan ar mazliet ironisku pieskaņu, gan dīvas, kuras patiešām ir dīvas. Robežpunkts ir ļoti smalks.

Bieži vien tai solistei, kura sevi uzskata par dīvu, vokālais sniegums un personība nav tajā labākajā formā. Bet dīva, kas patiešām ir dīva, komunikācijā gan ar kolēģiem uz skatuves, gan ar cita veida operas profesionāļiem aizskatuvē ir ļoti patīkams, kulturāls, inteliģents cilvēks.

Daudzi tālaika kritiķi Kallasas balsi raksturoja kā neglītu. Proti, ka tai ir metāliska pieskaņa, kas ļauj to raksturot kā neglītu. Kristīn, kā jūs raksturotu viņas balsi? Jo daudzus tā sajūsmināja un vēl joprojām sajūsmina.

Kristīne Gailīte: Kad apzinātā vecumā pirmoreiz klausījos Kallasas ierakstus – jo man iepriekš teica – slavena dziedātāja, tev noteikti viņa jādzird –, mans pirmais iespaids bija tāpat kā tiem kritiķiem – ka tas nav skaisti. Bet nepagāja pārāk ilgs laiks, kad mans iespaids mainījās: viņas balsī saklausīju ārkārtīgi bagātu emocionālo krāsu paleti. Un tiešām – viņas balss it kā iemieso dvēseles dramatisma pārdzīvojumus. Domāju, kritiķiem gan bija, gan nebija taisnība: es viņas balsi raksturotu kā tumši tembrētu dramatisko soprānu, bet tajā pašā laikā augstajā reģistrā un koloratūrās viņa spēja būt gaiša, liriska. Katrā ziņā ārkārtīgi bagāta balss komplektā ar ļoti spēcīgu personību.

Ilze, un kāda ir jūsu versija? 

Ilze Sprancmane: Es domāju – tieši viņas atšķirīgā balss viņu virzīja uz pasaules slavu un tāpēc viņa varēja būt tur, kur bija.

Vai mēs vispār varam runāt par skaistu un neglītu balsi? Un vai noteikta balss nokrāsa var būt arī modes fenomens, konjunktūras fenomens?

Ilze Sprancmane: Neglīta balss – tas ir ļoti subjektīvi. Kas vienam neglīta, otram ļoti patīk.

Esat daudz strādājusi ar operas solistiem. Vai varam runāt par kādu modes fenomenu balss tembrā vai nokrāsā toreiz un arī tagad?

Ilze Sprancmane: Tas pastāv arī mūsu gadsimtā, tomēr mūsu gadsimtā operas zvaigznei, operas solistam ir grūtāk, jo viņam tiek sekots nepārtraukti – gan ierakstos, gan kritikās. Pieļauju, ka Kallasas laikā tā nebija. Mūsdienās noturēt līmeni un fokusēties uz dīvu ir daudz grūtāk.

Kristīn, jūs kā pasniedzēja arī droši vien reflektējat par balss fenomenu laika izpratnē. Vai varat piefiksēt tādu fenomenu kā mode vai konjunktūra? Kuras balsis šobrīd ir pieprasītas, un kuras vairs nav?

Kristīne Gailīte: Pieprasītas ir visas balsis, bet man

radies iespaids, ka tieši mūsu platuma grādos producenti vairāk fokusējas uz dramatiskajām, lielajām balsīm, un liriskajām balsīm – liriskajiem soprāniem, liriskajiem tenoriem – ir mazākas iespējas izpausties.

Kaut arī šobrīd veidojas cita niša, kurā dziedātāji darbojas – tā ir baroka mūzika, tas tomēr ir cits stāsts. Lielajā operas teātrī šobrīd retāk pievēršas belkanto operām un attiecīgi arī liriskajām balsīm ir mazāk, kur izpausties. Vai, teiksim, Mocarta operas. Nevaru runāt par absolūti visiem lielajiem teātriem, bet tāds iespaids man ir radies, ka lielās, dramatiskās balsis kotējas augstāk.

Ilze Sprancmane: Tas ir ļoti atkarīgs no konkrētā teātra repertuāra politikas. Piemēram, mums ir Latvija un Baltijas reģions. Ir Vācija, Šveice, Austrija. Ir Amerika. Visur ir atšķirības, kā tiek veidota balsu atlase. Piemēram, Mocarta operu var izveidot ar nosacīti tādām balsīm, bet var izveidot arī ar citām. Galvenais tajās ir ansambļi. Latvijā vairāk mīl tā: jo skaļāk dzied, jo labāk. (smejas) Jā, mūsu publika novērtē balss skanīgumu, un mums pārsvarā ari ir tāds repertuārs, lai gan tur arī var diskutēt, kā tiek veidota repertuārpolitika ne tikai Latvijas, bet vispār operā. Tas ir ļoti interesants un arī izzinošs jautājums. Kastinga speciālistiem ir, ko darīt, jo piedāvājums ir ļoti liels. Bet dramatiskās balsis tiek meklētas. Jo sevišķi spinto tenoru pasaulē ir ļoti maz.

Ja mēģinām ieskicēt ģeogrāfisko dimensiju. Dažādas jomas runā par globālajiem dienvidiem un ziemeļiem gan sociālajā jomā, gan politikā. Vokālajā politikā mums arī iezīmējas šādas ģeogrāfiskās īpatnības?

Ilze Sprancmane: Nē, domāju, ka vārds politika šajā gadījumā nav pareizs. Lielākais, protams, Eiropas tirgus ir Vācija, Austrija, Šveice, bet šajā tirgū tieši austriešus, šveiciešus un vāciešus sastopam diezgan maz, jo viņiem vienkārši nav tik daudz balsu. Pārsvarā visas labās, lielās balsis nāk no Austrumeiropas. Tas ir kaut kā iedzimts. Otrkārt, mums vēl saglabājusies laba mūzikas izglītība. 

Tātad ir dziedātāju tautas un nav dziedātāju tautas? 

Ilze Sprancmane: Nē, tā es pat nevarētu teikt.

Mēs uzskatām, ka esam dziedātāju tauta, taču pēdējos desmit gadus uz lielās pasaules operas skatuves nav neviena jauna vārda no Latvijas, un tas dara bažīgu.

Tam ir iemeslu kopums, bet principā, ja palasām, kuras ir pasaules vadošo teātru balsis, ir daudz gruzīnu, armēņu, arī poļi, daži latvieši un pēdējos gados ļoti izteikti – lietuvieši.

Bet atgriežamies pie Marijas Kallasas. Ja jūs raksturotu Kallasu kādam, kas kaut kādu apstākļu dēļ nekad nav dzirdējis par viņu un jums nāktos ļoti tēlaini salīdzināt viņas balsi ar kādu materiālās pasaules priekšmetu, darbības vārdu dabas parādību – kāds būtu šis jēdziens? 

Ilze Sprancmane: Samts ar brokāta diegiem. 

Ļoti, ļoti tēlaini un skaisti...

Kristīne Gailīte: Es arī nupat burtiski gribēju minēt samtu! 

Un krāsa?

Ilze Sprancmane: Tumši sarkana. 

Kristīne Gailīte: Tumši sarkana. Un arī tumši zila.

Vairāk – audioierakstā.