"Klasika" raida Riharda Vāgnera ilgus gadus lolotās operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" noslēdzošās operas "Dievu mijkrēslis" koncertatskaņojumu, kas 3. augustā Cēsu Mākslas festivāla ietvaros izskanēja koncertzālē "Cēsis". Eiroradio kolēģis Juliuss Grickevičs no Lietuvas jau otro gadu braucis uz Cēsīm klausīties Vāgneru. Un atzīst, ka šī koncertzāle Vāgneram ir ļoti atbilstoša.

Juliuss Grickevičs: Efekts ir mazliet līdzīgs kā Baireitā, jo puse orķestra burtiski ir ZEM skatuves, orķestra bedre nav pilnībā atvērta un rodas efekts, kas metāla pūšaminstrumentiem Vāgnera mūzikā ir ļoti svarīgs. Protams, daudz kas atkarīgs no vietas.

Pērn sēdēju zāles aizmugurē un bija ļoti labs balanss starp orķestri un solistu balsīm. Šogad sēžu tuvāk, efekts nav tik labs, pirmajās desmit minūtēs bija mazliet jāpielāgo ausis. Tomēr kopumā šī ir ļoti laba zāle Vāgnera mūzikai. Viss ir diezgan askētiski, nav nekā lieka.

Ļoti svarīgi, ka klausītājs kaut kur dodas, lai šo mūziku klausītos. Pirms teju 150 gadiem Vāgners gribēja, lai Baireita mūziku izvilina ārā no lielpilsētām. Tā, lai pilnībā var nodoties mūzikai. Lai nekas nenovērš uzmanību un vari pilnībā iegrimt mākslas darbā, ko Vāgners piedāvā uz skatuves.

Domāju, ka par Vāgneru varam teikt "ģēnijs". Zinām, ka mūzikas izglītībai Vāgners veltīja maz laika, mūsu izpratnē viņam tādas nemaz nebija.

Viņš bija intuitīvs ģēnijs. Lai gan viņš centās par savu mūziku rakstīt teorētiskus darbus, viņa mūzika un personība ir divas dažādas lietas. Vāgners vadīja pārticīgu, bet ļoti trauksmainu dzīvi, viņš bija sarežģīta personība. Sākot jau ar sievietēm, beidzot ar naudu un attiecībām ar citiem cilvēkiem. Un nav viegli rast atbildi uz jautājumu, kas bija Rihards Vāgners...

Taču viņa mūziku klausoties, skaidrs, ka tā steigusies laikam pa priekšu. 19. gadsimta vidū viņš radījis nākotnes mūziku. Tā nekad nekļūs veca, tā ir mūžīga. Protams, tādi ir arī sižeti, kas balstīti mitoloģijā. Un mitoloģija nav piesaistīta konkrētam laikam.

Jā, Vāgners ir ģeniāls un arī sarežģīta personība. Vāgners un viņa mūzikas ideoloģija! Viņš auga Vācijai grūtā laikā, Vācijai cīnoties par vienotību. Vāgners dzimis 1813. gadā pirms Leipcigas cīņas, kas raisīja jautājumu par Vācijas vienotību. Tad sekoja Vīnes kongress, kas Vācijā ievadīja procesus, kas turpinājās līdz 1848. gadam un marta revolūcijai, pēc tam vēl līdz Vācijas impērijas proklamēšanai 1871. gadā.

Un tad mēs redzam, kā ideoloģija mijiedarbojas ar šo mūziku, kā nacisma ideoloģija izvēlas sev noderīgus elementus. Kaut kas līdzīgs reizēm notiek arī mūsdienās, runājot par krievu komponistiem. Par laimi, pēc Otrā pasaules kara Vāgnera mūzika tika depolitizēta un tagad varam par to diskutēt neitrālā tonī.

Tātad – komplekss stāsts. Aizvien vairāk iedziļinoties Vāgnera daiļradē, prātoju, cik daudz grāmatu, dažādu darbu veltīts Vāgnera mūzikai un viņa filozofijai. Vāgners literatūrā, Vāgners kino, Vāgners visur! Jo viņš ir ģēnijs, kas atstājis milzīgu iespaidu uz laikmetīgo mākslu, mūslaiku teātri un tā uzbūvi. Kopš romiešu laikiem Baireita bija pirmais teātris ar proscēniju.

Vāgners ir komplekss milzis.

"Dievu mijkrēšļa" burvību varam atklāt, ja klausāmies visu "Nībelunga gredzena" ciklu un apjaušam, ka šis trešais cēliens būs noslēgums visam stāstam, gandrīz nedēļai, 16 stundām mūzikas. Vāgnera festivālos redzam galvenokārt cilvēkus, kas jūtas saistīti ar šo mūziku. Un spektrs ir plašs – no jauniem cilvēkiem līdz rūdītiem vāgneristiem. Šajā mūzikā var burtiski iegrimt, te nav jūtamas tipiskas konstrukcijas, bet svarīga ir saruna ar diriģentu un režisoru, ja tas ir iestudējums.

Protams, mūzika joprojām attīstās. Bet mēs atgriežamies pie saknēm, pie Vāgnera idejām. Tāpēc ir patīkami dzirdēt dažādu dziedātāju spektru. Īpaši tagad, kad atkal cenšamies nojaukt atskaņošanas vēsturiskās tradīcijas. Kā, piemēram, Lucernas festivālā diriģents Kents Nagano atskaņo Vāgnera "Reinas zeltu" un "Valkīru", cenšoties rekonstruēt, kā Vāgnera opera skanējusi viņa laikā.

Valda stereotips, ka Vāgnera mūzika atskaņojama ļoti skaļi, vērienīgi. Bet ir tieši pretēji. Vāgneru jādzied cildeni. Un arī tagad, klausoties Hāgenu, mums jādzird teju vai teksta deklamācija. Vāgners nāk no dziļām deklamācijas tradīcijām, ar tām viss sākas.

Kad "Nībelunga gredzena" librets bija uzrakstīts, Vāgners to deklamēja saviem draugiem. Vispirms tika izdots teksts, un tikai pēc tam tapa mūzika. Teksta izrunāšana Vāgnera darbos ir ļoti svarīga.

Klausoties vācu basu Georgu Cepenfeldu, jūtam, ka viņš atgriezies pie vāgnerisko tradīciju pamata, pie tā, ko Vāgners pats teicis par dziedāšanu. Vāgners nav pieprasījis masīvu dziedāšanu. Kad Vāgners pirmo reizi dzirdējis savu operu "Loengrīns" –tas bija desmit gadus pēc operas pirmatskaņojuma, kurā komponists nevarēja būt klāt, jo bija trimdā Šveicē –, viņš teicis, ka metālpūšamie ir par skaļu. Tātad lielais apjoms nav tik svarīgs, kā mums reizēm šķiet – priekšplānā izvirzās citas kvalitātes.

Ja pārskaitām teātrus, kuros iestudēts cikls "Nībelunga gredzens", varam teikt, ka dzīvojam Vāgnera zelta laikmetā. Šobrīd šis cikls tiek atskaņots vismaz divpadsmit vietās – no Londonas līdz Milānai, no Bāzeles līdz Parīzei un tā tālāk. Vāgnera mūzika šodien ir ļoti pieprasīta, jo tā mums dod mājienus par to, kas notiek apkārt un kas sekos tālāk.

Uz šiem jautājumiem paši nevaram atbildēt, tāpēc vēršamies pie Vāgnera.

Paldies par izsmeļošo stāstījumu! Ko šovakar domājat par dziedātāju sniegumu? Kuri jūs uzrunā visvairāk? Vai Trīne Mellere?

Jā, Trīnes dziedājumam man sākumā nācās mazliet pieskaņoties, jo viņa savai lomai šķita mazliet par lirisku, taču vēlāk viņas balss tiešām cēlās pāri orķestrim.

Man ļoti patika Zanda Švēde Valtrautes lomā – ļoti spēcīga un laba pretspēlētāja Brinhildei.

Otrais cēliens ļoti atšķiras no pirmā. Ja pirmajā man bija iebildes pret Hāgenu, tad tagad tās vairs nav spēkā. Un trio otrā cēliena beigās bija brīnišķīgs. Kopumā ņemot, sieviešu lomu atveidotājas man patīk mazliet labāk. Liene Kinča šovakar Gutrunes lomā un Bogdans Baču kā Gunters – šīs lomas var atveidot ļoti cēli, bet var arī mazāk nopietni, ir dažādi veidi. Var dziedāt ļoti skaļi vai klusāk. Lai atceramies, kā Dītrihs Fišers-Dīskavs 70. gadu ierakstos dziedāja Gunteru – tur ir tas cēlais, dziļais raksturs, kas oriģinālā nemaz tāds nav domāts. Jā, dziedātājas mani šovakar uzrunāja spēcīgāk, bet Brinhildei jau vēl viss grūtākais priekšā trešajā cēlienā – pēdējās 20 minūtes parādīs, vai tas būs veiksmes stāsts, vai tomēr ne.